Koncerta apskats: CocoRosie Rīgā

Ar CocoRosie mūziku ir tāpat kā ar olīvām — no sākuma neparko nevar sagremot, taču ar laiku arvien vairāk iegaršojas un kļūst par iemīļotu delikatesi. Tāpēc vakar Palladium koncertzālē netīšām iekļuvušo bija pavisam maz, jo ekscentriskās māsas devās baudīt zinātāji un viņu mūzikas gardēži.

Coco un Rosie jau kopš grupas pirmsākumiem uztvērušas mūzikas radīšanu kā rotaļu — sākot jau ar spēļu instrumentu izmantošanu pirmajos albumos līdz pat īpatnējiem dziesmu tekstiem par abortētiem bērniem, kas pārvērtīsies par Bembijiem, taču koncertā varēja lieliski novērot, ka meitenes labprāt spēlējas ne tikai ar skaņām, bet arī ar savu izskatu un klausītājiem. Pārvietojoties pa skatuvi visneiedomājamākās apģērbu kombinācijās (Coco peldkostīma augša bija tikpat spalvaina, kā viņas paduses), māsas pierādīja, ka koncertos jūtas tikpat ērti kā savās nepieradinātajās melodijās.

Spēļu instrumenti gan šoreiz tika atstāti mājās, jo koncerta programmu pamatā veidoja dziesmas no šī gada albuma Tales of a Grass Widow. Ar aranžējumiem viņām palīdzēja uzticīgais kolektīvs — basģitārists Džošs Verners, taustiņinstrumentālists Taks un apbrīnojami talantīgais bītbokseris TEZ, kurš lika nobālēt pat labākajām bītmašīnām un kuram kā īstam SWAGotājam ap kaklu bija piekarināts liels zelta zobs. Viņam koncerta programmā bija atvēlēts arī savs solo iznāciens, kura laikā apmeklētāji atkārtiem žokļiem klausījās, kā viņš ar savu runas aparātu izpildīja sarežģītus hiphopa bītus (pat Kanjē Vestam notecētu siekala) un apslāpētu mūziku jeb tādu, kādu mēs to dzirdam aiz slēgtām durvīm.

Jāatzīst, ka CocoRosie ir viena no tām grupām, kuru labāk tvert koncertos, nekā klausīties ierakstos. Pirmkārt tādēļ, ka koncertos atklājas visas mazās detaļas, kas nepieciešamas, lai radītu viņu īpatnējo skanējumu, un, otrkārt tādēļ, ka Coco un Rosie uz skatuves ir ļoti atraisītas un atraktīvas, piešķirot savai mūzikai vēl vienu dimensiju. Kaut arī koncerts bija ļoti aktīvs, tā pa īstam māsas atvērās tikai pēc skaļas un uzstājīgas izsaukšanas atpakaļ. Izpildot pēdējās divas dziesmas — Teen Angel un Werewolf — viņas sāka šaudīties pa skatuvi, apskaut viena otru un no sirds smaidīt, taču īstā kulminācija bija pēc atkārtotas izsaukšanas atpakaļ, kad Coco sāka improvizēt par karstajām Palladium telpām, dziedot Who’s feeling hot?, kamēr Rouzija pēc trakulīgas izdejošanās metās skatītājos, kuri veikli uz savām rokām iznēsāja ekstravaganto mākslinieci līdz zāles vidum un atpakaļ uz skatuvi. Vēlāk viņas nekautrīgi aicināja arī visus sanākušos kāpt uz skatuves un dancot ar viņām, ko daži kaislīgie fani nedomājot darīja. Tas pavisam lauza robežu starp grupu un skatītājiem, un visi varēja līdzvērtīgi izbaudīt ballīti.

Kopumā koncerts sasniedza iespaidīgo divu stundu atzīmi, taču, pateicoties mūziķu talantīgumam, paskrēja nemanot. Rouzija šarmēja ar savu Parīzes konservatorijā trenēto operas balsi un mazās arfas spēli, savukārt Coco, aiztaisot acis, nereti izklausījās pēc Karīnas Dreijeres Andersones (The Knife, Fever Ray). Lai paspilgtinātu māsu balss dotības un mūzikas atmosfēru, grupa tika ieskauta lielās video projekcijās, kas izskatījās pēc vecas un sabojātas videokasetes materiāla un transportēja māsas te nu uz rudzu lauku un te nu starp koku zariem.

CocoRosie tik tiešām ir melnās avis mūzikas industrijā, jo pilnīgi neviens cits nav tāds kā viņas. Māsas Bjanka un Sierra Kesedijas ir veiksmīgi izveidojušas savu unikālo skanējumu un par spīti vairākiem mūzikas kritiķu nopēlumiem ir spējušas savākt ļoti uzticīgu un tikpat unikālu fanu loku. Vakar viņu burvību beidzot varēja izgaršot arī Latvijā, un, spriežot pēc visa, ļoti apmierināta bija gan publika, gan mākslinieces pašas.

Foto: Alise Stefanoviča