Maģiskā grandiozitāte - Arcade Fire koncerta Mežaparkā apskats

“Sveiki, Latvija! Mēs esam Arcade Fire un atvainojos, ka jums bija jāgaida 15 gadi, līdz mēs beidzot atbraucām šurp!” Aptuveni ar šādiem grupas līdera Vina Batlera vārdiem sākās kanādiešu supergrupas Arcade Fire koncerts Mežaparka Zaļajā teātrī. “Paldies, šis bija brīnišķīgi un apsolu, ka uz nākamo reizi tik ilgi jāgaida nebūs,” pēc nepilnām divām stundām mūziķis turpināja, pašā šī grandiozā koncerta noslēgumā.

Domājot par Arcade Fire un viņu mūziku, vārds “grandiozs” diez vai ir viens no pirmajiem, kas parasti nāktu prātā, taču šajā gadījumā tieši šis ir viens no precīzākajiem apzīmētājiem tam, ko bija iespējams baudīt grupas koncertā. Otrs apzīmētājs, ko šeit gribētos piemetināt, ir “maģisks”, jo ļoti reti mūzika spēj raisīt tādas izjūtas, kādas tā deva pirmdienas vakarā.

Arcade Fire allaž ir tikusi uzslavēta kā viena no pasaules labākajām dzīvajām grupām, taču patiesos šāda novērtējuma iemeslus nav iespējams saprast, pirms pats neesi redzējis viņu uzstāšanos — galu galā, koncertierakstos viņi gana regulāri dzied šķībi un spēlē nedaudz neprecīzi. Manis pieminētā maģiskā grandiozitāte nav nejauša — viņi gluži vienkārši spēj cilvēkam sajusties laimīgākam un fiziski labāk, man personīgi šī sajūta nebija pazudusi arī vairāk nekā 12 stundas pēc pasākuma noslēguma. Turklāt, kas svarīgi, viņi kvalitāti spēj nodot ne tikai caur sajūtām, bet arī muzikāli, pašlaik esot nenoliedzami labākajā formā savā karjerā, beidzot spēlējot un dziedot precīzi un niansēti, vienlaikus nepazaudējot izjusto emocionalitāti.

Pirmdienas vakarā visi apstākļi sakrita tā, lai mums būtu iespēja baudīt maksimāli ideālu koncertpieredzi. Pasākums notika nelielajā Zaļajā teātrī, kas bija gana pilns, bet ne pārbāzts, turklāt publika bija viena no labākajām, ko Latvijā atceroties, ikvienam esot tur ar skaidru mērķi, nevis nejauši iemaldoties. Arī laiks bija lielisks, un šķiet, ka visu šo sajuta arī paši mūziķi. Vēl pirms pirmās dziesmas izveidojuši lielisku kontaktu ar publiku, izejot caur pūlim pirms kāpšanas uz skatuves, ar katru nākamo kompozīciju šī saite kļuva arvien stiprāka un stiprāka, rezultējoties arī vairākos skaņdarbos, kuri ikdienā šīs tūres laikā neizskan. Tāpat arī visa komunikācija un grupas atvērtība bija teju vai iepriekš nepieredzēta, radot tādu kā senu draugu tikšanās sajūtu, kurā ikviens ir gaidīts un mīļš viesis.

Iespējams, tieši šī spēja ikvienam sajusties īpašam arī bija tas, kas mani personīgi koncertā pārsteidza visvairāk. Arcade Fire ir īsts orķestris, turklāt uz skatuves notiekošo kāds kolēģis pelnīti salīdzinājis ar tādu kā karnevālu — mūziķi nemitīgi kustās, mainās ar instrumentiem, vietām, novelk un uzvelk jakas, tādējādi ik mirkli padarot satriecoši aizraujošu, tajā pašā laikā visas šīs aktivitātes ne uz mirkli neizvirzot priekšplānā — tur allaž ir mūzika. Tiesa, neskatoties uz šo karnevāla sajūtu, viņi ne sekundi nezaudē savu patiesumu, vienkāršību un īstumu, viņi patiesi izbauda to, ko dara, pat esot šādā statusā.

Jau koncerta laikā par to aizdomājos, un pašlaik šī sajūta manī tikai nostiprinās un nostiprinās — pašlaik es nebaidos teikt, ka Arcade Fire ir manas paaudzes dižākā rokgrupa. Jā, tas ir pārsteidzoši, jā, viņi ir dižākie salīdzinoši šauram klausītāju lokam, taču otras tādas apvienības pasaulē nav. Par grupas albumu kvalitātēm šaubas nekad nav bijušas nevienam — ikviens no tiem ir atstājis milzīgu ietekmi uz mūzikas attīstību, bet, kas varbūt pat vēl svarīgāk, viņu koncerti potenciāli ir pat vēl iedarbīgāki, atstājot neticami spēcīgu un paliekošu pēcgaršu, kas liek ļoti gaidīt nākamo tikšanās reizi jau tagad.  

Foto: Staņislavs Fisenkovs