Koncerta apskats: Braiens Adamss Arēnā Rīga
Viena no izplatītākajām koncertu klišejām ir mākslinieku solījums publikai nodrošināt lieliski pavadītu laiku. Skaidrs, ka lielākoties šāds apgalvojums nav galīgi aplams, jo patiesi sliktus koncertus sniedz tikai retais, taču nebūtu ne bieži gadās situācijas, kad tas ir kā galvenais priekšnesuma vadmotīvs. Tomēr tieši šādi notika 8. jūlija vakarā Arēnā Rīga, kad Latvijā atgriezās Braiens Adamss.
Kanādiešu zvaigzne Rīgā nebūt nav bijis rets viesis, taču līdz šim mūsu ceļi nebija krustojušies. Neliekuļošu — uz koncertu devos ar diezgan zemām cerībām par gaidāmo, to drīzāk uztverot par tādu kā ķeksīša atzīmēšanu atmiņu kladē pie mūziķiem, ko esmu redzējis dzīvajā. Un te ar prieku jāatzīst — jau no pirmajām dziesmām kļuva skaidrs, ka esmu viņu novērtējis daudz par zemu.
Neskatoties uz to, ka Adamsam ir jau 64 gadi, uz skatuves ir ļoti maz pazīmju, kas par to liecina. Jā, varbūt kustības nav tik ļoti straujas kā kādreiz, jā, varbūt vokāls ir nedaudz piesmakušāks nekā ierakstos, taču viņš ir spējis ļoti cieņpilni novecot, neļaujot šīm lietām kļūt par kaut ko vairāk kā vien sīkām detaļām. Teju divarpus stundu garumā mūziķis bija kopumā ļoti aktīvs, nospēlējot trīsdesmit dziesmu programmu principā bez pauzēm, savu atelpu iegūstot vien tad, kad pats pagāja nedaudz malā, ļaujot galvenos starmešu spozmi izbaudīt pavadošā sastāva kolēģiem kāda pagarinātā solo laikā.
Lielā mērā tieši izvēlētā koncerta programma un visu mūziķu tehniskā meistarība arī nodrošināja to, ka garlaicīgi nekļuva ne uz mirkli. Braiena pēdējo divdesmit gadu laikā radītie darbi tika veiksmīgi iepludināti starp mūžam zaļajiem hitiem, mierīgākas balādes vietu atrada starp aktīvākajiem un roķīgākajiem skaņdarbiem, savukārt akustiski un brīžiem pat a cappella mirkļi mijās ar minūtēm ilgām ģitāru solo improvizācijām, tādējādi visu laiku klausītājiem piedāvājot ko aizraujošu un svaigu.
Tam visam pa vidu publikai bija gan brīži, kad aizrautīgi dziedāt līdzi, gan mesties trakās dejās (arī ar novilktiem krekliem, ko pats Braiens bija ļoti uzkrītoši rekomendējis), cenšoties pievērst operatora uzmanību, gan vairāki mirkļi, kad izgaismot Arēnu ar telefonu gaismiņām — divarpus stundu laikā Adamss un co parūpējās par to, lai pamazām ievilktu publiku savā varā ar visām klasiskajām rokkoncerta izpausmēm, kuras acīmredzami joprojām darbojas lieliski.
Tāpat arī neiztrūka šajā tūrē ierastā dziesmu pasūtīšana no auditorijas, kas Rīgā rezultējās ar mazāk zināmo Room Service, kā arī populārajām Have You Ever Really Loved A Woman un Cloud Number Nine, kuras šīs tūres ietvaros izskan ne tuvu ne katrā pieturā. Principā vienīgā kritikas deva, ko šajā medus mucā varētu piemest, ir saistīta ar paša koncerta skaņu. Kā jau visiem tas ir lieliski zināms, Arēna Rīga nevar lepoties ar labāko akustiku pasaulē, ko šoreiz pastiprināja arī dīvainas apskaņošanas izvēles. Proti, pat stāvot pie skaņotāju zonas, nepameta sajūta, ka Braiena elektriskā ģitāra ir noskaņota pārāk skaļi, savukārt mikrofons miksā atrodas pārāk zemu. Tas viss rezultējās ar salīdzinoši ļoti izplūduši skanošām rokdziesmām, kurās pavadījums ir daudz par skaļu, kamēr dziesmas ar akustisko ģitāru vai vispār bez instrumenta solista rokās bija daudz, daudz baudāmākas.
Domāju, ka jau šobrīd varam gana droši prognozēt, ka tik ilgi, kamēr Adamss dosies tūrēs, vieta tajās atradīsies arī Rīgai. Ja tām laikam ieteikšu to mirkli nepalaist garām, jo pat tad, ja neesi viņa mūzikas fans, izpildītāja spējas dzīvajā viennozīmīgi aizrauj un spēj nodrošināt lieliski pavadītu laiku. Un no šāda tipa un statusa māksliniekiem neko citu prasīt mēs 2024. gadā noteikti nevaram.
Foto: Ritvars Stankevics