Miles Kane - Colour Of The Trap
Tāpat kā vakar rakstot par The Leisure Society jaunāko veikumu Into The Murky Water, arī šajā rakstā jābrīnās par to, ka tā galvenais varonis joprojām nav guvis pelnīto slavu (par laimi, atzinība birst no visām pusēm). Salīdzinājums gan nav 100% korekts, jo bijušā The Little Flames un The Rascals līdera Mailza Keina dosjē ir atrodams arī ieraksts, ka viņš kopā ar Aleksu Tērneru (zināms arī kā Arctic Monkeys solists) radījis vienu no interesantākajām iepriekšējās desmitgades grupām — The Last Shadow Puppets. Viņi bija vieni no galvenajiem sešdesmito gadu skanējuma un barokpopa popularizētājiem/atgriezējiem modē, tādējādi veicot spilgtu ierakstu mūzikas vēsturē. Šīs blices dēļ arī brīnos par atpazīstamības trūkumu — galu galā viņi abi darīja vienu darbu, bet, kamēr pārinieks ir pazīstams kā, iespējams, ģeniālākais savas paaudzes mūziķis, Mailzu galvenokārt atceras tikai kā „to otru The Last Shadow Puppets dalībnieku”...
Jūtams, ka ar savu ilgi gaidīto debijas solo ierakstu brits ir nolēmis mainīt šo statusu. Bruņojies ar „smago artilēriju” viesu (ir dzirdams gan jau minētais Tērners, gan Grufs Rījs no Super Furry Animals, gan franču aktrise un modele Klemensa Poezī, un pat Noels Galahers) un producentu formā (Dens Kerijs, kas iepriekš veidojis pēdējos Hot Chip, Franz Ferdinand, The Kills albumus un citu mūziķu darbus, kā arī veterānu Dan The Automator, kura pēdējais svarīgākais veikums ir Kasabian 2009. gada West Ryder Pauper Lunatic Asylum), viņš mums piedāvā ļoti aizraujošu ceļojumu pa rokmūzikas pasauli, kurā varam atcerēties vai iepazīt visu labāko, ko šajā žanrā radīja sešdesmitajos.
Spēcīgas rokdziesmas, kurās nereti dzirdamas psihodēlikskas ietekmes, mijas ar burvīgu popu šī vārda vislabākajā nozīmē. Colour Of The Trap tikpat labi varētu būt otrais jau daudzkārt pieminētā dueta ieraksts, tomēr tas nav nekas slikts, ja vien atceraties The Age Of The Understantment kvalitāti. Galvenā atšķirība ir tā, ka roka daļā ģitāras kļuvušas vēl smagākas, bet „vieglajā” daļā viss izklausās tik bezbēdīgi un vienkārši kā Bītlu ērā. Reizēm pat nespēju nobrīnīties — kā ir iespējams tik precīzi mūzikā attēlot noskaņu par laiku, kurā nekad neesi dzīvojis, pat ne tuvu tam — Mailzs ir dzimis 1986. gadā, tomēr sajūta ir tāda, ka ārpus sešdesmitajiem viņš nav bijis nekad. Laikam tieši šādas detaļas nošķir labākos no visiem pārējiem.
Svarīgi atzīmēt, ka ikviens no platē dzirdamajiem viesiem organiski iekļaujas kopējā darba plūdumā, neviena no sadarbībām neizklausās uzspiesta. Ir jūtams, ka ikvienam no viņiem jau sākumā bija paredzēta konkrēta vieta un loma lielajā skaņu gleznā, tādējādi padarot to vēl krāšņāku un aizraujošāku. Starp citu, tieši kopdarbi un trīs līdz šim izdotie singli (Inhaler, Rearrange un Come Closer) arī ir diska spēcīgākie gabali. Interesanti, jo iznāca izcelt septiņas no divpadsmit kompozīcijām...
Ievadā jau minēju par to, ka Keins vēl nav guvis pelnīto slavu. Nešaubos, ka tagad viss būs citādi, jo Colour Of The Trap ir viens no šī gada labākajiem albumiem līdz šim. 39 minūtes burvīgu sajūtu — iesaku tās izbaudīt ikvienam!
8.5/10
