Mēneša albums: jūnijs

Kā jau bija gaidāms, jūnijs mūzikas faniem piedāvāja ļoti daudz lieliskas mūzikas. Visu ievērības cienīgo nemaz nebija iespējams apkopot, taču visiem spēkiem centāmies parādīt to, kas mums licies visievērojamākais, svarīgākais un tīkamākais. Ceram, ka būs interesanti arī Jums.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: Franz Ferdinand — Love Illumination

Beidzot, pēc četru gadu pauzes Franz Ferdinand ir atpakaļ tieši tādi, kādiem vieņiem ir jābūt! Love Illumination ir teicams piemērs tam, ko es gaidu no šīs grupas, un ļoti ceru, ka tas ir akurāts Right Thoughts, Right Words, Right Action priekšvēstnesis parādot, ko gaidīt no skotu ceturtās plates. Pirmo reizi klausoties singlu biju nedaudz vīlies, taču tagad padomājot — tas noteikti ir saistāms ar to, ka kompozīciju dzirdēju reti neveiksmīgas dienas beigās, kad pats biju nekāds. Uzlabojoties morālajam stāvoklim devu skaņdarbam otro iespēju, un tas nepievīla, jau vairāk kā nedēļu patstāvīgi dzīvojot manā galvā un nemaz neapsverot iespēju doties prom. Principā es Tevi varu izaicināt — noklausies šo gabalu un pamēģini nedungot piedziedājumu! Fiziski neiespējami!

Mēneša albums: Kanye West — Yeezus

To, kāds ir jaunais Kanjes albums vislabāk raksturo tā nosaukums — ja reiz tāds mūziķis uzdrīkstas savai platei dot tik ambiciozu nosaukumu, tam noteikti ir kāds segums. Un kā vēl ir! Atmetis pilnīgi jebkādu komerciālo aprēķinu, Vesta kungs ļoti eleganti pasūta ieskrieties jebkuru, kuram kaut kas nepatīk, izdodot tieši tādu ierakstu, kādu pats vēlas. Kas ir pats dīvainākais — šādā veidā paceļot savas akcijas vēl augstāk kā jebkad iepriekš. Yeezus nav tik komerciālu, skaistu un pareizu dziesmu kā My Beautiful Dark Twisted Fantasy vai 808s & Heartbreak, taču šajā uzstādījumā kas tāds nemaz neiederētos. Jaunais albums ir viņa patiesākais darbs, un līdz ar to — arī labākais. Ar to arī viss ir izteikts.

 

Gundars Zaburdajevs

Mēneša dziesma: Queens of the Stone Age — Blurred Lines

Šķiet, ka eRoks.lv redakcijā neviens īpaši nešaubījās, ka mana mēneša dziesmas un albuma izvēle būs no Queens of the Stone Age repertuāra. Tomēr vismaz daļēji es atļāvos pārsteigt kā viņus, tā visus pārējos. Blurred Lines oficiāli ir mana šīs vasaras antidziesma (tā kā šajā gadalaikā visvairāk sanāk klausīties radio, tad arī visvieglāk var nonākt pie šādiem secinājumiem), tā tika iekļauta arī manā nesenajā skandalozajā blogā, taču šī versija man izsauca pamatīgu smaidu. Zāļu burciņas izmantošana kāda perkusijas instrumenta vietā, izteikti nevajadzīgas saulesbrilles un apvaldīti smiekli — tieši tā, neviena nots šajā dziesmā netika nospēlēta nopietni.

Mēneša albums: Queens of the Stone Age — ...Like Clockwork

Daudzi gaidīja vēl vienu Songs for the Deaf, daži paredzēja lielu pamatīgās pieaicināto zvaigžņu plejādes ieguldījumu, daži vēl ko citu, taču ir skaidrs viens — no Queens of the Stone Age jaunā albuma tikai retais necerēja saņemt ko patiešām grandiozu. Lai arī viss iepriekš minētais nepiepildījās, Džošs Oms un viņa "karalienes" ir radījuši emocijām bagātu albumu, kurā noslēpumainība savijas ar pārdomām par nāvi, lai pēc tam savītos ar neprātu un pamatīgu devu seksualitātes. Queens of the Stone Age turpina attīstīt savu skanējumu un dodas pretī tam, kas nav skaidrs pat pašiem grupas dalībniekiem. Pagaidām aizšaut greizi vēl nav gadījies.

 

Rūdolfs Sietiņš

Mēneša dziesma: Kanye West — On Sight

Kanje Vests jau ar pirmajiem soļiem pierādīja, ka nav vienkārši Kanje, bet gan Kanjēēēē. Un jaunais albums — eksperimentālais, nepieradinātais, antikomerciālais Yeezus šo sajūsmu tikai raisa kosmiskā līmenī. Kā savu mīļāko albuma mirkli vēlos izcelt ievadošo On Sight, kas ierauj sevī ar agresivitāti, dumjumu, stilīgumu un visādām citādām superīgām fīčām.

Mēneša albums: Deafheaven — Sunbather

Jau redzot kaut kad sen sen atpakaļ šo grupu iesildot Russian Circles koncertu likās, ka kaut kas ir nogājis greizi. Viņi spēlēja visparastāko, klišejām pārpildīto post-roku/hipstermetālu/modīgo bleķi (blekmetālu). Tiesa neskatoties uz faktu, ka viņi necentās būt mega oriģināli bija tā īpašā tā sajūta. Toreiz likās, ka Russian Circles varēja iet mājās. Klausoties Sunbather šī sajūta nekur nav pazudusi un pierādās, ka tā nav tikai kāda alus izraisīta, īslaicīga mīlestība. Šķiet, ka metāla bārdaiņi apspīlētājās džinsās tiešām izprot kā spēlēt smagu progresīvo metālu un katru noti piedāvā ar izcili episku un masīvu pārliecību. Klausoties šo albumu rodas līdzīgas sajūtas kā klausoties nemirstošo The Cure meistardarbu Disintegration — tas ir kaut milzīgs, episks, nemirstīgs. Un kurš muļķis teica, ka post-roks ir miris žanrs kuru klausās un spēlē tikai Krievijā?

 

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša dziesma: Washed Out — Don’t Give Up

Sūdzēties par jūnijā izdotajiem singliem tiešām nebūtu prātīgi, jo mākslinieki tiešām ir pacentušies. Arī Washed Out jeb Ernests Grīns, kurš 2011. gadā izdeva savu debijas plati Within and Without, kārtīgi pacentās. Aizvadītajā mēnesī tika izdoti veseli divi jauni singli, lai gan spilgtāks ir pirmais, mēneša izvēlē ir šis, jo eRokā mēs vēl neesam par to rakstījuši. Tas noteikti nav sliktākts, bet tuvāks skanējumam, kas bija sastopas arī agrāk, nejaucot klāt psihodēliju. Patīkami ir dzirdēt to, ka Washed Out cenšas meklēt jaunus ceļus un eksperimentēt ar elektroniku. Tomēr vēlmi vēl joprojām likt klāt viņu pie chillwave rada balss, kas šim žanram, manuprāt, ir ļoti atbilstoša. Rezultāts pārmaiņām nav jāgaida ilgi, jo gandrīz pēc mēneša tik izdots arī nākamo albumu ar nosaukumu Paracosm. Līdz tam gan mums ir jāpagūst iemācīties lirikas no abiem izveidotajiem video un noteikti nav jāpadodas, ja kaut kas nesanāk.

Mēneša albums: Jagwar Ma — Howlin

Jau pašā gada sākumā ar singlu The Throw plašākai pasaulei sevi pieteica trīs austrālieši. Pirms tam tik liela uzmanība viņiem pievērsta netika, bet viņi lēnām rosījās Sidnejā un tās apkārtnē. Jūlija sākumā, manuprāt, var arī droši apgalvot to, ka tā ir viena no veiksmīgakajām debijām šogad. Jaunā plate ir kārtīgs kokteilis, kur bez žēlestības tiek jaukta kopā gan elektronika, gan roks. Radītais kopumā atstāj arī ļoti patīkamu iespaidu galvenokāt tāpēc, ka viss skan svaigi un interesanti. Ir grūti atrast divus līdzīgus skaņdarbus, bet tajā pašā laikā tas viss kopā saturas cieši. Jāmin arī daudzās atsauces uz pagājušā gadsimta mūziku, bet piešķirot tām savus ritmus un sintezatoru radītās skaņas, rodas savs skanējums. Te kaut ko sev tuvu atradīs gan deju mūzikas piekritējs, gan kāds, kurš meklē kaut ko roķīgāku. Austrālijas klātesamība piešķirs šim ierakstam iespēju būt pamanītam šovasar. Pašam laikam jāsaka, ka kopš Cut Copy pēdējā albuma, no šīs zemes nekas tik spilgts nav saklausīts.

 

Kristaps Zvirbulis

Mēneša dziesma: Miles Kane — Taking Over

Lielāko daļu jūnija pavadīju pie sevis dungojot She's really gotta hold on me. Šī enerģiskā indie roka balāde pievilināja ar tās vienkāršo uzbūvi, kas ļauj pastiprināti izbaudīt Keina galveno ieroci — vokālu. Būdams diezgan daudzpusīgs mūziķis, Keins ar mazu ģitāras solo atrāda arī savu instrumenta pārvaldīšanas prasmi. Taking Over noteikti piestāvētu koncertiem arēnās. Ar laiku, protams.

Mēneša albums: Chapel Club — Good Together

Man nebija skaidrība, ko izvēlēties par mēneša ierakstu līdz dzirdēju jauno Chapel Club ierakstu. Pat nācās pārliecināties vai tā tiešām ir tā pati grupa, kas 2010. gada nogalē radīja debijas plati Palace. Atmetuši elektrisko ģitāru un krāšno indie roka skanējumu, londonieši nonākuši uz pavisam jauna ceļa. Nebūdami apmierināti ar virzienu, kurā grupu veda Palace, īgnais un majestātiskais indie roks pārtapa par sapņainu synth popa ierakstu. Good Together balstās uz sintezatoriem un sampliem, kurus retos gadījumos (Sequins) papildina kāda basa partija. Sleep Alone iesākas ar patīkamu samplu, kuru grēks smādēt, bet Just Kids un Shy jūtams lielāks uzsvars uz sintezatoru skaņām. Radot divus žanru ziņā dažādus ierakstus klausītāji ir iedalījušies frontēs. Un visi vienmēr nevar būt apmierināti. Pēc grupas izteikumiem priecīgāka nākotne sagaida tos, kam sirdij tuvāks Palace (Man nē), bet Good Together paliks kā patīkams eksperiments, kas noteikti uzskatāms par izdevušos.

 

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: Arctic Monkeys — Do I Wanna Know?

Lai gan Šefildas labākie dēli Arctic Monkeys savu muzikālo virzienu ir manījuši vairākas reizes, ir lieta kas viņus raksturo vienmēr — viņu mūzikā ir skaidri dzirdams tas, ka viņi, kā angliski saka "mean business" jeb, neveikli pārtulkojot latviski, nav atnākuši velti laiku tērēt. Viņu jaunajā singlā tas ir skaidri saprotams jau piektajā sekundē, kad ieskanās pirmie ģitāras akordi un kļūst skaidrs, ka Mankiji atkal ir pacentušies uzrakstīt vienu no gada spilgtākajām rokdziesmām. Šoreiz viņi atkal ir nolēmuši nedaudz izmainīt skanējumu, no iepriekšējā albuma stadionu grāvējiem un krāsainajām balādēm pārējot uz intīmāku atmosfēru, lai gan stadionu spridzināšanas potenciāls šim ir tikpat liels — na jau velti grupa tieši ar Do I Wanna Know? uzsāka savu uzstāšanos nesenajā Glāstonberijas festivālā. Ja pieņem, ka šī ir dziesma par šķiršanos (varētu arī būt, ka tomēr nav), tad eRoka neesošajā redakcijā jau esam to atzinuši par visu laiko seksīgāko šķiršanās dziesmu (un, manuprāt, tā ir arī viena no seksīgākajām rokdziesmām vismaz pēdējā desmitgadē). Rezumējot visu iepriekš pieminēto — Do I Wanna Know? ir vēl viens pamatīgs apliecinājums Arctic Monkeys rokmūzikas grandu statusam.

Mēneša albums: Gold Panda — Half of Where You Live

Ja brīdī, kad britu producents Gold Panda pirmoreiz parādījās pie apvāršņa, viņa pārstāvētais skanējums elektroniskajā mūzikā bija kaut kas nosacīti svaigs un līdz šim nedzirdēts, tad šobrīd šis lauciņš jau lēnām top pārsātināts. Šādos apstākļos izdodot savu otro albumu, viņam ir izdevies neiekāpt vienā un tajā pašā upē divreiz (jā, Hēraklīt, es zinu, ka tas nemaz nav iespējams), tai pat laikā arī nezaudējot to, kas viņam raksturīgs. Jaunajā albumā viņa skanējums kļuvis nedaudz vairāk uz techno skaņām orientēts (varbūt tam par iemeslu ir pārvākšanās uz Berlīni) un varbūt arī nedaudz drūmāks vai mazāk dzīvelīgs, bet Panda šeit turpina eksperimentēt ar sempliem un nav aizmirsis arī savu mīlestību pret austrumnieciskām skaņam. Līdz ar to, Gold Panda radītās skaņas joprojām ir krāsainas un siltas. Otrā albuma pārbaudījums šoreiz ir izturēts veiksmīgi, kas ļauj diezgan droši atzīt misteru Pandu par vienu no šī brīža interesantākajiem elektroniskās mūzikas māksliniekiem.

Foto: hdwallpaper2013.com