Blogs: Ierakstu lāde 2012

2012. gadu būtu grūti nodēvēt par kaut ko muzikāli ļoti īpašu, spilgtu vai arī apbrīnojamu, un man liekas, ka šos divpadsmit mēnešus vislabāk raksturo apzīmējums „daudz kas labs un ļoti labs, bet teju nekas izcils”. Tiesa, kā jau visās situācijās, arī šādos apstākļos katram no mums parādās daži absolūtie favorīti, kurus klausīsimies vēl ilgi, baudot tos atkal un atkal. Šoreiz es padalīšos ar tām dziesmām un albumiem, kas ir iekrituši manu mīļāko listē 2012. gada laikā. Tam nav nekāda sakara ar kaut kādiem kvalitātes vai novatorisma rādītājiem, man nav pat mazākās vēlmes censties būt objektīvam — to pēc savas saprašanas darīju, veidojot piedaloties eRoka Gada topu veidošanā. Šeit viss ir pavisam vienkārši — mūzika, kas man nu jau nozīmē ko vairāk par parastu disku vai skaņdarbu, man personīgi nozīmīgākā mūzika 2012. gadā!

Albumi un dziesmas ir sakārtoti hronoloģiski tādā secībā, kādā tos dzirdēju pirmoreiz.

Nada Surf — The Stars Are Indifferent To Astronomy

Kā jau ievadā minēju, šis ir absolūti subjektīvs blogs, un vērtējot kategorijās „patīk/nepatīk”, tieši Nada Surf ir mans 2012. gada mīļākais albumus, kuru esmu klausījies ievērojami vairāk, kā jebkuru citu. Zīmīgi — tieši šis bija pirmais ieraksts, ko noklausījos janvārī...

Interesanti, ka ar The Stars Are Indifferent To Astronomy saistās arī mans spilgtākais koncertpiedzīvojums šogad. Nevienam nav noslēpums, ka vasarā izlēmu pakrāt dzīves pieredzi, un uz festivāliem nepaspēju, taču šaubos, vai kaut kas pārspētu to, ko izbaudīju 21. marta vakarā The Fillmore klubā Sanfrancisko. Salūzusi basģitāra, kuru vēlāk aizstāja ar pavisam jaunu, klausītāju dziesmu izvēļu uzklausīšana, jaunu skaņdarbu radīšana un tusēšana uz skatuves ar grupu pēdējās dziesmas laikā — piekritīsiet, īsti „vidējā aritmētiskā” koncerta aprakstam tas neatbilst.

The Stars Are Indifferent To Astronomy nav nekas pārsteidzošs, novatorisks vai muzikāli izcils, bet — ikvienam no mums ir kāda visai viduvēja, bet neticami mīļa plate, vai ne?

Dry The River — Shallow Bed

Šķiet, man personīgi lielākā gada muzikālā mistērija ir tā, kāpēc Dry The River vēl nav kļuvuši par ļoti lielu grupu, kura ir uz tā sliekšņa, lai pārietu uz tūrēšanu pa stadioniem. Jau kopš Positivus 2011 pastiprināti sekoju šiem britiem (un kā nu ne, ja tieši viņu uzstāšanās man kļuva par pasākuma spilgtāko mirkli), un beidzot izdotā debija plate tikai nostiprināja manu pārliecību, ka viņos ir kaut kas īpašs. Man visu laiku gribas vilkt paralēles ar Mumford & Sons — arī šī stāsta varoņu izpildījumā ir atrodams viss labais, ko piedāvā folkmūzika, turklāt arī viņu melodijas nepiestāv kam mazākam par stadioniem vai lieliem festivāliem. Kaut gan šogad tas nav noticis, es joprojām gaidu lielas lietas no Dry The River!

Norah Jones — Little Broken Hearts

Var jau būt, ka esmu galīgi sajucis prātā, bet es patiešām uzskatu, ka šis ir viens fantastisks ieraksts. Es to jau rakstīju gan aprīlī, gan decmbra sākumā, un atkārtošos arī tagad — Nora ir radījusi perfekto stāstu, pasakot ko jaunu par tēmu, par kuru ir dziedājis ikviens mūziķis pasaules vēsturē. Kas patīkami — neskatoties uz lieliskajiem tekstiem, arī muzikāli šī ir plate, kas rada vēlmi to klausīties uz riņķi un bez mitas. Un kā ķirsītis uz saldā ir fakts, ka mana mīļākā ieraksta dziesma ir... bonuss, kurš lielākajā daļā izdevumu nemaz nav pieejams. Diezgan unikāli, manuprāt.

Satellites LV — Pagrīdē

Manas simpātijas pret Satellites LV mūziku nekad nav bijušas noslēpums — manuprāt, tā ir viena no labākajām pašmāju grupām, īpaši jau dzīvajā. Tā nu sanāca, ka šovasar Pagrīdē iztestēju uz nebēdu, pilnā garumā to klausoties vismaz pāris reizes nedēļā, un ne reizi nebija garlaicīgi. Ak, jā — un kā gan es nenovērtēšu albumu, kuru paslavējis pats Guntars Račs, kurš vienkārši perfekti ir sapratis vēstījumu?

Bloc Party — Four

Ja Nada Surf pamatīgi dominēja pirmajā pusgadā, tad kopš augusta mans stabili klausītākais ieraksts ir Bloc Party atgriešanās. Kā vienots mākslas darbs, šis ir metams miskastē — liekas, ka vēl saraustītāks ieraksts, kurā katram grupas dalībniekam gribas uzsvērt savas idejas, pēdējos gados ir bijis vien Angles no The Strokes. Tiesa, klausoties šo disku, konceptuālisma trūkums ir pēdējais, par ko gribas domāt — tik izcilas ģitāru partijas vienuviet sen nav dzirdētas, un arī dziesmas kopumā ir vienkārši fantastiskas. Sākot no perfektās popdziesmas V.A.L.I.S. izskatā, un beidzot ar agresīvo, provocējošo un pat iebiedējošo Team A — viss ir tieši tā, kā tam būtu jābūt!

Two Door Cinema Club — Beacon

Tāpat kā grupas pirmais albums Tourist History (pat neskatoties uz faktu, ka tajā visas dziesmas izklausās praktiski identiski un ir sarakstītas uz trim akordiem), arī Beacon stabili izpelnījās ievērojamu vietu mana atskaņotāja raidlaikā. Muzikāli daudz interesantāks un nobriedušāks, īpaši jau basa un bungu partiju ziņā, šādi izklausījās mans 2012. gada rudens sākums.

The XX — Coexist

Kaut gan man iepriekš likās, ka visu tāpat saprotu, nu nākas atzīt — patieso The XX būtību un burvību man izdevās apjaust vien šovasar (nevis pirms trim gadiem), baudot Angels. Man vienmēr ir patikusi minimālistiska mūzika, kurā ir daudz vietas klausītāja sajūtām un interpretācijām, bet šie briti vārdu „minimālisms” ir pārcēluši pavisam citā dimensijā, radot ko tādu, ko var apzīmēt tikai kā absolūtu muzikālo ledus tuksnesi, kurā klausītājs jūtas vientuļš un pamests, gluži kā Antarktīdas vidienē. Man šķiet, ka šādam noformējumam jaunais saturs (skumjas, vientulība, depresija un apcerīgums) perfekti piestāv, un tāpēc galīgi nepiekrītu visiem tiem, kas apgalvo, ka The XX bija jāsacer kaut kas mazāk nomācošs.

The Head And The Heart — Rivers And Roads

Kaut gan The Head And The Heart tāda paša nosaukuma debijas albums tika izdots jau 2011. gada aprīlī, par kolektīvu no Sietlas pirmo reizi dzirdēju tikai janvārī, kad Rivers And Roads fantastiski noslēdza manu visu laiku vismīļāko seriālu Chuck. Gada laikā šo gabalu esmu drillējis neskaitāmas reizes (ja ticam mana iPod datiem — aptuveni 150, taču esmu to daudz un dikti klausījies arī citur), un tas ne reizi nav apnicis vai kļuvis vienmuļš — pat otrādi, šī ir tā dziesma, kurā pat pēc desmitiem skanēšanas reižu var pamanīt kādu interesantu niansi, kaut gan sākotnēji šķiet, ka nekā īpaša tur nav. Tāpat tam visam līdzi nāk gana liela emocionālā bagāža, kā rezultātā es noteikti pārvērtēju Rivers And Roads, bet tā ir viena no manām personīgajām 2012. gada skaņām.

The Black Keys — Little Black Submarines

Pirms 12 mēnešiem man bija pārliecība, ka El Camino ko labāku par Lonely Boy atrast nav iespējams, taču jau februārī, pēc atkārtotas diska inspicēšanas, es sev atklāju šo meistardarbu. Ja citas dziesmas šeit par lauztām sirdīm un mīlas mokām ir pietiekami liriskas un zināmā mērā — raudulīgas, tad amerikāņu versijā tematika ir apskatīta no pilnīgi cita rakursa. Šeit tiek teicami parādīts — tas, ka visu laiku nesēdi un neraudi, ierāvies stūrī, nebūt nenozīmē, ka sāpes ir mazākas. Blūzroka raupjums un spēcīga emocionālā stīga žanra labākajās tradīcijās!

Michael Kiwanuka — Home Again

Rakstot savu daļu dziesmu topam, es pat nobrīnījos — līdz tam mirklim nebiju atskārtis, cik patiesībā daudz man nozīmē Home Again. Gluži kā pelēkais kardināls, skaņdarbs ļoti klusi un nemanāmi ir pavadījis mani caur šo gadu, esot fonā kā ļoti skumjos, tā neticami priecīgos mirkļos. Dziesma ar šķietami elementāru un tiešu vēstījumu, kaut gan patiesībā tā ir neticami daudznozīmīga, kompozīcija, kurā ir pateikts tieši tas, kas klausītājam attiecīgajā mirklī ir jādzird.

The Ramona Flowers — Dismantle & Rebuild

Kopš Lamb koncerta Palladium Rīga (manuprāt, labākā uzstāšanās, kas jebkad notikusi šajā zālē), es laiku pa laikam mēdzu sazināties ar šo jauno apvienību, lai noskaidrotu, kā viņiem klājas, veidojot debijas albumu. Pēdējā laikā gan mums nav sanācis aprunāties, taču nešaubos — ja vēl pāris dziesmas no gaidāmās debijas būs tikpat spēcīgas kā šī, par viņiem mēs vēl runāsim. Dismantle & Rebuild ir ļoti neuzbāzīgs, varbūt pat nedaudz necils, bet tajā pašā laikā vienkārši fantastisks singls, no kura burvības atbrīvoties iespējams nav. Turklāt īpaši gribētos izcelt dziedājumu — tik patiesas emocijas, kādas dzirdamas no Stīva Bērda, bieži negadās!

Badly Drawn Boy — I’ll Keep The Things You Throw Away

Man joprojām nav sanācis noskatīties Being Flynn, bet esmu par šo lentu dzirdējis tik daudz labas atsauksmes, ka jau tuvākajā laikā to noteikti izdarīšu. Līdz tam es turpinu klausīties brīnišķīgo filmas skaņu celiņu. Ja pilnā garumā Badly Drawn Boy jaunais veikums var vietām nedaudz garlaikot, tad plates spēcīgākais singls ļoti stabili ir izkarojis vietu starp maniem mīļākajiem darbiem šogad. Dziesma ir kā gadu ziņā pavecs un ļoti sen neredzēts draugs — bez liekas spozmes un šķietami arī bez šarma, viņa mierīgie stāsti ir tik interesanti, ka tajos varētu klausīties bez mitas dienām ilgi.

King Charles — Lady Percy

Man bija grūti izlemt, kurā no kategorijām ielikt King Charles, taču beigās nolēmu — Loveblood līdz mīļāko albumu sarakstam tomēr nevelk, kamēr Lady Percy skaņās lielā mērā pagāja mana vasara. Man bija visai žēl, ka šo trolli nesanāca redzēt dzīvajā otro reizi Positivus festivālā, tāpēc priecājos par faktu, ka Latvijā viņš ir lielāka zvaigzne kā jebkur citur uz zemeslodes, un šim līdzi varēšu gaudot Vecgada vakarā.

Miles Kane — First Of My Kind

To, kas sākts 2011. gadā, šogad pārliecinoši turpināja Mailzs Keins — nu viņa mūzika man ir tuvāka par otra The Last Shadow Puppets dalībnieka Aleksa Tērnera (jā, tā paša, kurš uzdzied vienā mazpazīstamā pērtiķu grupā no Šefildas) radīto! First Of My Kind nepārsteidz ar absolūti neko — tā ieturēta labākajās Keina tradīcijās, un tas arī ir tās lielākais trumpis. Jācer, ka arī savā otrajā studijas veikumā viņš nekur tālāk par sešdesmitajiem netiks — Mailza izpildījumā tie man patīk daudz labāk nekā īstu šīs desmitgades mūziķu ierakstos...

Momend — Rust On My Golden Teeth

Ja ir jāizvēlas tikai viena, tad tieši šī ir tā pašmāju mūziķu dziesma, kuru gribētos izcelt kā gada mīļāko. Tiesa, uzreiz gan jāatzīmē — tikpat labi to varētu arī izcelt kā gada labāko, jo tādu skanējumu pašmāju izpildītāju vidū īsti neatminos. Atceros, kā šodien — pavisam negaidīti, shuffle režīmā, mans iPod šo izmeta tad, kad, saulrieta pavadīts, braucu mājup gada labākās dienas noslēgumā šī gada jūnija beigās. Ir grūti aprakstīt sajūtas, kas toreiz pārņēma, bet sapratu — no tā mirkļa tā man vairs nav vienkārši teicama dziesma, bet gan kaut kas daudz vairāk ar pamatīgu emocionālo bagāžu, jo reti gadās, kad teksts trāpa tik ļoti precīzi attiecīgā mirkļa noskaņojumā!

Band Of Horses — Dumpster World

Ar nožēlu ir jāatzīst, ka pirmo reizi sietliešu albums liek vilties — no Mirage Rock līdzi uz 2013. gadu ņemšu vien atsevišķas kompozīcijas, nevis visu materiālu, kā tas bija ierasts pirmajās trijās reizēs, kad amerikāņi bija ar pīpi uz jumta. Protams, plates pazīstamākā rota ir Knock Knock, taču man personīgi liekas, ka spilgtākais dārgakmens ir tieši Dumpster World. Jau tagad man to gribas ielikt vienā plauktiņā ar tādām pērlēm kā No One’s Gonna Love You, The Funeral un Laredo, taču ar nožēlu jāatzīst — ja šis skanētu tikpat gaisīgi kā pirmie trīs diski, iespējams, No One’s Gonna Love You vairs nebūtu mana mīļākā blices dziesma...

Mumford & Sons — I Will Wait

Mana Gada dziesma. Bez īpašiem variantiem kam citam.

Man vienmēr ir svarīgi, lai es varu noticēt tam, ka mākslinieks ir patiess un dzied par to, ko saprot, un šajā gadījumā Markuss mani pārliecina. Perfekts singalongs ar perfektu un man personīgi nozīmīgu veikumu perfektā melodijā — ko vēl var vēlēties no dziesmas? Ā, pareizi — to, ka ar šādiem skaņdarbiem tiek parādīts, ka arī folks ir kaut kas ļoti, ļoti stilīgs un foršs!