Ceļš uz Positivus 2013 - John Grant
Līdz festivālam vairs tikai mēnesis ar mazu astīti. Turpinot iepazīstināt ar tiem māksliniekiem, kas šovasar būs redzami Salacgrīvā, šoreiz nedaudz par amerikāņu dziesminieku Džonu Grantu — viņš uzstāsies uz Nordea skatuves.
Kas?
Džona Granta mūziķa karjera sākās 1994. gadā, kad viņš kopā ar Krisu Pīrsonu nodibināja alternatīvā roka grupu The Czars. Grupa kopumā izdeva sešus albumus, bet 2004. gadā izjuka, kad deviņu mēnešu laikā to pameta pieci no sešiem dalībniekiem, atstājot Grantu vienu pašu. Mūziķis izlēma savā karjerā ieturēt pauzi, to atsākot 2010. gadā, kad ar lielu grupas Midlake palīdzību izdeva savu pirmo solo albumu Queen of Denmark.
Queen of Denmark bija kritiķu augstu novērtēts — aizkustinošais klavieru skanējums, kā arī reizē izaicinošie un pārdomas radošie dziesmu vārdi, kas stāstīja arī par Granta personīgajiem pārdzīvojumiem (bez problēmām ar seksualitāti viņš saskāries arī ar alkohola un narkotiku atkarībām) lika daudziem mūzikas izdevumiem ievietot ierakstu savos gada noslēguma topos.
Šī gada martā Grants izdeva savu otro albumu ar nosaukumu Pale Green Ghosts. Ja Granta pirmais ieraksts vairāk bija tendēts uz akustiskajiem instrumentiem, tad Pale Green Ghosts dzirdama ļoti liela deva sintezatoru. Te jāpiebilst, ka šajā ziņā mūziķim daudz palīdzējis Biggi Veira no islandiešu elektroniskās mūzikas grupas GusGus (pāris reizes pabijusi arī Latvijā).
Arī šajā ierakstā, kurā, starp citu, piedalās Šineida O'Konora, viņš ir runājis par saviem privātās dzīves pārdzīvojumiem. Ne velti — Grants, kurš neslēpj, ka ir homoseksuāls, 2012. gadā paziņoja sabiedrībai, ka ir HIV pozitīvs. Tikmēr arī Pale Green Ghosts ir guvis lielu kritiķu atzinību, mūzikas pasaulei jau atkal spējot pieņemt Granta patieso, varbūt pat pārāk patieso, stāstu.
Ko spēlē?
Pirmajā studijas albumā Grants lielāko uzsvaru lika uz klavierēm (gan akustiskajām, gan elektriskajām) un akustisko ģitāru, reizēm atļaujoties arī pa kādam elektriskās ģitāras elementam. Queen of Denmark būtu saucams par indīfolka/indīroka albumu, savukārt Pale Green Ghosts lielāks uzsvars tika likts uz sintezatoriem, kuri pirmajā ierakstā parādījās salīdzinoši retāk. Tiesa, arī šajā elektroniskajā skanējumā Granta attieksme joprojām dzirdama gan labi, turklāt dažos skaņdarbos priekšplānā joprojām ir ģitāra un klavieres.
Salīdzinot Džonu Grantu ar kādu no iepriekš Positivus pabijušajiem mūziķiem, jāpiemin Pīts Dohertijs. Varbūt muzikāli starp abiem kungiem nav daudz līdzību, taču ir skaidrs, ka abi saka un dara, ko grib, dzied, ko grib, ir mocījušies vai mokās ar atkarībām, turklāt nav iztikuši bez savas devas pārdzīvojumu.
Kāpēc jāredz?
Gundars Zaburdajevs, eRoks.lv žurnālists:
Džons Grants ir ļoti interesanta personība. Personība, kura savā dzīvē ir pārdzīvojusi gana daudz, taču tik un tā ir spējīga radīt lielisku mūziku. Muzikāli viņa skaņdarbi var atšķirties pat ļoti krasi, taču sajūta, ka tavā atskaņotājā skan patiešām fantastiska mūziķa veikums, paliek. Var to vienkārši baudīt, var dzīvot līdzi Granta dzīves traģiskajiem stāstiem, taču pilnībā vienaldzīgam palikt ir ļoti grūti. Tieši tāpēc šis kungs ir jāredz — ir gana daudz mākslinieku un apvienību, kas ir spējīgas mēroties ar Grantu muzikālā ziņā, taču attieksmes un patiesuma ziņā viņam konkurentu ir pietiekami maz.
Normunds Vucāns, eRoks.lv žurnālists:
Viena no svarīgākajām īpašībām jebkurā dziesminiekā ir tā, lai viņam varētu noticēt. Noticēt stāstiem, pārdzīvojumiem un emocijām, saprast, ka uz skatuves stāv īsts un dzīvs cilvēks, nevis izdomāts tēls. Un Džonam es ticu ikkatrā sekundē, kad viņš muzicē, jo tik atklāti sev visiem kā uz paplātes uzliek reti kurš izpildītājs. Stāsti ir tik dzīvi, ka muzikālā puse paliek otrajā plānā, kļūst zināmā mērā otršķirīga un drīzāk ir piedeva, nevis otrais ēdiens. Nav īsti svarīgi, vai skan eksperimenti ar elektroniku, klavieru balāde vai vienkāršs gabals ar akustiskās ģitāras pavadījumu, jo tie visi ir izvēlēti ar vienu vienīgu mērķi — pasvītrot sakāmo. Un gribētos cerēt, ka laiskā sestdienas pēcpusdienā, vēl pirms mežonīgām ballītēm vai vakara trakumiem, uzradīsies gana daudzi, kas vēlēsies uzklausīt šīs atklāsmes.
Jana Udovenko, eRoks.lv žurnāliste:
Sākotnēji mana attieksme pret Džonu Grantu bija visai rezervēta, taču tad vairāk ieklausījos viņa mūzikā un sapratu, ka tajā kaut kas ir. Brutāla atklātība, zināma deva sarkasma, kā arī saujiņa melanholijas. Varbūt diezgan netipiska izvēle saulainam vasaras festivālam, bet, ja padomā, būtu taču tik jauki visiem kopā dziedāt līdzi "I am the greatest motherf***** that you're ever gonna meet". Domāju, ka pēc smagās pirmās festivāla dienas Granta uzstāšanās būs patīkama laiskošanās pie Nordea skatuves, lai uzkrātu spēkus atlikušajam festivālam.
Iepriekšējie Ceļš uz Positivus sērijas raksti:
Foto: telegraph.co.uk