Intro skaņa 2016

Tieši pirms gada tika publicēts mūsu pirmais veidotais Intro skaņas saraksts. Gandrīz visi tur atrodamie mākslinieki gada laikā bija paguvuši izdot debijas albumus, un lielākā vai mazākā mērā tie ir guvuši panākumus. Ja pirms gada tie vārdi varētu būt bijuši sveši, tad tagad vismaz pāris no tiem noteikti būs labāk zināmi. Tas ir iemesls, kādēļ nolēmām to turpināt, radīt jaunu tradīciju un piedāvāt arī šogad mūsu redzējumu par gada daudzsološākajiem māksliniekiem. Šoreiz atlasē piedalījās daudz vairāk debitantu, kas balsošanas procesu padarīja sarežģītāku, taču tas netraucēja nonākt pie desmit Intro skaņa 2016 vārdiem. Tāpat kā pagājušajā gadā, arī šīgada sarakstā ir sastopami dažādi žanri un mākslinieki ar dažādu pieredzi. Visticamāk pēc gada vairāki no šiem jaunpienācējiem būs jau lieli vārdi, bet tik ilgi nav jāgaida, jo jau tūlīt var iepazīties ar, mūsuprāt, daudzsološākajiem mūziķiem jeb Intro skaņa 2016!

Car Seat Headrest

Car Seat Headrest jeb Viljama Toledo iepriekšejā diskogrāfija ir ļoti bagātīga un pilna pārsteigumu. Problēma tāda, ka visi viņa iepriekšējie albumi ir publicēti tikai viņa Bandcamp profilā brīvai lejupielādei. Tātad oficiālais debijas albums vēl nav izdots un cienīto jaunskungu joprojām var dēvēt par ļoti perspektīvu un talantīgu, kura potenciālu un prasmi nākotnē radīt lielas lietas vērtējam ļoti augstu. Ceram, ka pēc pieciem gadiem mēs par Car Seat Headrest varēsim runāt kā par “lielāko grupu pasaulē”, jo lipīgās melodijas, emocionalitāte un nebaidīšanās atšķirties spēj radīt brīnumus, un tieši šie komponenti labu mūziku atšķir no izcilas. 2016. gada plāns jau ir skaidrs — debijas albums Matador Records paspārnē, kas toties beidzot tiks ierakstīts īstā studijā ar producentu. Cerams, ka šie palīglīdzekļi nevis sabojās mūzikas raupjumu, bet pavērs jaunu dimensiju, kas ļaus iegūt jaunus atbalstītājus.

NAO

Kaut arī vietām NAO izklausās kā būtu nospērusi Alunas Francisas (AlunaGeorge) balsi un Bena Kana ģitārrifus, par pakaļdarinātāju viņu tomēr saukt nevar. Ar savu džeza skolā izdresēto balsi viņa liegi iekļaujas britu neo-soul mūzikas lauciņā, sakausējot to ar moderno R’n’B un elektroniku. Pirmo reizi pasaule izdzirdēja par NAO 2014. gadā, kad viņa izdeva savu pirmo EP So Good un nokļuva BBC Radio 1 rotācijā, taču profesionāli dziedāja viņa jau labu laiciņu pirms, sadarbojoties ar tādiem māksliniekiem kā Džārviss Kokers un Kwabs. Pagājušā gada maijā NAO izdeva vēl vienu EP ar nosaukumu February 15, toties lielāka atpazīstamība viņu sasniedza dažus mēnešus vēlāk, sadarbojoties ar britu house mūzikas monstriem Disclosure un parādoties viņu jaunākajā albumā Caracal ar dziesmu Superego. Šobrīd NAO atrodas vēl spožāku prožektoru gaismā, jo pirms pāris nedēļām viņai tika piešķirta trešā vieta BBC Sound of... jauno labāko mūziķu sarakstā. Viņas īpatnējais dažādo mūzikas žanru sajaukums, kuru viņa pati sauc par wonky funk, ir atkausējis vairāku mūzikas kritiķu sirdis, un tagad laiks lūkoties, vai mūzikas mīļi piekritīs un aiznesīs viņu tālāk.

Stormzy

Pēdējā laikā pamanāmu uzplaukumu ir piedzīvojusi britu grime scēna (īpaši Lielbritānijai raksturīgs hiphopa žanrs), un tas nav palicis nepamanīts arī Intro kolektīvā. Sava veida atdzimšanu vai ilgi gaidītu plašākas auditorijas atzinību, pateicoties tam, piedzīvo daudzi grime veterāni, bet ir tikai loģiski, ka liela uzmanība tiek pievērsta arī jaunajiem talantiem, pamanāmākais no kuriem ir Stormzy. Viņš pie apvāršņa parādījās 2014. gada pirmajā pusē, un drīz vien atzinību viņam neskopojās izteikt gandrīz visi no ievērojamākajiem grime māksliniekiem, bet vēl līdz gada beigām viņš paspēja arī tikt pie iespējas uzstāties slavenajā šovā Later... With Jools Holland, kļūstot par pirmo reperi bez ierakstu līguma, kurš tur jebkad uzstājies. Pagājušais gads iesākās ar nu jau leģendāro Kanye West uzstāšanos Brit Awards ceremonijā, kuras laikā kopā ar daudziem citiem grime scēnas pārstāvjiem uz skatuves bija arī Stormzy, šim brīdim kļūstot par savdabīgu pagrieziena punktu grime attīstībā. Arī pašam Stormzy ar singlu Know Me From izdevās gadu iesākt visai veiksmīgi, savukārt maijā izdotais frīstails Shut Up pēc popularitātes iegūšanas YouTube tika ierakstīts arī studijā un izdots kā singls, atnesot viņam pirmo iekļūšanu UK Top 40. Šķiet, ka šogad no Stormzy varam sagaidīt arī debijas albumu, un nešaubāmies, ka tas pacels grime latiņu vēl par līmeni augstāk.

Oscar

Oscar ir Oskars Šellers no Londonas. Pirms mūzikas gaitu uzsākšanas Oscar nesekmīgi centās atrast līdzigi domājošus biedrus koledžā, bet atšķirībā no jau daudziem zināmiem mūziķiem to pabeidza un var lepoties ar grādu mākslā. Plašāku uzmanību viņš sāka piesaistīt 2013. gadā, kad savā Soundcloud lapā publicēja dziesmu Never Told You (diemžēl tās tur vairs nav). Kopš tā laika Oscar atpazīstamība pakāpeniski pieaugusi. Viņa skaņējumu varētu raksturot kā slacker/bedroom pop, bet nu jau tas ir izaudzis par kaut ko vairāk kā vienas personas guļamistabas operāciju. Daiļradē lielākoties sastopamas vienkāršas uzbūves dziesmas. To pamatā ir brīvi, kā arī mazliet kustīgāki ritmi uz funk bāzes. Lielākais uzsvars gan ir uz viņa dziļo baritonu un izvēli to savienot ar melanholiskiem dziesmu tekstiem, kas atļauj viņu ielikt rindā uz Moriseja „bēdīgās rindas mūzikas pavadījumā“ troņa. Lai gan Oscar kāpšana pa karjeras kāpnēm bijusi pākāpeniska, tikai šogad viņš ticis iekļauts gada jauno daudzsološo mūziķu sarakstos. Sen jau bija laiks.

Sheer Mag

Sheer Mag ir veca grupa sirdī, lai gan radusies tikai 2014. gadā un līdz šim izdevusi divus patiešām lieliskus EP. Grupas skanējumā jūtams līdzīgs “seno laiku dvēseliskais” kičs kā Alabama Shakes mūzikā, bet tam visam klāt vēl ir piejaukta īsta panku estētika un liela mīlestība pret septiņdesmito gadu roku. Fan the Flames, mūsuprāt, ir 2015. gada labākā rokdziesma, kas dīvainā veidā atgādina unikālu kokteili starp Thin Lizzy un Blondie. Neiedomājama kombinācija, kuru, iespējams, saskatām tikai mēs, bet tā nostrādā tik lieliski. Cerams, ka Sheer Mag 2016. gadā izdos savu debijas albumu, kurš pratīs sasildīt nosalušās sirdis, kā arī iekarsēt to cilvēku prātus, kuri jau sen ilgojas pēc laba roka. Pat ja albums nenonāks veikalu plauktos, tad domāju, ka EP formāts grupas netīrajai, dari to pats “garāžas” estētikai ļoti piestāv un vismaz vienu tik pat labu “mazo albumiņu” kā iepriekšējos mēs sagaidīsim arī šogad.

Pixx

Izaugusi Dienvidlondonas priekšpilsētā mūziku mīlošā ģimenē, Hanna Rodžersa tika iedrošināta sacerēt mūziku pati jau no bērna kājas. Tad nu, ķerot iedvesmu no tādiem grandiem kā Bobs Dilans, Džonija Mitčela un Aphex Twin, tika izveidots viņas solo projekts Pixx, un, kā atzīst Hanna pati, nosaukums radies, aizņemoties viņas vecmāmiņas iesauku. Savus muzikālos talantus Hanna izkopa prestižajā BRIT skolā, kuru apmeklējušas arī vairākas slavenības, sākot no Adeles līdz King Krule. Pagājušā gada vasarā šīs spējas pamanīja arī ierakstu kompānija 4AD un jau pāris mēnešus vēlāk tika izdots viņas debijas EP Fall In. Tajā atrodamas četras maigas kompozīcijas, kurās savijas indie ģitāras un viegla elektronika. Ir grūti izcelt kādu atsevišķu dziesmu, jo tām visām piemīt līdzīga noskaņa, toties šī noskaņa patīkami ieaijā, kamēr Hannas dzidrā balss patīkami dūdo fonā.

Francis Lung

Ja Latvijā jaunās lēdijas un kungi sajūsminās par Karali Čārlzu, tad, iespējams, 2016. gadā Lielbritānijas jaunatne pielūgs Karali Francisu Lungu jeb pārlatviskojot Ķēniņu Franci Plaušu. Noslēpumainā kulta apvītā grupa WU LYF 2011. gadā izdeva albumu, kas bija aizraujošs, interesants, oriģināls un visādi citādi ļoti labs, bet tad... grupa izjuka. Slinkums uzskaitīt tos visus projektus, kas izveidojās no grupas pārpalikumiem, bet Francis Lung ir grupas basģitārista solo projekts. Tiesa, šoreiz basģitāra ir aizstāta ar klavierēm. Rezultātā dziedātāja debijas EP ir pilns ar sentimentāli skaistām balādēm, kas atklāj cilvēces trauslākās un atklātākās dzīles. Asprātīgākie cilvēki noteikti Francis Lung salīdzina ar Eltonu Džonu, bet Francis Lung mūzika nevienā brīdī nekļūst banāla. Tieši otrādāk — intelektuāli emocionāla, skaista un neuzkrītoši mākslinieciska.

The Japanese House

Mūzikas klausīšanās internetā ir skaista, laiku ekonomējoša un pat atlīdzību garantējoša lieta. Pat nenojaušot, vienā acu mirklī tu vari uzdurties kaut kam lieliskam. Par nejaušību var uzskatīt arī 19 gadīgo Amberu Beinu jeb The Japanese House. Viņa Intro redzeslokā nonāca nejauši un kopš tā laika to nav pametusi. To būtu arī grūti izdarīt, jo pagājušais gads jaunajai māksliniecei bija pat ļoti ražīgs — seši singli un divi EP. Jāatzīst, ka Beinas elektronikas piesātinātais piegājiens dream pop žanram nudien neizklausās pēc kaut kā, kas tikai sper pirmos soļus šajā biznesā. Jau ar pirmajiem singliem bija jūtams, ka katra melodija, katrs pavediens ir nostrādāts ļoti rūpīgi. Sintezatoru fragmenti un dzidrais ambient skanējums pilnībā izslēdz visas citas iespējamās skaņas un apkārtējo pasauli. Spēlēšanās ar vokāla slāņiem, kuru šajā gadījumā patiešām netrūkst, tikai vairo šo izjūtām bagāto noslēgtības sajūtu. The Japanese House karjera vēl ir tikai tās paša sākumā, bet pēc tā, kas jau dzirdēts, ir pamats cerēt, ka šim projektam ir liela nākotne.

Gilligan Moss

Pagājušajā gadā savu debijas soloalbumu bija izdevis Jamie xx, kurš ar elektronikas, house mūzikas albumu gada nogalē bija atrodams daudzos labāko albumu sarakstos. Tas liek domāt, ka pieprasījums pēc šādas mūzikas vēl joprojām pastāv un tā tiek novērtēta, tādēļ ir visai liela iespēja, ka Gilligan Moss varētu būt nākamais producents, kurš iekaros gan kritiķu, gan klausītāju sirdis. Tiesa, jauno ņujorkieti nevar dēvēt konkrēti par house mūziķi, bet no šī žanra viņš nenoliedzami iedvesmojies, jo vairākus gadus tajā darbojies. Pats Giligans Moss savu mūziku dēvē par dance vai garden disco, kas ir visai interesants apzīmējums. Pagājušājā gadā izdoto EP Ceremonial ievēroja daudzi mediji, kas ļāva viņam uzstāties tostarp Eiropā. Mazalbumā, kura tapšanas ietvaros Moss bija pārvācies uz Filadelfiju, satiekas popmūzikas un elektroniskās mūzikas ietekmes, kā rezultātā rodas skaņdarbi ar brīnišķīgiem bītiem un hipnotizējošiem vokāliem. Tādas dziesmas kā Choreograph, Stasis un titulskaņdarbs Ceremonial, noteikti jau paguvušas izskanēt uz daudzām deju grīdām. To, kas gaidāms no Giligana Mosa šogad, šķiet, uzzināsim visai drīz, jo mākslinieks turpina aktīvi darboties studijā, radot jaunu materiālu, kas, ļoti iespējams, viņu pacels jau pavisam citā līmenī.

D.R.A.M.

Līdz šim D.R.A.M. jeb Does Real Ass Music vislielāko mūzikas pasaules uzmanību ir izpelnījies, nevis pateicoties savam nenoliedzami lipīgajam un gana plaši pamanītajam singlam Cha Cha, bet gan Dreika dēļ. Proti, ir grūti nemanīt līdzību Cha Cha un Hotline Bling bītos, par ko, saprotams, D.R.A.M. īsti priecīgs nav, uzskatot, ka kanādietis ir brutāli nozadzis šo ideju. Lai vai kā arī būtu, amerikānis uzstāj, ka tiesvedību neuzsāks, jo no tā neesot nekādas jēgas, tā vietā labāk enerģiju tērēt, radot jaunas dziesmas, lai nenāktos kļūt par kārtējo viena hita brīnumu. Mums par to ir patiess prieks, jo šobrīd visas pazīmes liecina, ka 2016. gads varētu D.R.A.M. padarīt par gana plaši pazīstamu reperi, kura arsenālā nav tikai viens superhits, bet gan vesela virkne spēcīgu un aizraujošu dziesmu. Protams, daudzas no tām nav tik ļoti interesantas un unikālas kā Cha Cha, taču tām ir gana daudz citu kvalitāšu, lai iekļūtu aktīvās rotācijās visur, kur vien skan mūzika, un tādējādi Virdžīnijas štata iedzīvotāja daiļradi padarot par parādību, no kuras nav iespējams izvairīties nekur.