Flow 2017 festivāla apskats

Melomānam aizbraukt uz lielu mūzikas festivālu ir kā bērnu ielaist lielā saldumu veikalā. Acis sāk spīdēt, ieraugot lielo izkārtni pie ieejas, bet prāts nemierā jau pārdomā, kam pirmajam ķerties klāt, pirms sperts solis pāri ieejas slieksnim. Arī Helsinkos notiekošo Flow festivālu, kas ik gadu tiek izpārdots un ko trīs dienu laikā apmeklē 75 tūkstoši cilvēku, var dēvēt par lielu mūzikas festivālu. Tādu Latvijas tuvumā nav daudz, un par ziemeļos notiekošo Flow bija dzirdēts salīdzinoši mazāk par Polijas Open’er, tādēļ pagājušo nedēļas nogali pavadīju Somijā, iepazīstot somu festivālu kultūru un atgriežoties pie bērnības sajūtām.

Ar katru metru pietuvojoties tuvāk kādreizējam Helsinku industriālajam rajonam Suvilahti, arvien pamanāmākas kļuva cilvēku straumes, kas plūda augsto skursteņu virzienā. Lai arī enerģijas ražošana industriālajās ēkās tika pārtraukta jau pagājušā gadsimta otrajā pusē, dzīvība šajā apkaimē nav rimusies. To ir pārņēmuši mākslas un kultūras cilvēki, visai bieži organizējot tur dažādus notikumus. Lielākais no tiem ir Flow, kas tur tiek organizēts jau desmit gadus. Šī Helsinku rajona apkārtne ir jau kļuvusi par neatņemamu festivāla sastāvdaļu, un organizatori to katru gadu papildina ar mākslas instalācijām, kā arī dažāda veida skatuvēm. Ja lielākā skatuve izskatās gluži kā citos festivālos, tad Bright Balloon 360°, kā to var spriest jau pēc nosaukuma, ir skatuve kādu var redzēt reti kurā notikumā. Kopumā mūzika skanēja uz deviņām skatuvēm, ieskaitot gan lielās skatuves, gan mazākas teltis.

Kaut gan festivāla izvietojumu ir vēlme vērtēt ļoti pozitīvi, nevar ignorēt to, ka teritorijas kapacitāte bija izmantota pilnībā, un brīžiem radās vēlme, lai tā būtu plašāka. Pie ieejas festivālā bieži radās rindas, kurās jāstāv vismaz pusstundu, bet tas, cik blīvi ir aizpildīta teritorija ar apmeklētājiem, apgrūtināja nonākt no viena koncerta uz otru pēc iespējas ātrāk jeb skrējienā. Rindas pirmajā dienā bija iemesls, kādēļ pirmais koncerts sasniegts visai vēlu. Festivālu iesākām ar Young Thug uzstāšanos uz lielās skatuves, bet drīz pēc tam turpinājām milzīgajā, bet pārpildītajā teltī, kur uzstājās Aphex Twin. Lai gan Young Thug nebūt nebija tas sliktākais sākums festivālam, repa lauciņā viņu svētdien pārspēja Vinss Steiplss, un visticamāk to būtu izdarījis arī Denijs Brauns, ja vien festivālu nebūtu pārtraucis negaiss. Aphex Twin gan reti kurš varētu pārspēt, un jau pirmajā festivāla vakarā tika uzstādīta augsta latiņa, ko citiem elektronikas pārstāvjiem neizdevās pārlēkt.

Tāpat arī indie žanrā jau piektdienā ar izcilu koncertu uzstājās Car Seat Headrest. Uzstāšanās bija augsti vērtējuma ne tikai muzikāli, bet arī ņemot vērā viņu komunikāciju ar publiku. Bundzinieks ievadīja koncertu ar elektronisku bītu, paziņojot, ka uz skatuves šobrīd ir Aphex Twin, bet tad šis bīts lēni pārplūda vienā no populārākajām grupas dziesmām — Vincent. Atliek tikai cerēt, ka arī līdz Latvijai melomāniem kādu dienu nonāks šī grupa.

Pirms ķerties klāt muzikālās programmas lielākajiem vārdiem, noteikti vēl jāizceļ norvēģiete Dženija Hvāla, kuras uzstāšanās bija arī kā gara mākslas performance. Tāpat kaut kas iepriekš neredzēts bija Death Grips, kas varēja būt izaicinājums nedaudz konservatīvākiem apmeklētajiem. Starp somiem noteikti ir vērts izcelt The Holy, kuru ģitāru radītais troksnis visticamāk tuvāko gadu laikā būs dzirdams arī uz daudzu ārzemju festivālu skatuvēm.

Diemžēl vairākus favorītus, piemēram, iepriekšminēto Deniju Braunu, Sampha un Džonu Hopkinsu tā arī neizdevās redzēt, jo sestdienas vakarā festivālu sasniedza negaiss. Jau no rīta organizatori brīdināja, lai apmeklētāji paņem līdzi gumijas zābakus un lietusmēteļus, jo tiek solīts negaiss. Tas nozīmēja arī to, ka vairākas mākslas instalācijas tika novāktas drošības nolūkos, kā arī skatuves dekorācijas tika noceltas un nostiprinātas. Taču, lai kā gan negatavotos organizatori un apmeklētāji, negaiss tomēr visus bija spējīgs pārsteigt. Tiklīdz Denijs Brauns kāpa uz skatuves, sākās ļoti spēcīgas lietusgāzes, ko pavadīja zibens ar pērkonu. Koncerts bija uzreiz pārtraukts, bet apmeklētāji haotiski metās meklēt patvērumu no negaisa, galvenokārt atrodot to pie otrās un trešās lielākās skatuves, kas atradās lielās teltīs. Taču festivāla organizatori drīz vien lika drošības nolūkos evakuēties no abām teltīm, savukārt tiem, kuri atteicās to darīt, ar spēku lika pamest teltis. Negaisa iespaidā tika slēgta arī ieeja festivālā, kas tā arī palika slēgta apmeklētajiem vismaz turpmākās divas stundas. Negaiss norimās, un festivāls pēc divu stundu pārtraukuma atsakās ar izmaiņām programmā — divas skatuves tika sestdien slēgtas, vēl divas atsāka darbību tikai tuvāk pusnaktij pēc drošības pārbaudēm, un virkne koncertu tika atcelti pavisam. Koncerti atsākās uz galvenās skatuves ar Goldfrapp, un jau drīz, ja nepievērsa uzmanību peļķēm un slapjajam apģērbam, likās, ka negaiss nebija nemaz noticis.

Protams, visplašāk apmeklētie koncerti vienmēr ir tā saucamo hedlaineru jeb galveno mākslinieku koncerti.  Pirmajā vakarā tāda bija Lana Del Reja, kura sniedza visnotaļ kvalitatīvu koncertu, taču tas nebūt nebija starp Flow labākajiem. Viņas koncerts aizritēja viņas dīvas tēlam raksturīgajā garā — īpaši neiespringstot. Protams, tika sagatavotas glītas dekorācijas, kā arī viņas grupa spēlēja labi, bet viņa pati neradīja sajūtu, ka vēlētos ar pilnu atdevi uzstāties tūkstošu priekšā. Kādā brīdī viņa nokāpa no skatuves un desmit minūtes pavadīja, taisot selfijus ar apmeklētājiem, sniedzot autogrāfus un apskaujot pirmās rindas fanus. Pēc tam gan tika nospēlēti lielākie un daudzu gaidītie hiti, bet kopumā koncerts nespēja atstāt paliekošu un labu iespaidu. Par laimi, nākamajā vakarā The xx to spēja mainīt, parādot, ko nozīmē pārdomāta un nostrādāta uzstāšanās. Tiesa, viņu koncertiem festivālos ir viens liels mīnuss — tie savā starpā ne ar ko neatšķiras. Ja kāds būs redzējis viņus ievadā pieminētajā Open’er vai citā festivālā, kaut vai koncertierakstā, tā būs gandrīz identiska uzstāšanās tai, kāda tā bija citā festivālā, sākot ar dziesmu secību, beidzot ar to, kas tiek pateikts starp tām.

Ja kāds arī spēja patiešām pārsteigt (izņemot negaisu) un parādīt ko tādu, kas pārspētu visu līdz šim redzēto, tad tas bija Frenks Oušens. Tā bija pieredze, ko vārdos vēl joprojām ir aprakstīt grūti. Tas bija koncerts, kurā katra dziesma un tās izpildījums bija pārdomāts līdz sīkumam.  Katrai bija sava identitāte gan muzikālajā izpildījumā, gan vizuāli, un ar visai minimāliem līdzekļiem bija sasniegts liels efekts. Lielo skatuvi aizņēma milzīgs ekrāns, bet pats Oušens uzstājās uz nelielās skatuves, kas atradās pūļa vidū. Vispirms viņš izpildīja vairākas dziesmas vienatnē, ieliekot milzīgajā atskaņotājā kaseti un palaižot no tās muzikālo pavadījumu. Pēc tam viņam pievienojās grupas biedrs pāris dziesmām, vairākus skaņdarbus viņš izpildīja ar orķestri, kas nemanāmi parādījās uz lielās un improvizētās skatuves savienojuma, bet noslēgumā tika nospēlētas vairākas dziesmas ar grupu. Liela nozīme bija arī fonā esošajam ekrānam, uz kura tika projicēts divu kameru filmētais. Visu koncertu pavadīja, šķiet, iestudēta smalka horeogrāfija, divu operatoru kamerām sekojot notiekošajam gan uz skatuves, gan pie tās. Ekrāns fonā bija daļa no uzstāšanās. Kameras ļāvās nokāpt no skatuves un parādīt notiekošo pie tās, piemēram, Frenka Oušena pavadošo personālu un draugus, kuri kļuva par daļu no uzstāšanās, nemaz neatrodoties uz skatuves, vai parādot kādus uzrakstus somu valodā uz Frenka Oušena skatuves un instrumentiem, kas, protams, radīja ovācijas pūlī. Frenka Oušena uzstāšanās bija kaut kas līdz šim neredzēts, un tas atmiņā paliks vēl uz ilgu laiku.

Flow festivāla apmeklējums bija viena liela sapņa piepildījums, bet, līdzīgi kā bērnam ar saldumu veikalu, tas nenozīmē, ka ar viena liela festivāla apmeklējumu būs gana. Organizācijas līmenis festivālā ir augsts, un tas ir notikums, ko noteikti ir vērts apmeklēt ikvienam melomānam. Taču jāņem vērā, ka Somija nav lētākā zeme, un par alu nāksies samaksāt aptuveni septiņus eiro, savukārt viena ēdienreize var izmaksāt tuvu piecpadsmit eiro. Tāpat jāpatur prātā, ka visai lielas papildu izmaksas ir dzīvesvietas atrašana, jo teritorijas teltīm festivālā nav. Tēriņus gan atsver festivāla piedāvājums, kāds mums tuvumā nav daudz atrodams, un ikvienam mūzikas cienītājam kaut reizi ieteiktu apmeklēt šo notikumu. Tā ir pieredze, ko nākamgad būs vēlme atkārtot, un, ļoti iespējams, tas tiks darīts, vēlreiz dodoties uz Somijas galvaspilsētu un tajā notiekošo Flow festivālu.