Mercury Prize 2014 piezīmes: 1. daļa

Katru gadu rudenī viens no būtiskākajiem notikumiem mūzikas industrijā ir Mercury balvas pasniegšana. Jau pagājušajā gadā tuvāk iepazīstinājām ar pretendentiem uz šo prestižo balvu, publicējot Mercury Prize piezīmes. Turpinot tradīciju, arī šogad sīkāk iepazīsimies ar katru no māksliniekiem un albumiem, lai saprastu, kas ir kas šajā sakarā. 29. oktobrī, kad balva beidzot nonāks sava īpašnieka rokās, varēsim kopīgi atskatīties un saprast, vai mūsu izteiktie spriedumi atbalsosies arī kritiķu gala vērtējumā.

Young Fathers — Dead

Bieži vien Mercury balva tiek slavēta par to, ka izceļ gaismā labus albumus, kas citādāk tiktu palaisti garām, plašākas publikas nepamanīti, un šķiet, ka šogad šī izdevība vairāk nekā citiem būs noderējusi tieši skotu trijotnei Young Fathers. Viņu debijas albums Dead ir izpelnījies milzīgu kritiķu atsauksmi, taču grupas vārds nebūt nav populārākais Mercury nominantu sarakstā.

Dead var uzskatīt par pirmo lielo pieturas punktu grupas karjerā, kas koncentrētā un izteikti kvalitatīvā devā atspoguļo Young Fathers izaugsmi un skanējumu, kas tagad ir kļuvis tumšāks un agresīvāks. Lai to sasniegtu, šiem skotiem bija garš ceļš ejams, jo grupas dalībnieki pazīst cits citu un ir muzicējuši kopā jau no tīņu gadiem, taču pirmais taustāmais muzikālais materiāls parādījās vien 2008. gadā. Tas bija pašu spēkiem izdotais Inconceivable Child... Conceived, ar kuru grupa izpelnījās pirmo atpazīstamību un labas atsauksmes. Vēlāk tika izdoti arī divi miksteipi Tape One un Tape Two, kas, līdzīgi kā debijas albums, saņēma lielu kritiķu pielūgsmi.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Young Fathers ir tik ļoti atzīti un nominēti Mercury balvai, ir viņu unikālais skanējums. Čaļi paši sevi ir raksturojuši kā „psychedelic hip hop boy band”, kas nav tālu no patiesības, taču nav arī pilnīgi akurāti, jo mežonīgo enerģiju, kas mīt viņu ierakstos, ir diezgan grūti nosaukt vārdos. Tuvākais apzīmējums, ko man izdevies sadomāt, ir „tribal exorcism”. Tas tik tiešām ir skanējums, ko es un pieņemu, ka arī daudzi citi, nekad līdz šim nav dzirdējuši, kas padara Dead īpaši interesantu, svaigu un satriecošu.

/Jana Udovenko/

Bombay Bicycle Club — So Long, See You Tomorrow

Aizvadītajos piecos gados puiši no Bombay Bicycle Club paguvuši izdot četrus albumus, kuri visi saņēma atzinīgu novērtējumu no mūzikas apskatniekiem. Līdz ar So Long, See You Tomorrow viņi ir pacēluši latiņu, sasniedzot pirmo pozīciju britu albumu čārtos un saņemot Mecury Prize nomināciju.

Savu karjeru jaunieši iesāka ar I Had the Blues But I Shook Them Loose, kas bija jauneklīgs indie roka ieraksts. Pēc tam notika ļoti strauja žanru maiņa un nākamā plate Flaws sastāvēja vien no dziesmām, kas darinātas uz akustiskajām ģitārām, un pretēji pirmā albuma enerģijai tas bija ļoti mierīgs. Trešais albums A Different Kind of Fix bija tāds kā apvienojums starp pirmajiem diviem albumiem. Saklausāmas gan akustiskās, gan elektriskās ģitāras, kā arī tiek iemēģināta roka semplu izmantošanā.

So Long, See You Tomorrow no citiem viņu ierakstiem izceļas ar būtiskāku elektronikas un semplu lomu, kas ir tā neatņemama sastāvdaļa. Atšķirībā no iepriekšējiem veikumiem, šis tika pilnībā veidots pašu spēkiem, tajā skaitā viņi uzņēmās producentu pienākumus. Albuma veidošanas procesā solists Džeks Stedmans apceļoja vairākas valstis, kur smēlās enerģiju un iedvesmu. Liela nozīme ceļošanas laikā bija ierakstu veikaliem, kur viņš iegādājās neskaitāmas plates, lai atrastu īstos semplus dziesmām. Tieši spēja apvienot elektroniskās mūzikas elementus ar ierastajām ģitārām ir iemesls, kāpēc viņi ir pelnījuši atrasties divpadsmit nominantu sarakstā.

/Staņislavs Fisenkovs/

Damon Albarn — Everyday Robots

Mercury Prize patiešām ir pazīstama ar to, ka nereti izceļ saulītē māksliniekus, kuri plašākai sabiedrībai līdz šim nav bijuši pazīstami, palīdzot tiem pacelt savu karjeru jaunā līmenī. Tomēr mans aprakstāmais ir pilnīgi pretējs piemērs — viens no atzītākajiem mūsdienu britu mūziķiem, kura nokļūšana nominantu sarakstā nebūt nav pārsteigums. Pēc ilggadējas pieredzes kopā ar Blur, Gorillaz, The Good, The Bad & The Queen un ne vienu vien citu projektu, Deimons Olbērns šogad nolēmis pamēģināt braukāt vienatnē, izdodot savu pirmo solo albumu.

Domāju, ka iepazīstināt ar viņa biogrāfiju īsti nav nepieciešams, jo viņa vārds jau labu laiku vairs komentārus neprasa (šāds apraksts arī izstieptos uz daudz par daudz rindkopām). Galu galā, kurš gan nav vismaz reizi mūžā ārdījies pie Song 2, bļāvis līdz Parklife vai ritmiski kratījis galvu pie Clint Eastwood? Tomēr ir vērts pieminēt, ka viņam ir interesanta iepriekšējā pieredze ar Mercury Prize. Viņš bijis nominēts šai balvai jau trīs reizes — 1994. un 1999. gadā ar Blur par attiecīgi Parklife un 13), kā arī 2001. gadā par Gorillaz debijas albumu. Parklife arī bija galvenais favorīts uz 1994. gada balvu, tomēr to neieguva ne Blur, ne kāds cits no favorītiem, balvai aizceļojot pie M People. Pārsteigums bija tik liels, ka daudzi vēl joprojām šo uzskata par vienu no Mercury Prize vēstures interesantākajiem momentiem. Savukārt 2001. gadā Gorillaz izcēlās ar vienīgo reizi, kad kāds no nominantiem ir lūdzis sevi no saraksta izņemt. Komentējot šo lēmumu, Olbērns atzina, ka iegūt šo balvu būtu "kā visu mūžību nēsāt mirušu albatrosu sev ap kaklu".

Tomēr, 13 gadus vēlāk, acīmredzot kaut kas ir mainījies, jo pagaidām nav dzirdēts, ka Olbērns no šīs balvas plāno atteikties, turklāt Everyday Robots tiek minēts starp galvenajiem favorītiem uz balvas iegūšanu. Viņa debijas albums arī izklausās tā, it kā viņš pēc vairāk nekā 20 gadus ilgas karjeras būtu nolēmis uz brīdi piesēst un atskatīties uz iepriekš paveikto, radot visai melanholisku sajūtu. Everyday Robots ir ļoti nesteidzīgi skanošs albums ar sapņainām dziesmām un skaistiem aranžējumiem. Iepriekš pieminēju Olbērna statusu, kas daudziem liktu saukt viņa nokļūšanu nominantu sarakstā par likumsakarīgu jau albuma iznākšanas dienā. Tomēr ne jau par veciem nopelniem viņš šajā sarakstā ir nonācis. Everyday Robots ir nominantu sarakstā tāpēc, ka uzskatāmi parāda — Deimons Olbērns arī pēc vairāk kā 20 gadus ilgas karjeras spēj uzrakstīt tikpat lieliskas dziesmas kā vienmēr.

/Lauris Anstrauts/