Mēneša albums: Janvāris

Kā jau pēdējos gados tas ir ierasts, arī 2017. gada janvāris mūzikas fanus priecēja ar diezgan daudziem kvalitatīviem un uzmanības vērtiem ierakstiem. Ko sev tīkamu varēja atrast teju katrs, un par nozīmīgākajiem no šiem veikumiem nedaudz sīkāk pastāstīsim šajās rindās.

Lauris Anstrauts

Mēneša albums: Wiley — Godfather

Godfatherir grime vecmeistara Wiley vienpadsmitais studijas albums, un, pēc viņa paša vārdiem, arī pēdējais, tiesa gan, to pašu viņš ir teicis arī par iepriekšējiem diviem saviem albumiem. Man gribas cerēt, ka arī šoreiz tā neizrādīsies patiesība, jo šis albums pārliecinoši apliecina to, ka Wiley ir viens no žanra smagsvariem, kurš izklausās aizraujoši arī šobrīd — vairāk nekā piecpadsmit gadus kopš savas karjeras pirmsākumiem. Turpinot iepriekšējā albumā Snakes & Ladders iesakto virzienu, arī šeit Wiley izvairās no kompromisiem plašākas auditorijas iegūšanas vārdā, balstot tā skaņu uz grime saknēm, kas viņam padodas krietni labāk nekā iepriekšējie centieni ražot hitus. Jāuzteic Wiley producentu izvēle, jo daudzas no albuma dziesmām izceļas ar atmiņā paliekošiem instrumentāļiem, un arī albuma viesmākslinieku sarakstā ir atrodama gandrīz vai visa žanra elite. Tā visa rezultāts ir viens no Wiley labākajiem albumiem, un, ja šis patiešām ir viņa pēdējais, tad vismaz viņš būs noslēdzis savu karjeru kā uzvarētājs

Mēneša dziesma: Dirty Projectors — Up In Hudson

To, ka nelabu galu ir ņēmušas Dirty Projectors līdera Deiva Longstreta un viņa grupas biedrenes Amberas Kofmanes attiecības, varēja noprast jau pēc pirmajiem diviem Dirty Projectors jaunā albuma singliem — par to liecināja gan dziesmu teksti, gan tas, ka viņas klātbūtne tajās nebija dzirdama, tā vietā izzņojot savu debijas solo albumu. Albuma trešais singls Up In Hudson to pilnībā apstiprina, esot kā beigu simbols — gan viņu attiecībām, gan Dirty Projectors kā grupai (tas tagad atkal ir Longstreta solo projekts, gluži kā viņa karjeras iesākumā). Up in Hudson ir episka šķiršanās dziesma ar pārsteidzoši atklātu lirisko saturu, veselu septiņarpus minūšu garumā, bet tā nebūt nav drūma dziesma. Tieši otrādi — Longstrets bez rūgtuma izstāsta šo attiecību stāstu (vismaz no vienas puses), atceroties to svarīgākos brīžus un ar cerību skatoties nākotnē. To visu pavada fantastiskas pūšamo instrumentu partijas un no afrobeat aizlienēti ritmi, kas izskaistina viņa emocionālo vokālu un izkrāso dziesmu košās krāsās.

Jana Udovenko

Mēneša albums: Julie Byrne — Not Even Happiness

Kad izdzirdēju pirmās notis no Džūlijas Bairnas jaunā albuma, nodomāju 'ai, kārtējais folks', taču kad ieskanējās viņas balss, uzreiz sapratu, ka šis ir kaut kas daudz labāks un īpašāks. Bairnas mūziku varētu ierindot kaut kur starp Lauru Mārlingu un Cat Power, un kaut arī muzikāli tas ieturēts ļoti klasiskā indī folka stilā, Bairnas zemā un samtainā balss piešķir tam tumsnēju noskaņu, radot ļoti patīkamu pretstatu vieglajiem ģitāras rifiem. Kaut arī šī nav pirmā Bairnas plate, es ar viņas mūziku līdz šim nebiju sastapusies, tādēļ Not Even Happiness šķiet piepildīts ar pārpasaulīgu skaistumu, un katra dziesma jau pie otrās klausīšanās reizes liek justies kā mājās. Šis ieraksts mani ir tik ļoti negaidīti nonesis no kājām, ka automātiski kļuvis par manu mīļāko janvāra albumu, mēneša atklājumu un ļoti spēcīgu pretendentu uz vienu no labākajiem 2017. gada albumiem.

Mēneša dziesma: Big Sean feat. Chance the Rapper & Jeremih — Living Single

Kaut arī izdots aukstākajā ziemas mēnesī, šis singls ir piesātināts ar vasaru. Klausoties bezrūpīgajā bītā un pārpozitīvajās Chance the Rapper un Jeremih balsīs, ir gandrīz neiespējami neaizpeldēt domās par saules pielietu pilsētu un zilām debesīm. Diemžēl šī dziesma netika iekļauta Big Sean nule izdotajā albumā, taču tas nemazina dziesmas potenciālu kļūt par (vasaras) hītu. Ja kādā tumšā vakarā sajūtaties skumji, uzlieciet Living Single un visas rūpes būs pazudušas kā nebijušas.

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša albums: Austra — Future Politics

Ja pirms vairākiem gadiem par Austra Latvijā runāja daudz, tad pēdējo mēnešu laikā, kad parādījās ziņas par viņas nākamo albumu, šķita, ka visi ir aizmirsuši par viņu. Toreiz runāja pat pārāk daudz, jo fokuss galvenokārt bija uz viņas latviešu izcelsmi, par ko ir ierasts jūsmot pie kādu ārzemnieku sasniegumiem. Savukārt pasaulē par Austra atsāka runāt jau iepriekšējā rudenī, un runā par mūziku. Iemesls tam ir albums Future Politics, ko daudzi mūzikas izdevumi atzina par vienu no izcilākajiem janvāra ierakstiem, tostarp arī mēs. Austra turpina izmantot savu spēcīgo balsi (kas bieži vien lika atcerēties plašāk atzīto Florence And The Machine), papildinot to ar glītu un pārdomātu elektroniku. Šoreiz viņa ir ierakstījusi konceptalbumu, ko caurvij sociālpolitiskās tēmas par nāktoni. Viņa apcer to, kā cilvēki dzīvo mūsdienās, kāda, viņasprāt, būs pasaule nāktonē, un ko viņa vēlētos sagaidīt. To, vai tas piepildīsies un vai viņa to būs spējīga ietekmēt, mēs redzēsim vienā tuvākā vai tālākā nākotnē, taču šobrīd varam baudīt ļoti kvalitatīvu ierakstu Austra izpildījumā. To noteikti būtu vērts izcelt arī tepat Latvijā, ne saistībā ar solistes izcelsmi, bet gan to augstvērtīgo muzikālo īpašību un tā aktualitātes dēļ.

Mēneša dziesma: Future Islands — Ran

Pirms trim gadiem, kad tika izdots Future Islands ceturtais ieraksts Singles, grupa piedzīvoja lielāko pavērsienu savā karjerā. Pateicoties rezonansei, ko radīja viņu uzstāšanās televīzijā un augstie vērtējumi pašam albumam, viņi varēja daudz vairāk veltīt laika koncertēšanai un apceļot visu pasauli. Ar to tika uzlikta jauna latiņa, ko agrāk vai vēlāk nāktos mēģināt pārvarēt. Pēc neliela pārtraukuma Future Islands mēģinās to pārspēt un sasniegt vēl vairāk, aprīlī izdodot jau savu piekto plati. To janvārī viņi pieteica ar pirmo singlu Ran, kas būs tīra bauda ikvienam šīs apvienības cienītājam. Viņi spēj arī šoreiz saglabāt sev raksturīgo patiesumu tekstā. Muzikāli tas kvalitātes ziņā atgādina iepriekšējo ierakstu, taču saturs atgādina viņu plati In Evening Air, bet uzlabots un papildināts ar jaunām vēsmām, tādējādi radot kaut ko iepriekš vēl nedzirdētu. Tiesa radikālas pārmaiņas viņu daiļradē nav notikušas, bet Future Islands ir viena no grupām, kurām nav nepieciešamības pēc tādām tiekties, labāk turpinot attīstīt jau iesākto.

Normunds Vucāns

Mēneša albums: The xx — I See You

Sekojot noslēpumainajam xx un minimālistiskajam ledus tuksnesim Coexist, I See You paver priekškaru pavisam citādai The xx šķautnei, par kādu vēl pirms pāris gadiem varējām vien nojaust. Šis ir grupas popsīgākais, pieejamākais, skaļākais un muzikāli krāšņākais veikums līdz šim, saglabājot vien minimālas līdzības ar saviem priekšgājējiem, tiesa — tajā pašā laikā arī nepazaudējot grupas unikālo rokrakstu un skanējumu. Tas var izklausīties ļoti paradoksāli, taču tieši tā ir noticis. Mūziķi nevairās koķetēt ar dažādiem skaņu un ritmiskajiem risinājumiem, kas iepriekš viņiem nebūtu piestāvējuši itin nemaz, taču nu izklausās patiesi atbilstoši. Turklāt kas pats svarīgākais — ja iepriekš kāds vēl puslīdz pamatoti varēja bilst, ka The xx ieraksti ir vienveidīgi, tad nu šāds viedoklis neizturētu nekādu kritiku, jo tik daudzveidīgi skaņdarbi viengabalainā albumā ir patiess retums.

Mēneša dziesma: Elbow — Magnificent (She Says)

Kaut gan Magnificent (She Says) dienasgaismu ieraudzīja jau decembra sākumā, visa janvāra garumā šo dziesmu man sanāca drillēt tik daudz, ka šķita loģiski to izcelt šajā rubrikā. Elbow karjerā nekad nav trūkušas ļoti spēcīgas, melodiskas un aizraujošas kompozīcijas, taču šķiet, ka nekad iepriekš grupa nav izklausījusies tik iespaidīgi. Pulsējošais un dinamiskais galvenais ritms piesaista un ievelk klausītāju, kamēr solista Gaja Gārvija vokāls skaņdarbam iedod neticamu vieglumu un gaisīgumu, kas, kolīdz dziesma vienreiz izskanējusi, liek ķerties pie repeat pogas nospiešanas.