Intro.lv 2023. gada labāko albumu TOP 25
Tradīcijas ir jākopj, labas lietas ir jāturpina, un tieši tāpēc ar patiesu prieku jau trīspadsmito reizi pēc kārtas gada nogali sev un citiem iekrāsosim Intro.lv topu zīmē. Kā jau ierasts, arī šoreiz neizpaliks nedz aizvadīto divpadsmit mēnešu labāko skaņdarbu apkopojums, nedz pašmāju ierakstu un dziesmu tops, taču sākam šo maratonu klasiskās noskaņās — ar 25 labāko albumu sarakstu. Mūsuprāt, 2023. gads mūzikā paliks vēsturē ar kraso kontrastu — no vienas puses tas aiz sevis atstās virkni no 21. gadsimta līdz šim labākajiem albumiem, bet no otras — tik daudz neizteiksmīgas viduvējības kā šogad, ļoti iespējams, Intro.lv darbības laikā piedzīvojuši neesam. Par to zināmā mērā liecina arī statistika — ja ierasti uz vietu TOP 25 nopietni pretendē ap 50 ierakstiem, šogad līdz pēdējai atlasei nokļuva mazāk par 40 platēm. Par laimi, arī no tām bija, ko izvēlēties, un sarakstā apšaubāmas kvalitātes darbi atrodami nav. Tieši tāpēc ar prieku un lepnumu piedāvājam 25 labākos albumus 2023. gadā Intro.lv versijā!
25. Gabriels — Angels & Queens
Pēc būšanas tuvu, bet vienlaikus tomēr patālu no American Idol 11. sezonas galvenajiem notikumiem, kā arī bekvokāla dziedāšanas tādām leģendām kā Daiena Rosa un Gledisa Naita, Džeikobs Lasks ir nokļuvis arī līdz savam pirmajam ierakstam kā daļai no Gabriels. Angels & Queens, kura pirmā versija dienasgaismu ieraudzīja jau 2022. gadā, ir klasisks soula albums, kas vienlaikus jūtami pasmeļas iedvesmu arī no mūsdienu popa, tādējādi spējot skanēt gana svaigi un interesanti arī tiem, kuri sevi par žanra speciālistiem nevar nosaukt. Balansējot starp skaistām sajūtām un skumjiem stāstiem par nodevību un traģisku mīlestību, Angels & Queens patiesums un meistarīgās melodijas rada grūti aizmirstamu kombināciju.
24. Overmono — Good Lies
Lai gan brāļu duets Overmono jau labu laiku izpelnās atzinību gan uz deju grīdām, gan mūzikas medijos, viņi līdz šim bija pieturējušies pie singlu un EP izdošanas, savu debijas albumu klajā laižot tikai šogad. Kas ilgi nāk, tas labi nāk, jo Good Lies viennozīmīgi ir viens no gada labākajiem elektroniskās mūzikas albumiem. Līdzīgi kā daudzos citos lieliskos šī žanra piemēros, šajā ierakstā var atrast gan eiforijas piepildītus skaņadarbus, kas liek sirdij pukstēt straujāk, gan liegus atelpas brīžus starp tiem. Tikmēr tas, kas Overmono skanējumu padara atšķirīgu citu elektronikas producentu vidū, ir viņu pieeja semplu lietošanai, graizot un lipinot dažādu vairāk vai mazāk pazīstamu izpildītāju vokālus, lai papildinātu savus muskuļotos bītus ar vajadzīgo noskaņu, un viņi patiešām ir meistari noskaņas uzburšanā, radot vēlmi atgriezties albuma radītajās skaņu ainavās vēl un vēl.
23. Troye Sivan — Something To Give Each Other
Ja pēc-šķiršanās albumi ir diezgan labi zināms koncepts, tad austrāliešu popzvaigzne Trojs Sivāns piedāvā albumu par šīs pieredzes nākamo posmu — kad sirds beidzot ir sadzijusi un var sākt izbaudīt citus cilvēkus sev apkārt, neatkarīgi no tā, vai viņi būs zināmi uz vairākiem mēnešiem vai pāris stundām, jo, galu galā, mēs katrs varam kaut ko sniegt viens otram. Tieši tādēļ Something To Give Each Other ir kā oāze tuksneša vidū vai drīzāk kā auksts ūdens malks super karstā ballītē, jo pēc četriem sirdsāpēs pavadītiem gadiem Trojs beidzot atkal izjūt īstu dzīvesprieku. Jāsaka, ka šis jaunatklātais dzīvesprieks ir ļoti lipīgs un jau ir izpelnījies neskaitāmas kritiķu atzinības un balvu nominācijas. Turklāt Trojam ir izdevies dabūt to, ko nevienam neizdevās sasniegt pēdējo 14 gadu laikā — atļauju izmantot grupas Bag Raiders semplu no viņu hita (un globālās memes) Shooting Stars un pārtaisīt to par fantastiski saldsērīgu popdziesmu.
22. Wednesday — Rat Saw God
Ar savu piekto albumu aptuveni piecarpus gadu laikā (kas ir tiešām apskaužama produktivitāte) Wednesday ir sasnieguši attīstības punktu, kurā viņu skanējuma formula patiesi nes lieliskus rezultātus. Kārlijas Harcmanas lirikas ir pārpildītas ar brīžiem, kur dažādas viņas dzīves ainas ir aprakstītas tik patiesi un nesamāksloti, ka varētu būt arī parastas piezīmes dienasgrāmatā, nevis dziesmu vārdi, bet nostrādā fantastiski, piešķirot grupas mūzikai papildus maģiju. Muzikāli Wednesday lēkā no psihedēliska indī pie beznosacījumu grandža, atstājot sajūtu, ka šeit grupai sava patiesā indentitāte vēl jānoslīpē — tiesa, ja meklējumi šobrīd sniedz šādas kvalitātes rezultātu, grūti šo procesu neizbaudīt.
21. Blondshell — Blondshell
Iepriekš pieteikusi sevi ar popa projektu Baum, Sabrina Teitelbauma izlēma doties absolūti citā virzienā, revitalizējot savu karjeru kā Blondshell, un šādi cenšoties atbrīvoties no nedrošības par ieprieksējā projekta vārdu, skanējumu un savu iesaisti tajā — tolaik viņas dziesmas tapa kopā ar citiem autoriem. Šoreiz gandrīz visu mūziku radot pašai, Teiltelbauma daudz apdzied savus iekšējos dēmonus, dusmas, problēmas ar atkarībām un pat TV seriālus, kas ietekmējuši viņas pasaules uztveri. Indīroka ietekmes ļoti veiksmīgi atsvaidzina ieraksta grandžīgumu, nedaudz ironiski liekot emocionāli smagam albumam vienlaikus skanēt arī svaigi un aizraujoši.
20. Sampha — Lahai
Tas nav pareizi, taču ļoti daudziem Sampha joprojām ir “tas džeks, kas sarakstīja (No One Knows Me) Like the Piano”. Tik vienkāršots skatījums nebija pareizs jau 2017. gadā, taču pašlaik tas ir pavisam ačgārns. Lahai ir ļoti daudzšķautņains ieraksts, kurā joprojām dominē RnB, elektronikas un soulmūzikas kokteilis, taču šoreiz tās ir papildinātas ar kaudzi citu ietekmju, tādējādi radot skanējumu, kam analoga šobrīd nav. Salīdzinot ar priekšgājēju, albums ir ne tikai solis uz priekšu muzikālajā daudzveidībā, bet arī vēstījumā. Pēdējo gadu laikā Sampha ir kļuvis par tēvu, kas lieliski dzirdams arī tekstos — brits daudz runā par nākotni, turklāt dara to kopumā optimistiskos toņos. Kas īpaši svarīgi, tas notiek bez jebkādas citu mācīšanas, tā vietā atgādinot, ka pasaule ne tuvu nav tik slikta vieta, kā daudziem to labpatīkas mālēt.
19. Foo Fighters — But Here We Are
Traģēdija jau no paša sākuma ir bijusi Foo Fighters stāsta nozīmīga daļa — galu galā, tieši Kurta Kobeina pāragrā aiziešana ielika pamatus šī stāsta sākumam. 2022. gadā Teilora Hokinsa nāve bija vēl viens absolūti nepelnīts trieciens Deiva Grola un viņa grupasbiedru dzīvēs, kas tikpat labi varēja nozīmēt arī apvienības beigas, bet te nu mēs esam — savā priekšā ieraugot vienu no labākajiem Foo Fighters albumiem gan šajā gadsimtā, gan vispār. But Here We Are ir publisks sāpju dziedēšanas process, kurā lirikas par aizgājušo un aizgājušajiem mijas ar fantastiskām roka melodijām un rezultējas ierakstā, kas bija vajadzīgs kā grupai, tā arī tās faniem.
18. 100 gecs — 10,000 gecs
10,000 gecs ir viss, ko sagaidīt no līdz augstākajai pakāpei un visdažādākajiem elementiem pārpildīta hyperpop ieraksta… un tad vēl par 30% vairāk. Ar savu otro albumu duets ir vēl pamatīgāk rezervējis vietu kā vieniem no pārliecinošākajiem žanra pārstāvjiem, un ir gluži vienalga — skan ņūmetāls, ska vai 2000. gadu sākuma labāko (vai sliktāko — atkarīgs no katra paša interpretācijas) tradīciju poppanks. 100 gecs absolūtais haoss ir spējīgs “turēties kopā” un izvest klausītāju cauri ceļojumam, kura laikā pāris reizes jāpajautā, kas tieši tikko notika, bet viens ir nemainīgs — galamērķis absolūti ir tā vērts.
17. The Japanese House — In the End It Always Does
Ja Ambera Beina kaut ko māk, tad tas ir uzrakstīt sasodīti labus sirdssāpju albumus. Šī tematika tika aizsākta The Japanese House debijā Good at Falling un veiksmīgi turpinās arī viņas jaunākajā veikumā In the End It Always Does. Ar saviem vārdiem viņai lieliski padodas noķert tās izjūtas un pārdomas, kas pārņem pēc sāpīgas škiršanās, tajā pašā laikā iepinot tajā visā veselīgu humoru un šķipsniņu optimisma. Muzikālajā ziņā The 1975 fani šajā albumā jutīsies kā mājās, jo visas dziesmas producēja grupas bundzinieks Džordžs Daniels, kā arī singlā Sunshine Baby piedzied grupas vokālists Metjū Hīlijs. Kaut arī abu muzikālais rokraksts nepārprotami ir jūtams visas plates garumā, Ambera ar saviem stāstiem to padara par unikāli savu.
16. Arlo Parks — My Soft Machine
Kad tavs debijas albums saņem Mercury balvu un tiek iekļauts daudzās gada labāko ierakstu listēs (to skaitā mūsējā), ir tikai loģiski, ka nākamajam albumam tiek uzlikta visai augsta latiņa. Par laimi, Arlo Parks tas nav nobiedējis, un viņas otrais albums, iespējams, pat pārspēj pirmo, attīstot mākslinieces skanējumu un padarot to krāšņāku. Tāpat nekur nav pazudis arī viņas spēcīgākais ierocis — aizraujošu stāstu atklāšana dziesmu tekstos, tiesa gan, atšķirībā no debijas albuma, kurā šie stāsti lielākoties bija ar izteikti skumju piesitienu, šeit atklājas arī pa kādai priecīgākai notij, kas, šķiet, arī palīdz My Soft Machine izklausīties nedaudz sabalansētākam nekā tā priekštecim. Pievienojot savam kontam šo ierakstu, Arlo Parks visai skaidri norāda uz to, ka viņa nebūt nav viena albuma brīnums, bet gan ir gatava ilgai un ražīgai karjerai.
15. James Blake — Playing Robots Into Heaven
Daudzi ir nodēvējuši Džeimsa Bleika jaunāko albumu Playing Robots Into Heaven par viņa atgriešanos pie saknēm, proti, deju mūzikas. Savā ziņā tā ir taisnība, jo arī Džeimss pats atzīst, ka jaunā albuma veidošana izjūtu ziņā viņam ļoti atgādināja pirmo, taču Playing Robots Into Heaven sniedzas vienu vai pat trīs soļus tālāk nekā 2011. gada paša vārdā nosauktais James Blake. Albuma nosaukumus pa lielam pasaka priekšā, ko no šī ieraksta var sagaidīt, jo starp 200 raupjiem modulāro sintezatoru skaņu izrāvumiem Džeims ir centies atrast debešķīgu maigumu un melodiskumu, un viņam tas visnotaļ ir izdevies. Turklāt pa starpu šim maigumam un melodiskumam Džeimsam ir izdevies atrast arī ļoti daudz radošās brīvības, kas strāvo cauri visām dziesmām un padara šo albumu tik īpašu, jo ir jūtams, ka Playing Robots Into Heaven patiesi nāk no sirds un bez jebkādiem kompromisiem.
14. ANOHNI and the Johnsons — My Back Was A Bridge For You To Cross
Bija nepieciešamas vien dažas sekundes, lai jau ar pirmajām ierakstu ievadošā skaņdarba It Must Change skaņām būtu skaidrs — beidzot ANOHNI ir atpakaļ tur, kur viņai piestāv būt visvairāk. 13 gadi ir ļoti ilgs laika periods, un arī es biju paspējis piemirst, cik lieliski mūziķe izklausās tieši kopā ar The Johnsons, taču šeit mums tam ir ļoti uzskatāms piemērs. My Back Was A Bridge For You To Cross ir vissaprotamākais un plašām masām pieejamākais ANOHNI darbs līdz šim, taču vienlaikus tas noteikti nav vienkāršs vai notrulināts. Ja viņas elektroniskie solo albumi vēstījumu cenšas nodot ļoti skarbā veidā kā rokās iemests maiss ar īleniem, tad šo ierakstu varētu salīdzināt ar ērkšķainu rozi — skaistu, trauslu, bet vienlaikus ļoti trāpīgu un asu, kas prot pievērst uzmanību, necenšoties arī šokēt. Muzikāli darbs ir ļoti dzīvs un elpojošs soulmūzikas paraugs, jo ir izcili jūtams, ka starp demo radīšanu un gala versiju ierakstīšanu pagāja vien dažas dienas. Pasaulē nav daudz mūziķu, kas spētu radīt tik skaistus darbus kā ANOHNI and the Johnsons, tāpēc no sirds varam vien cerēt, ka līdz nākamajam viņu iznācienam mums nebūs jāgaida vairāk par desmitgadi.
13. Jamila Woods — Water Made Us
Šķiet, ka 2016. gads, kad Džamila Vudsa sevi pieteica kā jaunu un daudzsološu dziedātāju, bija vēl pavisam nesen, bet pēc viņas šogad iznākušā trešā albuma Water Made Us jau noteikti varam viņu uztvert kā nobriedušu mākslinieci ar zināmu kvalitātes garantiju. Ja viņas iepriekšējais albums Legacy! Legacy! bija visai izteikti politisks ieraksts, tad iedvesmu Water Made Us dziesmām viņa vairāk meklējusi privātās dzīves līkločos. Visnotaļ atklātā un nepiespiestā veidā runājot par mīlestību, viņai ir padevies viens no gada sirdssiltākajiem albumiem, kuru vēl vairāk izskaistina tā daudzveidīgās aranžijas. Kā jau daudzi pēdējo gadu albumi, Water Made Us ir dzimis no pandēmijas laika izolācijas, kas šķietami ir pamanāms tā materiālā, šīm dziesmām izklausoties pēc perfektā skaņu celiņa šīs desmitgades divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku attiecībām.
12. Lydia Loveless — Nothing's Gonna Stand in My Way Again
Lidiju Lavlesu ir grūti nosaukt par plaši pazīstamu mūziķi, īpaši jau mūsu platuma grādos, kas viņas sesto studijas albumu padara par vēl jo patīkamāku pārsteigumu. Pašos pamatos Nothing's Gonna Stand in My Way Again ir moderns alternatīvā kantrī paraugs, taču tajā sadzirdamās dziesminieku mūzikas, popa un pat viegla pankroka notis ierakstu paceļ pavisam citā līmenī. Kā jau žanram piedienas, Lavlesa ir teicama rakstniece, kas prot savu šķietami klišejisko stāstu par šķiršanos un vientulību pandēmijas laikā padarīt par unikālu un aizraujošu notikumu. Noslīpēts, ironisks un vietām pašiznīcinošs humors, to papildinoši asas metaforas un sadzīves raupjums, kā arī spēja sevi neuztvert pārāk nopietni ir tas, kas Lidiju atšķir no daudzām viņas līdzgaitniecēm, un liek pie Nothing's Gonna Stand in My Way Again atgriezties atkal un atkal.
11. Julie Byrne — The Greater Wings
Kaut arī The Greater Wings ir ārkārtīgi skaists albums, to pavada diezgan sirdi plosošs stāsts. Īsi pēc sava 2017. gada veikuma Not Even Happiness amerikāņu dziesminiece Džūlija Bērna sāka ierakstīt jauno albumu kopā ar producentu Ēriku Litmanu, taču 2021. gada vasarā viņš pavisam negaidīti gāja bojā. Tad nu The Greater Wings pārtapa par ierakstu, kurā Džulija varēja izpaust savas sēras un ilgas pēc drauga. Par spīti skumjām, The Greater Wings ir ļoti maigs un gaisīgs albums, kas smaržo pēc silta vasaras vēja un zilām debesīm. Šo izjūtu palīdz nodot arfa un stīgu instrumenti, kas papildina Džūlijas ierasto akustisko skanējumu un uzbur pasakainu plīvuru, kas ieskauj, klausoties katru dziesmu.
10. JPEGMAFIA & Danny Brown — SCARING THE HOES
Ar nedaudz seksistisko frāzi scaring the hoes interneta žargonā mēdz apzīmēt pārāk abrazīvu vai eksperimentālu mūziku, ar to dodot mājienu, ka tā nekādā gadījumā nevarētu iet pie sirds dāmām. Šādu statusu ir centušies piedēvēt gan JPEGMAFIA, gan Danny Brown ierakstiem, tāpēc savu pirmo kopīgo albumu (un vienu no tā dziesmām) viņi ir nosaukuši tieši tā, lai pasmietos par šo konceptu. Vienlaikus šķiet, ka ar šo albumu viņi pat patiešām ir mēģinājuši kādu nobiedēt, jo Pegijs savus jau tā eksperimentālos bītus ir centies padarīt pēc iespējas vairāk lo-fi savukārt viņu ieskaitītajās rindās enerģijas līmenis ir pagriezts uz maksimālo. SCARING THE HOES ir ieraksts, kas eksistē kaut kur starp ģenialitāti un ārprātu, bet tas klausītājus nepārtraukti atalgo ar visai unikālu humora izjūtu un semplēšanas meistarklasi, izmantotajiem sempliem sniedzoties no Kelis grāvēja Milkshake līdz japāņu reklāmām no astoņdesmitajiem.
9. Fever Ray — Radical Romantics
Jauns Fever Ray jeb Karinas Dreijeres albums nav biežs notikums, tādēļ mums ir īpašs prieks, ka šis gads mums ir dāvājis Radical Romantics. Šajā albumā Karina pievēršas mīlestībai un cenšas izzināt to no dažādiem leņķiem — dažbrīd rotaļīgiem un seksīgiem, citreiz atriebīgiem un baisiem. Savukārt muzikāli šis ieraksts mums sniedz nelielu The Knife atkalapvienošanos, jo trešo daļu no albuma producējis Dreijeres brālis Olofs, kamēr pie citām dziesmām savu roku pielikuši Trents Reznors no Nine Inch Nails un Atikuss Ross.
8. Olivia Rodrigo — GUTS
Jau pirmais Olīvijas Rodrigo albums SOUR izpelnījās atzinību par to, cik atklāti, patiesi un meistarīgi dziedātāja savas karjeras un pieauguša cilvēka dzīves sākumā spēj izteikt savas emocijas, ietērpjot tās absolūti nepārprotamās lirikās. Pāris gadus vēlāk viņa ir vēl gatavāka pastāstīt par sāpēm, kļūdām, sliktajām idejām un kaunu, kas radies pēc šo ideju sekām. Melodijas ir noslīpētākas, Rodrigo vokāls kļuvis pārliecinošāks, pankroks vēl nedaudz vairāk ir pavirzījusies priekšplānā, bet lirikas sit stiprāk nekā iepriekš, turklāt pastiprinātas ar pamatīgu devu ironijas. Tas padara GUTS par absolūti loģisku nākamo pakāpienu Olīvijas karjerā, liekot tiem, kas jautā, vai šī ir bijusi laba doma, atbildēt ar Fuck it, it's fine.
7. Danny Brown — Quaranta
Pusmūža krīze nav bieži izplatīts temats repa albumos, bet Danny Brown vienmēr ir bijis sava ceļa gājējs. Gada nogalē izdotajā albumā Quaranta viņš piedāvā savu skatījumu uz dzīvi, iekāpjot četrdesmitgadnieka statusā. Viņš nekad nav vairījies savos ierakstos runāt par drūmām tēmām, bet Quaranta ir dzirdama patiešām brutāla pašrefleksija, apviļājot savas problēmas ar atkarībām, attiecībās pieļautās kļūdas, savu nākotni mūzikas industrijā, kā arī daudzas smagas realitātes, ko iekļauj dzīve vienā no Detroitas nabadzīgākajiem rajoniem. Tas viss, kā jau ierasts Danny Brown ierakstos, ir iesaiņots patiesi lieliskos bītos. Lasot autora citātus par šī ieraksta tapšanas procesu, kļūst skaidrs, ka Quaranta ir albums, kas tā autoram bija nepieciešams varbūt pat vairāk nekā klausitājiem, jo šī pašrefleksija Denijam ir palīdzējusi censties būt labākam un jau pusgadu viņš ir brīvs no atkarībām. Tāpēc ir vēl jo patīkamāk dzirdēt to, cik aizraujoši tas skan.
6. Sufjan Stevens — Javelin
Kaut pasaules mūzikā netrūkst hameleonu, kas neticami organiski lēkā no tēla uz tēlu vai no žanra uz žanru, ikvienam no tiem būtu nopietni jāpacenšas, lai savā daudzveidībā pārspētu Sufjenu Stīvensu. Vienlaikus nevar arī noliegt, ka viņš pārliecinoši vislabāk izklausās tieši indī folka lauciņā, kurā šoreiz ir iekāpis pirmo reizi kopš 2015. gada, kad dienasgaismu ieraudzīja monumentālais Carrie & Lowell. Lielā mērā varētu teikt, ka Javelin ir ja ne šī albuma B puse (vārda vislabākajā nozīmē), tad idejiskais mantinieks gan. 2023. gads Stīvensam ir bijis ļoti smags — aprīlī nomira viņa ilggadējais partneris, savukārt rudenī mūziķis atklāja plašākai sabiedrībai, ka Gijēna-Barē sindroma dēļ vairāk kā mēnesi pavadīja slimnīcā, kur cita starpā pat bija pazaudējis spēju staigāt, kas nu jāmācās no jauna. Šādos apstākļos pat jauns ieraksts pārsteidz, kur nu vēl albums, kas ir tik kvalitatīvs kā Javelin. Jā, konteksts tā vēstījumu padara vēl jo skaudrāku, taču vienmēr viena no Sufjena spēcīgākajām pusēm ir bijusi spēja līdz ar sāpēm projecēt arī patiesu mieru un cerību, kas šoreiz ir dzirdama īpaši spilgti. Javelin ir kā terapijas sesija, kuras beigās jau aizmirsušies visi iepriekš piedzīvotie sāpīgie mirkļi, tā vietā atrodot iespēju skatīties nākotnē ar patiesu cerību un attīrītu prātu.
5. Mitski — The Land Is Inhospitable and So Are We
Mitski nekad nav slēpusi savu ievainojamību — gan mūzikas industrija un slava, gan pašas fanu bāze, kas apveltīta ar augstu intensitātes līmeni, ir radījusi mūziķei gana daudz spiediena un nepatīkamu emociju. Tas absolūti nav pārsteigums — Mitski ir bijusi ļoti atklāta, cik privāta persona viņa ir un cik ļoti būšana par publiski zināmu cilvēku ir grūti saskaņojams ar viņas patieso būtību. Šķiet, ka arī skanējuma ziņā viņa iepriekš nav skanējusi tik ievainojami, kā tas ir The Land Is Inhospitable and So Are We — pēc vairākiem indī ierakstiem šoreiz esam sagaidījuši minimālistiku orķestra popa albumu, kas piepildīts ar emocionālām lirikām, caur kurām vietām strāvo gan ne ar ko citu nesajaucami beznosacījumu mīlestības stāsti, gan atskaņas uz tumšākiem brīžiem, kas sev līdzi nes bailes un nedrošību. Rezultāts ir ieraksts, kura stāstu ir grūti izbaudīt bez dzīvošanas tam līdzi ar nelielu kamolu kaklā.
4. Sofia Kourtesis — Madres
Berlīnē dzīvojošās peruāņu producentes Sofijas Kurtesisas albums Madres ir visaugstāk atrodamais debijas ieraksts mūsu šī gada topā, tādējādi, to kaut kādā mērā var nodēvēt par gada lielāko pārsteigumu. Vienlaikus, ņemot vērā, ka viņas kontā ir lielisku singlu virkne vairāku pēdējo gadu garumā, tas, ka viņa kādā brīdī izdos izcilu albumu laikam bija tikai likumsakarīgi. Madres mugurkaulu veido saulaini hausmūzikas bīti, kuri spēj uzburt vasarīgas pēcpusdienas noskaņu pat tagad decembrī. Tas ir patiešām krāšņs un krāsains albums, kura skaņdarbi vienlīdz labi iederas kā uz deju grīdas, tā guļamistabā. Līdzās klavieru un pūšamo instrumentu cilpām, kā arī dažādiem vokālajiem sempliem, to autore šos skaņdarbus vietām izskaistinājusi arī ar savu brīnišķīgo vokālu, kas padara albuma materiālu personiskāku. Madres patiešām izklausās pēc personiskās vizītkartes, savā skanējumā apvienojot viņas saknes Dienvidamerikā un tagadni Berlīnē, kā arī kalpo kā iespēja izteikt mīlestību savai mātei, demonstrēt politisko nostāju un vienkārši svinēt dzīvi.
3. Young Fathers — Heavy Heavy
Laiks rit neticami ātri. Šķiet, vēl tik tikko mēs slavējām Young Fathers debijas albumu, kas 2014. gadā aizlauzās līdz augstajai 2. vietai mūsu topā, taču kopš tā brīža ir aizritējusi teju desmitgade. Labā ziņa ir tā, ka pa šo laiku skotu trijotne ne drusku nav pazaudējusi savu kvalitāti un turpina radīt satriecošu mūziku. Viens no pierādījumiem ir viņu nu jau ceturtais albums Heavy Heavy, kas līdzīgi debijas platei ir spējis aizrauties līdz mūsu topa augšgalam. Ja viņu iepriekšējais ieraksts Cocoa Sugar bija grupas līdz šim klusākais un piezemētākais darbs, tad jaunajā platē bungas un ritmi ir atkal pagriezti uz 11 un aicina visus kopīgā dziesmā un dejā. Heavy Heavy ir trīsdesmit divu minūšu katarse, kas atgādina, ka tikai turoties kopā mēs varam stāties pretī dzīves izaicinājumiem.
2. boygenius — the record
Iespējams, ir nedaudz ambiciozi nosaukt savu albumu par the record, bet, ja tas ir pirmais albums no supergrupas, kurā apvienojušās trīs no šībrīžā aktuālākajām indīroka māksliniecēm, turklāt tas ar nepacietību gaidīts jau piecus gadus, nevarētu arī teikt, ka šīm ambīcijām nebūtu pamata. Kā tagad redzam gada beigās, tas patiešām ir bijis Ieraksts ar lielo burtu un viens no albumiem, kas definējis šo gadu, mūsu topa balsojumā no pirmās vietas atpaliekot tikai par fotofiniša cienīgu tiesu. the record piedāvā visu, ko varētu vēlēties no indīroka albuma — gan sirdi plosošus lēnos brīžus, gan roķīgus grāvējus, kas izklausās iespaidīgi pat uz vislielākajām festivālu skatuvēm. Ņemot vērā jau pieminēto albuma nosaukumu, nav pārsteigums, ka to caurstrāvo iespaidīga pašpārliecinātība, kas piešķir hita (nu, vai vismaz indī hita) potenciālu gandrīz katrai no šeit dzirdamajām dziesmām. Vēl pamanāmāk par to šeit izpaužas prieks, kuru kopīgā saspēlēšanās rada šim trio. Tas īpaši labi sadzirdams dziesmās, kurās viņu vokāli pārklājas, radot tik perfektas harmonijas, ka kļūst skaidrs — ko tādu var sasniegt tikai patiesi izbaudot pārējo mūziķu klātbūtni. Turklāt svarīgi piebilst, ka šeit vienlīdz spoži spīd gan Bridžersa, gan Dakusa, gan Beikere, nevienai no viņām nepaliekot pārējo ēnā.
1. Caroline Polachek — Desire, I Want To Turn Into You
Pēdējo četru gadu laikā Kerolaina Polačeka ir kļuvusi par pilnīgu ārtpopa ikonu, un šo titulu vēl jo vairāk nostiprināja viņas jaunākais albums Desire, I Want To Turn Into You. Jau no pirmajiem singliem Bunny Is a Rider un Billions bija skaidrs, ka mūs sagaida kaut kas monumentāls, un tieši to mēs arī saņēmām. Kerolainas ciešā sadarbība ar producentu Deniju L. Hārlu ir vainagojusies ar neskaitāmām kritiķu atsauksmēm, kā arī Grammy balvas nomināciju. Viscaur ierakstam ir dzirdama kaudze ar iedvesmām no dažnedažādiem mūzikas žanriem, kuru salikumam principā nevajadzētu strādāt, taču Kerolaina un Denijs tos ir savijuši brīnišķīgā skaņu buķetē. Vai tās būtu dūdas, Spānijas ģitāras, bērnu koris vai arī baznīcas zvani, visi šie elementi tik dabiski saplūst ar Kerolainas vienreizējo balsi, radot šī gada visradošāko, visdrosmīgāko un viskaislīgāko popa ierakstu.
Mūsu gada labāko albumu topu iespējams noklausīties arī īpašā Spotify plejlistē: