Kraftwerk koncerta apskats
Līdzīgi kā pirms gada, arī šoreiz Intro.lv aktīvi iesaistījās Positivus Avīzes veidošanā, lai festivāla apmeklētājus informētu par interesantiem notikumiem pasākuma teritorijā. Piedāvājam iepazīties ar mūsu veidoto Kraftwerk koncerta apskatu.
Domājams, ka jau mirklī, kad Positivus kā savu šī gada festivāla galveno viesi izziņoja leģendāros vāciešus Kraftwerk, ikvienam bija skaidrs — mūs sagaida kaut kas ļoti, ļoti īpašs. Pavisam agrā 20. jūlija rītā pārliecinājāmies, ka sākotnējās prognozes izrādījās nekļūdīgas, un visiem sanākušajiem bija lemts piedzīvot, iespējams, leģendārāko koncertu šī festivāla vēsturē.
Ja pirms šīs uzstāšanās manā prātā bija iezīmējusies vairāk vai mazāk, bet gana skaidra ideja par to, ko no tās sagaidu, šajā mirklī, īsi pēc šova, saprotu, ka ikviens mans iepriekšējais pieņēmums izrādījies nepareizs. Nekad iepriekš leģendāro vāciešu ierakstus īpaši neesmu klausījies, arī turpmāk to visdrīzāk nedarīšu, tomēr šajā mirklī šis trīs dimensiju šovs uz mani ir atstājis milzīgu iespaidu, pēc kura ielikt visas gūtās emocijas vārdos šķiet ļoti sarežģīts uzdevums. Iespējams, tas šīs rindas padarīs gana subjektīvas, tomēr redzot to, kādas sejas izteiksmes rotāja citu apmeklētāju sejas pēc priekšnesuma beigām, gribētos domāt, ka runāju ikviena līdz galam palikušā vārdā.
Noteikti nebūs pārspīlēts sakot, ka viņi ir otrā nozīmīgākā grupa pasaules vēsturē pēc The Beatles, jo tieši Kraftwerk būtībā ir atbildīgi par jebkāda veida elektroniskās mūzikas rašanos un sākotnējo attīstību. Kā jau jebkuriem ģēnijiem, arī viņiem ir savas īpatnības — piemēram, grupas ziedu laikos septiņdesmito gadu vidū tās mēģinājumu telpā ierīkotajam telefonam nebija zvana signāla, lai trokšņi netraucētu jaunrades procesam. Tieši tāpēc ikvienam interesentam kolektīva pārstāvji ziņoja precīzu laiku, kurā katru dienu grupas līderis Ralfs Hiters pacels telefonu, nemaz nezinot, vai kāds tajā brīdī patiešām zvana. Protams, tik trakas dīvainības Salacgrīvā publikas acij uz skatuves redzamas nebija, tomēr veids, kādā notika komunikācija ar publiku (fakts, ka visa vakara laikā vienīgie ārpus dziesmām pateiktie vārdi bija „arlabunakti un atā”, pamatīgi uzjautrināja ikvienu) un tika veidots viss koncerts kopumā, pats par sevi bija unikāls un neatkārtojams.
To, ka Kraftwerk visu dara pēc sava prāta, viegli varēja pamanīt jau pašā sākumā, kad mūziķi gana ātri vienu pēc otra nospēlēja gandrīz visus galvenos hītus (vien leģendārais Pocket Calculator visa koncerta garumā tā arī palika neizskanējis), kas palielai apmeklētāju daļai lika pamest koncerta vietu. Protams, joprojām ir nedaudz skumīgi, ka daudzi kaut aiz cieņas pret vecmeistariem nespēja izturēt līdz galam, tomēr jo ilgāk turpinājās vāciešu priekšnesums, jo vairāk sapratu, ka aizgājēji patiesībā pat uzlaboja kopējo koncerta pieredzi — palika vien tie, kam šīs skaņas nozīmēja ko vairāk nekā vienkāršu troksni fonā.
Līdz ar katru nospēlēto kompozīciju sākotnēji tik salīdzinoši vieglais un zināmā mērā pat rotaļīgais šovs kļuva arvien tumšāks un biedējošāks, līdz sasniedza savu pilnīgo apogeju Music Non Stop laikā, kur gandrīz vai šermuļus uzdzenošās robotiskās balsis un futūristiskās skaņas papildināja vairākas desmitgades senu datorvizualizāciju modernās versijas, kas atstāja ļoti graujoši paliekošu iespaidu. Nemelošu — tādas izjūtas koncertā vēl nebiju piedzīvojis nekad, un, ja godīgi, nespēju iedomāties nevienu citu mūziķi, kurš varētu likt piedzīvot ko līdzīgu. Visdrīzāk, tieši tādēļ pamata programmas noslēgumā beidzot sapratu, kas tad ir tas iemesls, kas arī 2014. gadā aizrauj miljoniem cilvēku visapkārt pasaulei, liekot tiem sajūsmināties par Kraftwerk skaņdarbiem arī četrdesmit un vairāk gadus pēc to radīšanas.
Kaut gan noteikti nepiedāvājot koncertu visplašākajai auditorijai (tā pati Elija Goldinga vien dažas stundas iepriekš pulcēja ievērojami kuplāku fanu pulku), Kraftwerk viennozīmīgi ir apliecinājuši savu statusu ne tikai kā šī festivāla galvenie mākslinieki, bet arī, visdrīzāk, visu Positivus vis, vis ievērojamākie izpildītāji. Ikvienam, kurš sestdienas vakarā divas stundas pavadīja pie Lattelecom skatuves, bija unikāla iespēja vērot dzīvās leģendas darbībā, izbaudot perfektu audiovizuālo šovu. Vienīgais, kam varbūt varētu piekasīties — tīri sajūtu līmenī brīžiem prasījās skaļāki basi. Tomēr nedomāju, ka esmu tiesīgs ko tādu iebilst, jo lai vai kurš, bet šie vīri jau nu noteikti zina, kas tieši ir nepieciešams, lai viņu mūzika izskanētu vislabāk!
Foto: Delfi.lv