Ceļš uz Positivus 2016 – San Fermin
Turpinot pirms nu jau nedēļas uzsākto Ceļu uz Positivus, kā otros sīkāk pētīsim vienus no tiem mūziķiem, kam šogad ir liels potenciāls daudzus Salacgrīvā pārsteigt — amerikāņus San Fermin. Pagaidām tā ir viena no populārākajām grupām Positivus aplikācijā, un viss liecina, ka viņu slava līdz jūlijam tikai un vienīgi augs.
Kas?
Grupas pirmsākumi meklējami 2011. gadā, kad tās līderis Elliss Ludvigs Leone Jeilas Universitātē beidza studēt mūzikas komponēšanu un pirmo reizi izlēma sarīkot popmūzikas koncertu. Kaut gan līdz tam jaunietis bija muzicējis vairākās grupās, populārajai mūzikai viņš allaž bija metis loku, līdz izlēma, ka nu pienācis īstais brīdis atrādīt skaņdarbus, kas bija radīti sievietes vokālam. Dziesmām tika radītas īpaši teatrālas un episkas apdares, izmantojot daudzus pūšamos un stīgu instrumentus, kas kopā izklausījās pārsteidzoši aizraujoši.
Īsi pēc tam Leone devās uz Kanādu, kur ātri vien sarakstīja skaņdarbus, kas vēlāk kalpoja par San Fermin debijas albuma pamatu. Uz karstām oglēm tika uzsākts ieraksts, kurā kopumā piedalījās 22 mūziķi, no kuriem deviņi vēlāk arī kļuva par apvienības pamatsastāva biedriem. Visa šī darba rezultātā tapušais ieraksts San Fermin pēc tam izpelnījās ļoti pozitīvas atsauksmes no kritiķiem Amerikā, pamanoties iekļūt arī vairāku ietekmīgu mediju 2013. gada labāko albumu topos.
Sekojot pirmajiem panākumiem, grupa turpināja aktīvu koncertdarbību Ziemeļamerikā, kā arī uzsāka darbu pie otrā studijas veikuma Jackrabbit. Tas pie klausītājiem nonāca 2015. gada aprīlī, izpelnoties lielāku klausītāju uzmanību, kā arī ļoti līdzīgas kritiķu atsauksmes kā tā priekšgājējs. Joprojām īpaši tika uzsvērta apvienības spēja dzīvajā visas daudzveidīgās aranžijas izpildīt tikpat kvalitatīvi kā ierakstā, kas arī esot grupas lielākā vērtība.
Ko spēlē?
Abos albumos San Fermin rokraksts palicis teju nemainīgs, ko veido ļoti lipīgas indie popa dziesmas, uz kurām milzīgu ietekmi ir atstājusi barakpopam raksturīgā pompozitāte un grandiozitāte. Gandrīz visos skaņdarbos muzikālo pamatu veido pūšamie un stīgu instrumenti, veidojot skanējumu, kuram analogu atrast ir sarežģīti. Ieskatoties festivāla vēsturē, zināmas līdzības saklausāmas ar citiem amerikāņiem Givers, kas arī rada ļoti popsīgas un lipīgas melodijas, izpildot tās ar lielu degsmi, taču San Fermin mini orķestra gadījumā tam visam klāt vēl jāpievieno daudz plašāks skanējums, ko veido deviņi uz skatuves esošie mūziķi.
Kāpēc jāredz?
Lauris Anstrauts, Intro.lv žurnālists: Komponista Ellisa Ludviga-Leones projektam San Fermin aiz muguras ir jau divi albumi, un abiem nedaudz ir pietrūcis, lai padarītu viņus par kritiķu mīluļiem. Varbūt tam pie vainas ir nespēja sevi atšķirt citu līdzīgi skanošu projektu vidū, vai arī nevajadzīgi liels dziesmu skaits albumos, tomēr, lai kā arī būtu, rezultāts ir tāds, ka viņi pārsvarā tiek uzskatīti par grupu, kas ir laba, bet ne izcila. Tas gan attiecas tikai uz ierakstiem, jo, spriežot pēc internetā redzētā, viņi ir patiešām lieliska dzīvā grupa, un viņu dziesmas dzīvajā izklausās labāk nekā albumos. Turklāt San Fermin dzīvais sastāvs nav vienkārša grupa, bet drīzāk mini orķestris, ko varētu būtu patiešām interesanti vērot darbībā.
Gundars Zaburdajevs, Intro.lv žurnālists: San Fermin ir indie, kas gājis visai tālu ceļu, lai pārtaptu par savdabīgu klasiskās mūzikas iedvesmotu ansambli. Vijoļu un trompešu pavadīts, šīs apvienības skanējums ir aizgrābjošs un romantisks barokpopa un indie kokteili, kurā, kontrastējot abu vokālistu balsīm, var saklausīt gan mierīgākas melodijas, gan šo to eksperimentālāku. Var pat teikt, ka San Fermin ir neliels orķestris, kas izkāpis platu soli no šī jēdziena klasiskās nozīmes un attapies popmūzikā. Visi šie elementi arī kalpo par galvenajiem iemesliem, kāpēc šo apvienību palaist garām nevajadzētu — lielisks koncerts kādam mierīgākam brīdim, uzstāšanās, kas ļaus paņemt mierīgāku pauzi, taču vienlaikus arī neļaus atslābt.
Normunds Vucāns, Intro.lv žurnālists: Ja sākotnēji uz San Fermin skatījos ar gana lielu skepsi, jo vairāk viņus klausos, un jo vairāk esmu pētījis viņu dzīvās uzstāšanās, jo vairāk šo koncertu nespēju sagaidīt. Gluži kā uzsvēra Lauris, tā ir nevis grupa, bet mazs orķestrītis, kas attiecīgi arī skan, radot milzīgu skaņas vilni, kas jau tā lieliskās dziesmu apdares momentāni padara vēl interesantākas. No visiem salīdzinoši mazajiem programmas vārdiem, tieši San Fermin, vismaz koncertierakstos, šķiet vispārliecinošākie dzīvajā, kas nešaubīgi nozīmē — viņi ir jāredz!
Iepriekšējais Ceļš uz Positivus sērijas raksts: