Laura Mvula: Mūzika visu mūžu bija sapnis

Pēdējo gadu laikā viena no visstraujāk popularitāti guvušajām dziedātājām ir jaunā britu soulmūzikas dīva Laura Mvula. Mūziķe šogad uzstāsies daudzos festivālos, tostarp arī Positivus, bet man viņu izdevās sazvanīt vienā no retajām no koncertiem brīvajā dienā, lai aprunātos par līdzšinējo karjeru un tuvākajiem nākotnes plāniem.

— Kas ir tās lietas, ko parasti dari, kad tev ir brīvais laiks?

Man patīk ēst. Daudz ēst. Braucot apkārt ļoti ilgojos pēc savas ģimenes, tāpēc ar viņiem cenšos pavadīt tik daudz laika, cik vien ir iespējams.

— 18. jūlijā pirmo reizi uzstāsies Latvijā, Positivus festivālā. Kā ir braukt un koncertēt uz kādu vietu, kur vēl nekad neesi bijusi?

Tas vienmēr ir aizraujoši, īpaši tad, ja esi dzirdējis daudzas labas lietas par to vietu. Esmu dzirdējusi gana daudz laba no citiem mūziķiem par Latviju, visi saka, lai izbaudu šo braucienu, jo Positivus esot ļoti forša pieredze. Es nekad nezinu, ko gaidīt no kādas vietas, pirms tur esmu bijusi, un, ja godīgi, man tas tiešām patīk.

— Vai ir kādas lietas, ko dari citādi, kad kādā vietā uzstājies pirmo reizi?

Noteikti ne apzināti, iespējams, neapzināti kaut kā pielāgojos apkārtējai videi, pētu, kāda ir publika un zāle. Drīzāk mainās mans noskaņojums un sajūtas. Mana loma, mans darbs ir censties parādīt savu mūziku no pozitīvākās puses un likt cilvēkiem justies labi. To arī cenšos darīt, lai vai kur nokļūtu.

— Kas tev patīk labāk — uzstāties festivālos vai arī savos solo koncertos?

Joprojām neesmu droša. Man šķiet, ka neesmu uzstājusies pietiekami daudzos festivālos, lai objektīvi spriestu par to, bet tas noteikti ir citādi. Festivāli ir tāds kā izaicinājums, jo tur publika ne vienmēr zina, kas esi. Kaut kādā mērā tas man ir pat nozīmīgāk, jo šāda situācija ir izaicinājums. Solo koncertos fani pārsvarā zina visas dziesmas, iespējams, viņi pat ir nopirkuši albumu, līdz ar to atmosfēra ir pilnīgi citāda.

— Kurā festivālā uzstāšanās tev pašai vislabāk palikusi atmiņā?

Reiz Stokholmā biju iesildītāja Prinsam. Nedomāju, ka kādam tur rūpēja mana mūzika, bet cilvēki bija tik atsaucīgi! Varēja just, ka viņiem patīk klausīties mūziku, ka viņi bija ļoti iesaistīti un ieinteresēti. Tas mani tiešām pārsteidza.

Bet vispār man ļoti patīk uzstāties ASV, kur, kaut gan neesmu liela zvaigzne, visi vienmēr ir ļoti atsaucīgi. Viņiem patīk dziedāt. Daudz.

— Kad pirmo reizi redzēju tava koncerta video, biju pārsteigts uzzinot, ka baidījies uzstāties pūļa priekšā, jo nekas par to neliecināja. Vai tā ir lieta, kam jau esi tikusi pāri?

Es no dabas esmu diezgan kautrīga, tāpēc baidījos, bet nekad nekļuvu paralizēta vai tamlīdzīgi. Reizēm es joprojām mēdzu baidīties, bet pārsvarā pēc zināma laika es pierodu un spēju atbrīvoties. Visbiežāk pirmās pāris minūtes paiet, kamēr adaptējos un nomierinos, spēju būt es pati. Vienīgais, kas joprojām manī iedzen šausmas — televīzija, tam nespēju tikt pāri.

— Tu ļoti ātri sasniedzi ievērojamus komerciālos panākumus, tevi slavēja kritiķi. Vai nešķiet, ka viss notika pat pārāk ātri vai paspēji adaptēties jaunajam statusam?

Tas ir forši! Kaut kādā ziņā kādam varētu likties, ka viss ir noticis ļoti strauji, man gan pašai tā nešķiet. Mūzika ir tas, ar ko esmu gribējusi nodarboties visu savu dzīvi, tāpēc tā domāju. Ļoti ātrs bija tas mirklis, kad kaut ko izdevu — laiks no ierakstīšanas mirkļa līdz izdošanai bija tiešām mazs. Man personīgi tas ir bijis milzīgs piedzīvojums, lai tiktu līdz profesionālai muzicēšanai un tūrēšanai, bet es negribētu, lai mans ceļš ir citāds. Tagad esmu jauna piedzīvojuma priekšā — spēlēšanai kopā ar simfonisko orķestri.

— Kā atšķiras muzicēšana ar tavu grupu un orķestri?

Es vēl neesmu droša, tikai vienu reizi līdz šim ir sanācis uzspēlēt ar orķestri. Protams, mēs ierakstījām kopīgu albumu, bet tas ir citādi. Es nevaru sagaidīt, kad beidzot varēšu spēlēt, tas ir kaut kas ļoti liels un varens, bet tajā pašā laikā šis Sing to the Moon ieraksts būs daudz intīmāks nekā iepriekšējais. Tā kā orķestrim ir tik daudzas sekcijas, nianses un detaļas, viss pilnībā izmainās.

Kad spēlējam sešatā, izmantojam dažādas palīgierīces, visi dziedam. Vienmēr koncentrējamies, lai viss skanētu maksimāli plaši un iespaidīgi, un to ir grūti panākt, jo katra koncerta norises vieta ir ar savām īpatnībām. Orķestrī visi spēlē kopā, lai radītu vienu skaņu, un man tā būs jauna dimensija. Domāju, ka man būs jāmācās, kā dziedāt šādā situācijā. It kā ierakstā tas izdevās, bet, kā būs koncertos, nezinu. Es patiesībā joprojām brīnos, kad dzirdu kādu no šīs sesijas dziesmām, vienmēr iedomājos — „oho, tad tā izklausās orķestris ar manu skaņu!”

— Vai tā ir tava skaņa vai arī kāds cits strādāja pie mūzikas pārveides?

Es negribu izklausīties iedomīga, bet manas dziesmas visu laiku skan gana orķestriāli. Ja, piemēram, paņem parastu grupu ar taustiņiem, ģitāru, basu, bungām un balsi, un pieliec tai orķestri, lai radītu plašu skaņu, tā ir viena lieta. Bet mana mūzika jau visu laiku bija tāda. Manās dziesmās ir stīgu un pūšamo instrumentu partijas, tās lietas paliek, vien ir papildinātas ar citām aranžijām un instrumentiem. Tas it kā ir tāpat, bet nav tāpat — mūzika ir vai nu izstiepta vai kā citādi pārveidota. Man nav jāmeklē kompromisi, jo visu varu izmantot pilnībā. Tā ir lieta, kas manis pašas ierakstos reizēm nebija iespējama. Es nevaru, piemēram, iekļaut trīs mežragu skanējumu, jo dzīvajā to nevaru izpildīt, bet kopumā pie visa strādāja pieci dažādi cilvēki, tostarp es.

— Tā kā mūsu intervija strauji tuvojas beigām, cilvēkiem, kas varbūt nav tik labi pazīstami ar tavu mūziku noteikti būtu interesanti uzzināt, ko gaidīt no šī koncerta! Kā pati raksturotu savu uzstāšanos?

Man liekas, ka vajadzētu gaidīt manu grupu, manu sešu cilvēku grupu. Viņi ir fantastiski mūziķi, spēlē un dzied, lieliski saprot mūziku. Esmu pamanījusi, ka tad, kad cilvēki mums stāsta par priekšnesumu, viņi parasti piemin tieši ansambli. Reizēm daudzi domā, ka es dziedu viena un pārējie ir fons, bet tā nav. Šis ir grupas piedzīvojums, mēs gribam radīt tieši tādu pieredzi un katrs kaut ko dod kopējam skanējumam. Grupā ir arfa, vijole, čels, divi basi un bungas, kā arī es. Katram ir sava stacija, un mēs kopā veidojam īsto skanējumu!