Alt-J - Relaxer
Ja grupa savu karjeru iesāk ar unikālu skanējumu, tad katrs nākamais ieraksts ir pamatīgs pārbaudījums. Ir viegli nošaut greizi un izdot neizteiksmīgu ierakstu, kā rezultātā reizēm nākas pat pielikt punktu savai karjerai. Šādas grupas nedrīkst ne atkārtoties, ne radīt kaut ko pavisam atšķirīgu, lai nepazaudētu savu uzticīgo klausītāju, kā arī prasīgo kritiķu uzmanību. Šo sarežģīto ceļu nākas iet arī Alt-J, kuri nākamo soli sper ar jaunāko albumu Relaxer.
Vēlmi mainīties un pārskatīt savu identitāti apvienība neslēpa jau otrajā ierakstā This Is All Yours. Eksperimentēšanā ar elektroniku vēl varēja just debijas albuma vēsmas, kas izpaudās gandrīz katrā skaņdarbā. Akustiskās balādēs to varēja uztvert vieglāk, bet arī ar elektroniku pieblīvētos skaņdarbos nezuda An Awesome Wave domāšana. Relaxer gadījumā puišu skanējums tiek dekonstruēts pilnībā, un no tā ir mēģinājums veidot jaunu skaņu kolāžu. Kolāžā ir gan mums ļoti labi zināmi un iepriekš dzirdēti fragmenti, gan arī kaut kas pavisam jauns.
To var saklausīt jau pašā plates ievadā 3WW, kas iesākas lēni un saglabā minimālismu, ko līdz šim tādā mērā Alt-J nepiekopa. Skaņdarbā soli pa solim tiek būvēta jauna skaņu ainava, visai skaļi kulminējot brīdī, kad ieskanās Wolf Alice solistes balss, bet tad tas atgriežas sākuma mierā. Ar taurēm piesātinātais In Cold Blood turpina konstruēt jaunu skanējumu, bet līdz ar House Of The Rising Sun sajūsma norimstas. Dziesma iesākas daudzsološi ar sintezatora skaņām, bet tad pāriet neizteiksmīgā akustiskā baladē. To pašu var teikt par vēlāk dzirdamo Last Year, kas ir interesantāks skaņdarbs, bet no atmiņas pazūd mirkli pēc noklausīšanās. Maldīšanās notiek arī sekojošajā Hit Me Like That Snare, pametot ievadā piekopto eksperimentalitāti, lai pievērstos rokmūzikai. Ar pēcāk skanošo Deadcrusher viņi mēģina sabalansēt vēlmi eksperimentēt un radīt rokmūzikas hitu, bet arī tas neatstāj dziļu iespaidu un izgaist no atmiņas gandrīz uzreiz.
Par laimi vēlāk dzirdamajos Pleader un Adeline viņi atgriežas pie sākumā uzņemtā kursa. Tiesa no šiem diviem skaņdarbiem tikai Adeline spēja atgriezt sākuma sajūsmu par jauno skanējumu. Tas ir visai kluss un intīms skaņarbs, kas lēnām, lēnām kļūst arvien skaļāks un tiek papildināts ar jaunām un vēl nedzirdētām skaņām. Tekstuāli tas ir veidots galvenokārt apkārt rindai "I wish you well", ko ieskauj spēcīgs, melanholisks pavadījums. Ja Alt-J vēlējās veidot skaistas balādes, tad tieši šis ir veids, kā to gribētos no viņiem dzirdēt.
Izdot albumu ar tikai astoņām dziesmām un tādām pārmaiņām skanējumā ir drosmīgi, bet šoreiz eksperiments neizdevās līdz galam. Daļa kolāžas fragmentu liekas neiederīgi, un tas traucē tai turēties kopā tik labi, cik gribējās cerēt pēc pirmajiem diviem dzirdētajiem skaņdarbiem. Būs interesanti šovasar Positivus redzēt, kā šīs dziesmas izklausīsies viņu līdzšinējās daiļrades kontekstā un uz festivāla skatuves. Relaxer nav izteiktu hitu, kas varētu savākt masas, bet tā labākie brīži ir cienīgi atrasties vienā plauktiņā ar citiem šīgada labākajiem skaņdarbiem. Ir jāuzslavē Alt-J par vēlmi mainīties, bet jācer, ka nākamreiz gala rezultāts būs iespaidīgāks un izcilāks.
7/10
