Beach House - Bloom
Būt par grupu Beach House ir ļoti grūts uzdevums, jo no grupas vienmēr ir prasīts ļoti daudz. Pirmkārt, jau nosaukums ir tik ambiciozs, ka nedrīkst pieļaut rupjas kļūdas veidojot savu publisko un muzikālo tēlu, jo pludmales mājas ir kaut kas tik skaists par ko katrs sapņo un gribētu tajās dzīvot, tātad tīri asociatīvi cilvēki ar nesačakarētu iztēli The Beach House mēģinās likt plauktiņa blakus kaut kam tik pat skaistam. Neaizmirstam arī tādu varbūtību, ka kāds grupu pavisam mierīgi var sajaukt ar tādiem monstriem kā The Beach Boys, kas rada vēl lielāku vēlmi grupai censties un kļūt vismaz tik pat labiem kā Briana Vilsona pludmales kolektīvam, jo kāds mīlīgo harmoniju un unikālās skaņas fanāts sajaucot savus favorītus ar šo "hipsteru bulšitu", brutāli varēs izvemties.
Debitējuši kaut kad iepriekšējās desmitgades vidū ar diviem simpātiskiem albumiem, kas mēģināja definēt, kas ir Beach House un ko mēs varam gaidīt no šī duo. Jau tobrīd dažs labs grupu mēģināja dēvēt par jaunajiem drīmpopa karaļiem, tātad jau pašā sākumā ne tikai grupas nosaukums, bet arī klausītājs lika grupai kļūt ambiciozākai un radās šaubas, ka Viktorija Lēgrānda un Aleks Skulijs lielo spiedienu neizturēs, pacels gaisā degunus, pateiks “Mums pietiek. Viss” vai arī kaut kur maigi sakot saputrosies un dosies tālu prom no savas definētās skaņas — to nenopulējot un pirmos divus albumus atstājot kā tādus puspabeigtus un ne galam īsti pārliecinošus dimantus. Paldies, Dievam, tā nebija un grupas trešais albums Teen Dream bija tieši tāds kam jābūt — nopulētāks, ambiciozāks, ar skaidrākām melodijām , reizē saglabājot savu unikālo stilu, kas balansē starp kādu aristokrātisku sešdesmito popu un My Bloody Valentine mīlestības troksni. Beidzot jēdziens “labākā šobrīd eksistējošā dream pop grupa pasaulē” pa visiem 120 procentiem atbilda šai savienībai.
Ko darīt tālāk? Jāatzīst, ka es īsti nebiju pa visiem simts procentiem pārliecināts par Beach House radošo spēku — manas iepriekšējās attiecības ar Beach House bija pilnas pretrunu. Man patika Teen Dream, tikai es to neuzskatīju un neuzskatu joprojām par tik labu albumu kā runā pārējie, tajā bija vairāki lieliski singli, bet kā albums tas mani spēja uzrunāt tikai vienu reizi, nākamajās reizēs sajutos nedaudz garlaikots. Mana mīlestība uzplauka pēc lieliskā koncerta kādā koku ieskautā Zvejnieku parkā, kad sajutos garīgi tuvs Viktorijas Legrāndas noslēpumu pilnajām matu cirtām un pati mūzika man lika sēdēt vai stāvēt (kas to lai atceras???) ar atplēstu muti vairākas dziesmas pēc kārtas... Tikai cik ātri uzplaukusi no jauna, tā drīz nozuda. Bet kā jau tas dzīvē gadās, tad šādas attiecības var pārtapt dziļās un paliekošās jūtās. Es kaut kā jutu, ka tā varētu notikt un gaidīju jaunu Beach House albumu un sagaidīju. Jāatzīst, ka klausoties agrīnos līkus un strīmus mani pārņēma līdzīgas jūtas kā ar Teen Dream — lielisks albums, bet kaut kas pietrūkst. Man liekas, ka pie vainas bija fakts, ka agrīnajām albuma versijām iztrūka kāds konkrēts puzles gabaliņš, varētu teikt pat svarīgākais, kas tiem kuri gaida lipīgas un viegli nolasāmas melodijas liktu atvērt acis, ausis, čakras un galīgi nenorakt Bloom, jo albumam ir viena liela problēma — tas ir albums, kas ir domāts tiem cilvēkiem, kuri grib klausīties mūziku bez fona trokšņiem un darbībām, kā arī ir gatavi dot neskaitāmas iespējas kaut kam, kas tevi no sākuma nav uzrunājis. Kad šī sajūta ir noķerta, tad tu vari kļūt bez maz vai par Jāni Žildi un atzīt Bloom par visu laiku labāko albumu un likt tam maksimālo 12/12 vērtējumu.
Es neesmu nekāds tev Žilde un uzskatu, ka Bloom nav pelnījis augstāko iespējamo vērtējumu, jo tam ir vismaz divas blusas. Starp klasiskiem skaņdarbiem par kuru gandrīz katru var uzrakstīt normālu un sakarīgu eseju, kādēļ tas ir visu laiku labākais grupas skaņdarbs ir iekritušas divas dziesmas, kuras nav sliktas, bet kaut kā pazūd Bloom sajūtu jūrā. Es runāju par ritmisko Troublemaker un balādisko epiku On The Sea. Kā arī doma par slēpto skaņdarbu Wherever You Go laikā, kad CD formāts ir miris, man neliekas īpaši laba. Un pati dziesma nav tik laba, lai gaidītu daudz daudz minūšu klusuma. Varētu teikt, ka tieši šis hidden track ir vienīgais Bloom patiesi garais un traucējošais mīnuss.
Bet pietiks par negatīvo, jo albumā ir patiešām daudz kā laba, kas to manuprāt padara par gada skaistāko un labāko albumu un nenoturīgās attiecības patiešām liek pārvērst īstā mīlestībā. Pirmkārt, grupa ir kļuvusi vēl ambiciozāka un pats Bloom izklausās pēc īsta stadionu eposa. Man liekas, ka muzikāli to varētu salīdzināt ar U2 albumu The Unforgetabble Fire — muzikāli episks liecinot par grupas nākamajos albumos izpausto grandiziotāti, bet tajā pašā laikā pilns ar noskaņām bagātu, bez hitu intimitāti. Tātad nākamais solis no Beach House puses ir skaidrs — With Or Without You un Radio Skonto rotācija kādam no nakamā albuma skaņdarbiem. Otrkārt, arī pati grupa ir augusi gan muzikāli (fantastiskas ģitāru iespēles, kas papildināts ar drounīgiem sintezatoriem un ritmiskākām nekā iepriekš dzīvajām bungām un bungmašīnām), gan tīri dziesmu rakstīšanas ziņā — Wild ir labākā Beach House dziesma, jo beidzot izceļas ar skaidru vēstījumu un brīnišķu melodiju, kas tiesa varbūt nenolasās ar pirmo uzrāvienu. Šajā kategorijā vēl gribētu likt dziesmu ar līdzīgu nosaukumu Wishes. Pārējās dziesmas veido arī interesantas grupiņas — New Year ir albuma dīvainākā dziesma, ievadošais un arī pirmais singls Myth fantastiski uzbur pareizo noskaņu, Lazuli ir dziesma, kura atsaucas uz Cocteau Twins, jo tā izklausītos fantastiski arī bez neviena instrumenta fonā, tātad galvenā telpas aizpildītāja ir Viktorija Legrānda ar savu fantastisko vokālu, Other People un The Hours ir dziesmas, kuras patiks tiem kuri gaida tādus hitus kā Norway vai Zebra, bet Irene noslēdz albumu ar orķestrālu grandiozitāti un ir garākā jeb kad ierakstītā grupas dziesmas (gandrīz septiņas minūtes), tātad īsts Beach House doom metāls.
Atbildot uz ievadā uzdoto jautājumu nāksies citēt eroka klasiku. Agrāk man likās, ka Beach House ir kāds popsūds ar ģitārām, bet Bloom parāda, ka tā nemaz nav. Viņi ir lieliska grupa ar lielisku albumu, kas patiešām jēdzienu Kaboom liks pārdēvēt par Kabloom.
9/10
