Mēneša albums: jūnijs
Jūnijs ir galā un tas nozīmē, ka var veikt pirmos secinājumus par šo gadu mūzikā. Tas noteikti bija viens no labākajiem pusgadiem vairāku gadu garumā — katru mēnesi tika izdoti vairāki uzmanības vērti ieraksti, kuri varēs pretendēt uz gada labāko ierakstu topu. Jūnijs bija nozīmīgs mēnesis arī Intro.lv kolektīvam, jo 14. jūnijā apritēja pieci gadi kopš tika aizsākts šis projekts. Šo jubileju mēs nosvinējām ar piecgades topa izveidi, kā arī ballīti bārā I Love You. Kārtējo reizi varam pateikties jums par to, ka lasāt mūsu rakstus un esat kopā ar mums! Bet tagad laiks atskatīties uz jūnija labākajiem albumiem un dziesmām Intro.lv kolektīva vērtējumā.
Staņislavs Fisenkovs
Mēneša dziesma: Foals — What Went Down
Jūnija sākumā sāka šķist, ka pretstatā bagātīgajam pirmajam pusgadam, otrais pusgads mūzikā būs nabadzīgs. Iespējams, kāds saklausīja manas domas, jo drīz vien vairāki mākslinieki paziņoja par jauniem albumiem, tostarp Foals. Britu apvienība savas karjeras laikā ir bijusi spējīga attīstīt savu skanējumu un katrā ierakstā izdarīt kaut ko citādāk. Ja spriež pēc pirmā singla What Went Down, tad arī nākamā plate ar tādu pašu nosaukumu būs kaut kas jauns viņu daiļradē. Dziesmas skanējums kopumā ir kļuvis smagāks par to, kas bija iepriekš. Solists Janis Filipakis intervijā vienai angļu radiostacijai atklāja, ka, rakstot jauno albumu, viņi daudz piedomāja pie tā, kā tas skanēs dzīvajā. Jāatgādina, ka pirms Holy Fire izdošanas, viņi arī pirmo singlu Inhaler izvēlējušies smagāku, bet kopumā skanējums bija viegls. Taču šoreiz, ja tic solista teiktajam, viņi esot uzdrošinājušies radīt arī pārējo ieraksta materiālu šādās noskaņās. Papildus jaudīgai dziesmai, grupa sagatavoja arī baudāmu video, kurā redzams arī pats solists Filipakis, ārdoties līdz pat asiņu tecēšanai. Ar nepacietību gaidām jauno Foals veikumu, ko labprāt gribētos piedzīvot arī dzīvajā.
Mēneša albums: Jamie xx — In Colour
Lasītāji, kuri daudzmaz sekoja nedēļas dziesmu rubrikai mūsu portāla, noteikti ievēroja sajūsmu par Jamie xx jaunumiem. Jau pirms plates iznākšanas bija skaidrs, ka šis būs ne tikai mans mēneša albums, bet arī viens no gada albumiem, un nu var teikt, ka pelnīti. Vien 42 minūšu garā ierakstā šis kungs spēja salikt dažnedažādas elektroniskās mūzikas ietekmes, radot tikpat krāsainu ierakstu, kāds ir albuma vāciņš. Pats Džeimijs bija izteicies, ka vēlas notvert Anglijas klubu kultūru, kas viņam pietrūkst, atrodoties prom no mājām. Lai gan pieredzes ar Anglijas klubu kultūru tikpat kā nav, balstoties uz sajūtām, jāsaka, ka viņam tas ir izdevies. In Colour ir viņa pēdējo gadu darbības rezultāts, tāpēc nepārsteidz arī Girl un Sleep Sound esamība šajā platē. Šie skaņdarbi saplūst ar pārējiem radot vienu veselumu. Šajā veselumā it īpaši gribētos izcelt Obvs, kas ir skaņdarbs, kas galvenokārt balstās uz steel drum. Kopš es biju dzirdējis Far Nearer vienmēr gaidīju to, ka Džeimijs radīs vēl vienu skaņdarbu, izmantojot šo instrumentu. Sapnis piepildīts, un nākamais brīdis, kas tiek gaidīts, ir dzirdēt šo ierakstu dzīvajā, kādā no Jamie xx koncertiem.
Lauris Anstrauts
Mēneša dziesma: Beirut — No No No
Šķiet, ka 2015. pagaidām mūzikā bijis tāds kā atkalredzēšanās gads, jo jaunus ierakstus izdod grupas un mākslinieki, no kuriem nekas jauns nav dzirdēts pietiekami ilgi, lai sāktu jau nedaudz piemirst par to eksistenci. Jūnija pirmajā dienā, ar jaunu singlu un paziņojumu par jaunu albumu, šim sarakstam pievienojās arī Zaka Kondona projekts Beirut. Albuma pirmais singls No No No varbūt nedaudz apbēdinās tos, kuri ilgojas pēc Balkānu noskaņām Beirut mūzikā, jo, lai gan izmantotais instrumentu klāsts ir līdzīgs, šķiet, ka viņi ir nolēmuši savā mūzikā doties tālāk, pie nedaudz citām vēsmām. Tomēr Beirut kvalitāte nekur nav pazudusi, un No No No ir viegls un patīkams skaņdarbs, kas lieliski piestāv vasarīgam noskaņojumam.
Mēneša albums: Vince Staples — Summertime '06
Interesanti, ka savu mēneša albumu vēl jūnija sākumā nebūt nebūtu ierindojis starp tā gaidītākajiem ierakstiem, tomēr, pēc šī albuma noklausīšanās, bija skaidrs, ka tas var pelnīti pretendēt uz mēneša albuma godu. Tas gan skaidrojams ar to, ka Vince Staples, lai gan ir jau labi zināms vārds hiphopa pazinējiem, kaut kādu iemeslu dēļ pirms albuma iznākšanas nebija izpelnījies tik lielu ažiotāžu kā pēc tā. Lai kā arī nebūtu, Summertime '06 ir lielisks hiphopa ieraksts, kura pamatā esošais naratīvs ir Vinsa pusaudžu gados piedzīvotais, jau 13 gadu vecumā iesaistoties bandā un vēlāk izraujoties no šīs vardarbīgās pasaules, kas neapšaubāmi ir ietekmējis viņa pasaules uzskatu. Blakus viņa tekstiem un skaitīšanas stilam gribētos izcelt arī albuma lielisko instrumentālo daļu, par ko lielākoties gādājis No I.D., kura vārds hiphopa cienītājiem, domāju, komentārus neprasa, kā arī daži citi mazāk pazīstami bītmeikeri, no kuriem īpaši gribētos izcelt Clams Casino. Patiesībā jāsaka, ka Summertime '06 ir ļoti patīkams pārsteigums, jo nelikās, ka gadā, kurā jau ir iznākuši vairāki lieliski hiphopa ieraksti (kā arī lērums interesantu ierakstu citos žanros) un vēl vairāki ir gaidāmi, atradīsies vieta vēl kādam pārsteigumam. Tomēr, par spīti tam, ka viņš ir relatīvs jaunpienācējs, Vince Staples ir godam nopelnījis vietu blakus smagsvariem.
Rūdolfs Sietiņš
Mēneša dziesma: Beach House — Sparks
Vecais joks par to, ka Beach House pārtraukuši nemīzt un gatavojas izdot Coldplay kaverversiju albumu, galīgi neatbilst taisnībai. Lai gan Coldplay ir dziesma ar tādu pašu nosaukumu, kas turklāt ir mana visu laiku mīļākā dziesma, Sparks galīgi neizklausās pēc mūzikas, ko varētu radīt pāris parasti, romantiski noskaņoti puisīši no lietainās Lielbritānijas. Drīzāk prātā sajucis, ģitāru efektos ieracies īrs. Jau ar šo pirmo singlu Beach House cenšas parādīt, ka viņu veiksmīgi iesāktais ceļš uz popmūzikas virsotnēm, nebūs tik gluds un augustā gaidāmais albums Depression Cherry būs drūmāks, eksperimentālāks, mazāk melodisks un vairāk atgādinās grupas agrīnos ierakstus. Protams, ar trīsdimensionālu skaņu. Un kāpēc nē? Ja grupa to var atļauties.
Mēneša albums: mewithoutYou — Pale Horses
Ārtroka kulta grupas sestais albums varētu būt vissaprotamākais grupas diskogrāfijā. Un radīs patīkamas emocijas tiem, kuri ir nedaudz iestrēguši pagātnē. Laikā kaut kur pirms desmit gadiem, kad pasaules mūzikas modi noteica Ņujorkas lepnie jepiji Interpol. Patiesībā Pale Horses izklausās tik ļoti pēc Interpol, ka iespējams, kāds varētu sajaukt abas grupas. Tiesa gan no pēdējo gadu Interpol albumiem Pale Horses ir ļoti spēcīgs gan muzikāli, gan liriski. Tātad netiktu melots, ja kāds apgalvotu, ka šis ir labākais Interpol albums kopš Antics. Veiksmīgi izkārtotā dziesmu secība rada sajūtu, ka šis ir konceptalbums, kas, zinot grupas ambīcijas, varētu tā arī būt.
Pilns drūmu, bet piezemēti elegantu, pat vēsu, emociju. Tiesa šis estētiskums un vēsums pazūd tajos brīžos, kad grupas vokālists “palaiž grožus” un dara to kas viņam sanāk vislabāk — kārtīgi izkliedzas. Galu galā mewithoutYou nav kaut kāda parastā grupa, bet ar savu savdabīgo skrīmo un post-hardcore mūziku ir ausīm dzirdami ietekmējuši, šī žanra jaunos varoņus La Dispute un Touche Amore.
Jana Kohno
Mēneša dziesma: LA Priest — Lady's In Trouble With The Law
Vasarā atgriežas gan vecie, sen nedzirdētie, gan uzrodas jaunie mūziķi — LA Priest no kādreizējās četrotnes Late Of The Pier jūnija beigās izdevis debijas albumu Inji, un daļēji apvieno gan jaunradi, gan senu atgriešanos, tomēr nevar salīdzināt, kā savā tempā un dinamikā atšķiras LA Priest solo kompozīcijas no tā elektropopšoka, ko mūziķis savulaik radīja kopā ar trakulīgo grupu. LA Priest ir kā burvis — rūpīgi apvieno kopā krāsaināko žanru, psihodēlisko, disko, fankmūzikas un elektropopmūzikas elementus, līdz rodas kas nebijis un klusi eksplodē klausītāja prātā. Debijas albums jau ir noklausīts, taču pirms tā iznākšanas singls Lady’s In Trouble With The Law bija vēl viens pozitīvs rādītājs par gaidāmo albumu — mierīgi plūstošs, atslābinošs singls, kas palēnina ikdienas ritmu un piestāv brīvdienām.
Mēneša albums: Gengahr — A Dream Outside
Ir 2015. gads, kad gandrīz neiespējami grupai panākt skanējumu, kurš netiktu salīdzināts ar jau esošajiem māksliniekiem. Arī Londonas debitanti Gengahr nav izpalikuši bez salīdzinājumiem ar Tame Impala, MGMT, Unknown Mortal Orchestra, taču kā paši atzīst — tās arī ir bijušas viņu tiešākā ietekme, ko viegli psihodēliski romantiskajā debijas albumā A Dream Outside nevar nepamanīt. Grupas daiļrade balstās uz trim vaļiem — solista Fēliksa Buša falsets, psihodēliskie ģitāras motīvi un tumšas metaforas dziesmu tekstos, tāpēc visus apsveikumu par to, ka Gengahr neizklausās pēc jau atražotiem indie ģitārmūzikas produktiem, sūtām Fēliksam. Gengahr varbūt nebija neviena mīļākais pokemons, taču spocīgā pokemona vārdā nodēvētie debitanti varētu kļūt par vismaz šīs vasaras pavadošo grupu, caurvijot to ar melanholisku psihodēliju — šī nebūt nav kārtējā vecas idejas no nesaprotama laikmeta atkārtojošā indie debija bez jebkādam jaunām idejām, kura acīmredzami demonstrē savas ietekmes, bet gan vēl viena ar atjautību apveltīta un svaiga debija, kura var vēl augt.
Normunds Vucāns
Mēneša dziesma: Beck — Dreams
Nav pagājis pat pusotrs gads, kopš Beks izdeva manu mīļāko pērnā gada ierakstu Morning Phase, kas vienlaikus bija arī viens no gada spilgtākajiem muzikālajiem brīžiem, bet nu viņš jau ir atpakaļ, turklāt joprojām esot fantastiskā formā. Šoreiz gan muzikālais hameleons atkal pievērsies eksperimentiem, vairs neizklausoties pēc dziesminieka, bet gan popzvaigznes, un šovasar tieši tas arī ir nepieciešams! Es nezinu, kāpēc, bet man Dreams uzreiz asociējās ar citu Beka šedevru Girl. Nešaubos, ka katram radīsies pašam sava asociācija par to, kuram mūziķa karjeras posmam līdzinās jaunākais amerikāņa skaņdarbs, taču skaidrs ir viens — tā ir viena no šīs vasaras līdz šim spilgtākajām kompozīcijām.
Mēneša albums: FFS — FFS
FFS viennozīmīgi ir ne tikai šīs vasaras, bet pat pēdējo gadu dīvainākais projekts, kas vienlaikus, liekas, kā pilnīgs vatafaks un kaut kas patiesi ģeniāls. Tāda sajūta man radās jau tad, kad par to pirmo reizi dzirdēju, un tāda tā ir arī joprojām. Tiesa, jo vairāk laika paiet, jo loģiskāka sadarbība šķiet, jo gan Sparks FFS rezultātā ir ieguvuši jaunu dzīvību un svaigumu, gan arī Franz Ferdinand daiļrade kļuvusi daudzveidīgāka. Turklāt kas pats nozīmīgākais, FFS no pirmās līdz pēdējai sekundei ir jūtams, cik ļoti jautri supergrupai ir bijis strādāt pie dziesmām un tās ierakstīt. Esmu diezgan drošs, ka šobrīd FFS nenovērtēs tā, kā tas būtu pelnījis, bet, pēc dažiem gadiem atskatoties vēsturē, kļūda tiks apjausta. Šis ir ieraksts, kas varētu būt radīts jebkurā no pēdējām sešām desmitgadēm, un visās iederētos teju perfekti. Vai tas vien nav viens no izcilus ierakstus raksturojošiem kritērijiem?
Foto: DIY Magazine