Beirut - The Rip Tide
Atceros, ka 2009. gada sākumā klausoties nule iznākušo March Of The Zapotec/ Holland EP, man radās pamatīgas šaubas par to, vai tik tas nav Zaka Kondona un draugu karjeras (vai vismaz tās daļas, kurai vērts sekot līdzi) noslēgums. Protams, albums dubultais EP nebija slikts (līdzīgi kā pērnie Sufjana Stīvensa darbi — All Delighted People EP un The Age Of Adz), tomēr nepameta sajūta, ka tas bija eksperiments eksperimenta pēc, turklāt nebūt nebija tā, ka Beirut iepriekš ieturētajā stilā viss jau būtu pateikts...
Par laimi, The Rip Tide (patiesībā jau tā pirmais vēstnesis East Harlem) uzreiz parādīja, ka uztraukumam nav pamata, gluži otrādi — vīri izklausās interesantāk kā jebkad iepriekš! Dažas no iepriekšējo divu albumu iestrādēm ir pamatīgi attīstītas (jo īpaši — orķestriālie aranžējumi barokpopa stilā), citas — atstātas nedaudz ēnā (tik maz pēc Balkānu mūziķiem viņi nav izklausījušies nekad iepriekš), radot unikālu kombināciju, kuru izdzirdot ir tikai viena asociācija — Beirut.
Jāatzīmē, ka jaunais ieraksts, manuprāt, ir viņu līdz šim popsīgākais, taču tajā pat laikā tas ir arī komplicētākais veikums ar neskaitāmiem skaņu līmeņiem un daudziem un dažādiem izmantotiem instrumentiem. Cita starpā šeit nedrīkst nepieminēt albuma ierakstīšanas laika fonu — tas tika radīts Ņujorkā iepriekšējā ziemā, kas, kā zināms, izcēlās ar īpaši bagātīgu sniega segu. Kāpēc to vispār pieminu? Atbilde ir gaužām vienkārša — visa The Rip Tide garumā klausītāju nepamet tāda kā sniega sajūta, ja tā var teikt — to raksturo melanholisks, viegli plūstošs, reizēm gaisīgs, tomēr tajā pat laikā spēcīgs un pamatīgs skanējums. Zīmīgi, ka šis efekts tiek noturēts pat vairākās ļoti vasarīgās kompozīcijās, piemēram, Vagabond un Santa Fe. Pieļauju, ka šis noskaņu apraksts var šķist nesaprotams un mulsinošs, taču to visu dzirdot šāda veida asociācijas šķiet loģiskas.
Patīkami, ka Zaks ir mācījies no kļūdām — šoreiz gana monolītajā ierakstā var dzirdēt pat vairākas augstas raudzes kompozīcijas, kuras katra ir spējīgas dzīvot arī savu patstāvīgo dzīvi. Tas ir svarīgi, jo, piemēram, atceroties burvīgo The Flying Club Cup ikviens iedomājas par lielisku albumu, savukārt kaut pāris skaņdarbus no tā spēs nosaukt vien retais. Potenciālu saklausu gan jau minētajos Santa Fe (tam vajadzētu kļūt par šīs grupas visu laiku lielāko hītu) un East Harlem, gan, iespējams, arī A Candle’s Fire, kuriem visiem ir visas iespējas iekļūt arī daudzos jo daudzos gada beigu dziesmu topos.
Nobeigumā jāpiebilst, ka šis ir, manuprāt, labākais Beirut disks, pārspējot arī The Flying Club Cup. Jā, objektīvi skatoties 2007. gada veikums ir spēcīgāks, tomēr jaunās krāsas un dzīvība, kas caurvij The Rip Tide, svaru kausus nosver par labu tam. Viennozīmīgi — šis ir viens no gada svarīgākajiem un augstvērtīgākajiem darbiem!
8.5/10
