Festivāla apskats: Summer Sound 2025
Ļoti līdzīgs kā pērn, bet vienlaikus visos aspektos nedaudz labāks, aizvadītajā nedēļas nogalē Liepājā noslēdzās šī gada Summer Sound festivāls.
Summer Sound jau labu laiku ir sasniedzis līmeni, kurā ar nelielām evolūcijām ir iespējams sasniegt daudz labāku rezultātu, nekā veicot pamatīgu revolūciju. Tā tas bija arī šogad — mazākā jeb Extravaganza skatuve ir nedaudz pagriezta, iekļūšana festivālā padarīta nedaudz raitāka, pāreja no parka uz pludmali veidota, lai turpinātu nedaudz mazināt gūzmu, bet pie ēdinātāju teltīm pieejami nedaudz vairāk galdi. It kā sīkumi, it kā pavisam nelieli uzlabojumi, taču kopsummā tie ir ļoti jūtami, veidojot līdz šim kvalitatīvāko festivāla organizāciju.
Arī paša pasākuma atmosfēra bija, manuprāt, labākā līdz šim, par ko ļoti lielā mērā parūpējās apmeklētāji. Šķiet, ka pirmo reizi kopš 2022. gada (kad pēc pandēmijas ierobežojumiem festivālos bija pavisam citāda publika kā pirms covid) izjutu, ka ļoti daudziem šis bija pats pirmais festivāls. Vienlaikus, atšķirībā no tā gada debitantiem, šie apmeklētāji izcēlās ar ļoti pārdomātiem tērpiem un pozitīvu attieksmi, nevis nemākulīgi centās veidot neskaitāmus mošpitus vai izcelties, metot savus telefonus uz skatuvēm. Nekad iepriekš Latvijā nebiju redzējis, ka cilvēki tik ļoti piedomātu pie sava vizuālā tēla festivālos, un patiesi ceru, ka tas ir sākums lielākai un ilgstošai tradīcijai.
Principā vienīgā darvas karote lielajā Summer Sound medus mucā varētu būt pasākuma hedlaineri, un arī tad — vien nosacīti. Gan Jonas Blue, gan Galantis DJ seti nebija slikti, taču kopumā atstāja visai vienmuļu un salīdzinoši garlaicīgu sajūtu. Abiem diviem šķietami pietrūka kāds haipotājs vai citāds publikas iesaistes elements, kura trūkums šī festivāla ietvaros bija ļoti jūtams. Tas vispār ir interesanti, ka Summer Sound ir ļoti izteikti muzikāls festivāls, taču hedlaineri tā veiksmei vai neveiksmei nav pārlieku svarīgi. Šķiet, ka ne tie ļoti ietekmē biļešu pārdošanu, ne piedāvā apmeklētākos koncertus, tāpēc mans 2025. gada secinājums laikam ir tāds, ka kopumā priecātos redzēt interesantākus, bet potenciāli mazākus vārdus no ārzemēm festivāla programmā kaut kur ātrāk, dienas kulmināciju atstājot kādu vietējo zvaigžņu pārraudzībā.
Šogad šajā lomā mierīgi varētu iejusties pirmspēdējie izpildītāju uz lielās skatuves katrā no dienām — attiecīgi Reigani un Ralfa Eilanda kūrētais The Big Bad Hit Show. Pirmie bija savā elementā — rotaļīgi, asprātīgi un reti izklaidējoši — atliek vien cerēt, ka uz nākamo grupas koncertu nebūs jāgaida teju desmitgade, jo šobrīd vīri ir izcilā formā. Savukārt Eilanda veidotais hitu popūrijs stundas garumā bija tieši tas, kas Summer Sound, manuprāt, piestāv vislabāk. Cilvēki varēja izdziedāties līdzi gan latviešu, gan ārzemju hitiem, vēlreiz satikt virkni no iepriekš uz skatuvēm jau redzētajiem mūziķiem, vai arī sasniegt lielākās festivāla ovācijas, kad pirmo reizi sastapās ar Lauri Reiniku. Skaidrs, ka katru gadu ko tādu rīkot nevajag, jo tas nogalinātu konceptu, taču reizi trīs līdz piecos gados ar lielāko prieku šādu hedlainu novērtētu.
Kas interesanti, daudz labu koncertu netrūka uz katras no skatuvēm, turklāt teju katram satiktajam draugam un paziņam favorīti atšķīrās. No galvenās skatuves māksliniekiem gribētos īpaši izcelt Wiesuli & sangvn, kuriem šis bija, manuprāt, labākais festivālu koncerts līdz šim vispār, Ozolu, kurš bija diezgan ierasti kvalitatīvs, bet šoreiz uz koncertu ieradās ar ūdensmoci, kā arī Labvēlīgo tipu, kas pulcēja vislielāko pūli visā festivālā uz viena izpildītāja uzstāšanos.
Uz Curious X skatuves pludmalē spilgtāko koncertu sniedza rolands če, kurš cita starpā divreiz izpildīja savu jauno kantrī hitu Citos medību laukos. Biju patīkami pārsteigts, cik pozitīvi un skaļi daudzi no sanākušajiem faniem to uztvēra.
Daudz mazāk cilvēku sestdienas vidū dzirdēja R.A.P. priekšnesumu uz Mežpils skatuves, taču tiem, kas tur bija, šis noteikti vēl ilgi paliks atmiņā starp festivāla spilgtākajiem mirkļiem, neesot ne par matu sliktāks kā grupas atkalapvienošanās šovs Palladium pirms dažiem mēnešiem. Savukārt uz jau pieminētās Extravaganza skatuves starmešu gaismā gribētos iznest sestdienas pirmos un pēdējos izpildītājus — attiecīgi Tante Gaida un Zvani. Tante Gaida ir ar milzīgu potenciālu apveltīti jaunieši, kuri vienlaikus joprojām ir ļoti zaļi un absolūti ne nopulēti. Vismaz pašlaik tas viņiem kalpo kā pluss, nevis mīnuss, un es jau tagad nevaru sagaidīt, kad atkal redzēšu šo grupu dzīvajā. Savukārt Zvanus nebiju redzējis tad, kad viņi pirmo reizi uzstājās ar pusimprovizētu šovu Positivus 2009. gadā, taču šeit bija tuvākā iespējamā lieta laika mašīnai. Šis koncerts bija tieši tāds, kādu varēja gaidīt, noskatoties grupas dzīvo ierakstu, un tas ir absolūti brīnišķīgi!
Redzot to, kādu trajektoriju Summer Sound ir uzņēmis, man nav ne mazāko šaubu, ka arī 2026. gadā šis būs lielisks pasākums, neskatoties uz to, kādi mūziķi tur uzstāsies vai neuzstāsies. Festivāls ir ļoti labi atradis iespēju sabalansēt visdažādākos žanrus un apmeklētājus, ļaujot katram izveidot savu unikālo pasākuma programmu, vienlaikus saglabājot vienotu kopējo noskaņu un plūdumu. Tieši tāpēc, ja vēl nekad neesi bijis festivālā Liepājā, domāju, ka nākamā reize ir īstā, lai to beidzot labotu!
Foto: Lauris Vīksne