Reģistrēties?

ALFABĒTS

A B C D E F G H I
J K L M N O P Q R
S T U V W X Y Z 0-9

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

TUVĀKIE NOTIKUMI

SEPTEMBRIS
24: Sting, Arēna Rīga
26: The Neighbourhood, Arēna Rīga
OKTOBRIS
06: The Cure, Arēna Rīga
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Festivāla apskats: Summer Sound 20/22

Normunds Vucāns, 2. augustā

2022. gada vasara ir viena kārtīga festivālu vasara. Ne tikai tāpēc, ka mums visiem ir iespēja tos apmeklēt pirmo reizi trīs gadu laikā, bet arī tāpēc, ka šī gada festivāli un lielie koncerti šķiet patiesi iespaidīgi notikumi. Izņēmums nebija arī nu jau desmitais Summer Sound, kas norisinājās Liepājā aizvadītajā nedēļas nogalē. Kaut publiskajā komunikācijā (un pašā festivālā) jubileja īpaši uzsvērta netika, dāvanu paši sev un apmeklētājiem organizatori sagādāja gan — šis bija ne vairāk un ne mazāk, bet labākais Summer Sound līdz šim!

To, ka šogad no Summer Sound varam potenciāli gaidīt daudz, nojautu labu laiku pirms došanās uz Liepāju. Jau kopš paša publiskās komunikācijas sākuma viss likās ļoti sakārtots un pārdomāti organizēts, un tieši tā arī noritēja viss festivāls. Koncerti bija ļoti plaši apmeklēti, publika bija aktīva, turklāt ļoti maz bija redzami cilvēki, kas ir acīmredzami pārballējušies un nesaprot, kas notiek. Izskatās, ka to sajuta arī citi — šķiet, ka šis bija pirmais gads, kad, pirms tā par festivālu nedzirdēju nevienu aizspriedumu, kas pasākumam ierasti bija vilcies līdzi vēl kopš Baltic Beach Party laikiem. Vēl vairāk — pēc tā noslēguma manīju pāris Twitter ierakstus, kuros uz jautājumu, vai tiešām neviens nevar pateikt neko sliktu par Summer Sound, negatīvie komentāri tā arī neparādījās. Var jau būt, ka jautājuma uzdevējiem gluži vienkārši (ne)paveicās ar burbuli, kurā tas izskanēja, taču piekritīsiet — mūsdienām ļoti netipiska pozitivitāte.

Principā ir tikai viena lieta, par ko varētu organizatoru dārziņā mest kādu akmeni — papildus bāzes staciju nenodrošināšana, kā rezultātā internets telefonā nebija pieejams abos vakaros sākot no aptuveni 21 līdz vismaz pusdiviem diviem naktī. Piemēram, Positivus otrajā dienā esot palielinātas sakaru jaudas, kaut vismaz es par problēmām pat nenojautu, tā kā pieņemu, ka šis ir risināms jautājums. No otras puses — katram pasākumam varētu novēlēt, lai problēmas ar internetu ir pārliecinoši lielākā tā bēda.

Muzikāli festivāls bija veidots līdzīgi kā 2019. gadā, arī šoreiz visu laiku paralēli skanot gan ballīšu mūzikai pludmalē jaunākajai auditorijai, gan arī kaut kam nedaudz nobriedušākai publikai parkā. Šāds sadalījums veiksmīgi ļauj radīt principā divus paralēlus festivālus vienlaikus, kurā, piemēram, Prusax faniem iztrakoties netraucē, piemēram, Jumpravas cienītāju nosodošie skatieni un otrādi. Manuprāt, tieši paralēli esošās Mežpils un Urban skatuvju programmas arī ir Summer Sound lielākais veiksmes stāsts, kā rezultātā ar muzikālo piedāvājumu ir apmierināti principā visu žanru cienītāji.

Šķiet, izteiktāk kā citus gadus šoreiz varēja sajust to, ka Liepājā ir sabraukusi liela daļa Latvijas mūziķu, kas ļāva izskanēt daudzām jo daudzām sadarbībām. Daļu no tām bija viegli prognozēt — piemēram, Sudden Lights pievienojās Astro’n’out uz Haosā, bet Edavārdi palīdzēja Ralfam Eilandam ar Miers un Pavēro zvaigznes. Toties citas bija absolūti negaidītas un ļoti patīkami pārsteigumi. Rīgas modes bija līdzi atveduši Lindu Leen, lai kopā nodziedātu Situācijas ķīlnieku un Blue Monday kaverversiju, Carnival Youth uz Kā pavadīt jaunību kaveru pievienojās Fiņķis, savukārt Citi zēni kopā ar Gustavo nospēlēja repera leģendāro skaņdarbu Plus/mīnus. Noteikti bija vēl daudzas citas vairāk vai mazāk pārsteidzošas sadarbības, ko palaidu garām, bet ceru, ka šis būs tikai pamatīgs atspēriens vēl vairāk viesiem festivālu koncertos Latvijā nākamgad.

Interesanti, ka jau pieminētie arī bija liela daļa no labākajiem festivāla koncertiem. Piemēram, Rīgas modes pirmo reizi redzēju ar jauno dalībnieci Madaru Gaili sastāvā, kura turpmāk aizstās Aneti Stuci. Skaidrs, ka Madara nav tik liela personība kā Anete, viņa drīzāk ir viena no grupas sastāvdaļām, nevis otrais solists, taču man šī dinamika patika un domāju, ka grupas kvalitāte no sastāva maiņas necietīs. Citi zēni savukārt pulcēja absolūti lielāko pūli pie Mežpils skatuves ne tikai šī gada kontekstā, bet visā Summer Sound vēsturē kopumā. Skaidrs, ka vismaz šogad viņi būtu pelnījuši vietu uz lielākās skatuves, bet esmu drošs, ka tā nekur neizpaliks, jo tik labi izklaidētāji mūzikā kā viņi mums nav daudz. Tāpat gribētos īpaši izcelt arī Pienvedēja piedzīvojumus, Dzelzs vilku, Singapūras satīnu un pārsteidzošā kārtā arī Pirmo kursu, kas visi sniedza ļoti labus un plaši apmeklētus koncertus.

Lielās skatuves programmu varētu sadalīt divās daļās — vietējos un ārzemju māksliniekos. No pašmāju izpildītājiem labāko koncertu sniedza ansis, piedāvājot daudzus no saviem lielākajiem hitiem, ieskaitot Zemes stundu, pēc kuras publikas rindas, diemžēl, gana daudz paretinājās. Vislielāko pūli festivālā savukārt pulcēja jau ierastie Liepājas varoņi — Gacho pirmajā, bet Musiqq otrajā dienā, tā kā šajā ziņā viss joprojām ir bez izmaiņām.

No ārzemniekiem visinteresantākie, manuprāt, bija ukraiņi Go_A un lietuvieši The Roop. Interesanti, ka pirmie sāka ar savu lielāko hitu Shum, taču šādu gājienu var saprast — tas pamatīgi atraisīja un iekustināja publiku (patīkami, ka neizpalika arī Ukrainas atbalstam veltīti saukļi), vienlaikus iedodot precīzu noskaņu tam, kas gaidāms turpmāk. Šis arī bija viens no tiem koncertiem, kuros 45 minūtes liekas perfektais garums, jo grupas mūzika kopumā ir gana vienveidīga un ilgākā programmā varētu apnikt, bet šeit spēja aizraut.

The Roop savukārt kļuva par manu absolūto festivāla atklājumu un labākā koncerta autoriem. Grupai ir gan pietiekami daudzas labas dziesmas, gan lielisks dzīvais izpildījums un scenogrāfija, lai aizrautu arī nejaušus garāmgājējus. Solists ir apveltīts ar milzu harizmu, prot komunicēt ar publiku un gluži vienkārši izklaidēt. Grupa šķita ļoti pārsteigta par lielo pūli un silto uzņemšanu, tāpēc man nav ne mazāko šaubu — šī nav pēdējā reize, kad The Roop redzēsim Liepājā.

Visbeidzot, esam nonākuši pie abiem hedlaineriem, kas lielā mērā bija absolūti pretstati viena žanra ietvaros — Riton un Džons Ņūmens. Līdzīgi kā Go_A vairākas stundas iepriekš, arī Riton savu setu sāka ar savu lielāko hitu Friday, taču atšķirībā no ukraiņiem, viņam turpmākā priekšnesuma laikā šīs dziesmas emociju augstumus sasniegt vairs neizdevās. Visa uzstāšanās kopumā bija gana vienmuļa un garlaicīga, un ne velti publika lielā daudzumā no viņa seta devās uz Klubs++ vai Toma Grēviņa seta pusi. Salīdzinot viņu ar iepriekšējā Summer Sound lielo vārdu Sigala, šim koncertam kā minimums pietrūka publikas kurinātājs, kas nedaudz atšķaidītu vienmuļo dīdžejošanu.

Džona Ņūmena uzstāšanās savukārt man bija absolūts un ļoti patīkams pārsteigums. Jau aptuveni gadu viņš no popmūzikas izpildītāja ir pārkvalificējies par dīdžeju, izpildot pamatā dažāda veida house mūziku, kuru vietām papildina ar savu lielāko hitu dziedāšanu dzīvajā. Tas varbūt izklausās kā nekas īpašs, taču dzīvajā izskatās aizraujoši, mūziķim netrūkst enerģijas, un tieši šāda tipa EDM pārstāvjus kā hedlainerus es labprāt redzētu Summer Sound arī turpmāk, jo šādos koncertos ir, ko redzēt gan žanra cienītājiem, kas atnākuši izdejoties, gan vienkāršiem interesentiem.

Kā jau minēju sākumā, šis bija labākais Summer Sound līdz šim, un man ir prieks, ka trīs gadu pauze nav radījusi pārrāvumu festivāla kvalitātē. Cilvēku bija daudz, mūzika bija laba, teritorijas plānojums — pārdomāts, un organizācija — lieliska. Būs interesanti redzēt, kā festivāls attīstīsies nākotnē, jo liekas, ka šis gads varētu būt sasniedzis esošā formāta kapacitātes griestus, taču varbūt kļūdos. Vienalga, vai nākamais gads nozīmē dārgākas biļetes, nedaudz citādus hedlainerus, vairāk ārzemniekus programmā, vai jebkādas citas pārmaiņas, ceru, ka tās nostrādās, jo šobrīd Summer Sound ir uz viļņa.  

Foto: Publicitātes foto, Lauris Vīksne

Tavs komentārs