Foo Fighters - Sonic Highways

Pagājuši nedaudz vairāk nekā trīs gadi, un viena no lielākajām rokgrupām pasaulē Foo Fighters, sava ģenerāļa, inovatīvo ideju autora Deiva Grola, vadīta atkal piedāvā jaunu mūziku. Nenogurdināmais Grols arī šoreiz bija parūpējies par īpašu konceptu, turklāt šoreiz pastrādājis pamatīgi — ja 2011. gadā tautās laistais Wasting Light tika ierakstīts vokālista (un ģitārista. Un bundzinieka. Un... vēl daudz kā) garāžā, tad šoreiz grupa devās savdabīgā ceļojumā uz astoņām ASV pilsētām.

Tālākais jau pavisam vienkārši — katrā pilsētā tiek runāts ar mūziķiem, kuri ietekmējuši mūzikas attīstību tajā, ietekmes no sarunām izmantotas dziesmā, kāds no mūziķiem pieaicināts kā viesmākslinieks, bet viss process iemūžināts seriālā, no kura astoņām sērijām puse savu raidlaiku HBO kanālā jau ir piedzīvojusi. Ideja neapšaubāmi ir interesanta un ir arī visai loģiski, ka katrā no dziesmām ir savi elementi, kas to atšķir no pārējām. Cits jautājums — vai albums kopumā ir tikpat labs, cik ideja?

Ne gluži. Dziesmu skaits ir salīdzinoši neliels, toties to garums lielākoties pārsniedz vidējo Foo Fighters dziesmu garumu, kas, piemēram, noslēdzošās I Am a River gadījumā noteikti nav kompliments — gabals viennozīmīgi ir pārāk izstiepts. Pāris vietās bija novērojamas pārāk spēcīgas atsauces (lai neteiktu, ka pašplaģiāts) uz grupas vecākajām dziesmām. Something from Nothing sākums ir ļoti līdzīgs Skin and Bones ievadam, tāpat kā Congregation intro ir tas pats Long Road to Ruin.

Congregation sakarā gan jāsaka, ka šī dziesma viennozīmīgi ir Sonic Highways augstākais punkts — emocionāls skaņdarbs, kura mierīgākā vidusdaļa nav par garu, kā arī neliekas lieka. Ievadošā Something from Nothing ir ar labu potenciālu, taču dziesmas uzbūve un instrumentācija ir nedaudz par sarežģītu, lai dziesmu varētu izbaudīt pilnībā. The Feast and the Famine ir vienkāršāka, īsāka un ar šo vienkāršo formulu visai lielā mērā arī izceļas pozitīvi. Diezgan labā līmenī ir arī Outside, jo īpaši tās sākums.

Kopumā albuma sākums ir spēcīgāks par noslēdzošo četrinieku. Lai arī Outside noslēdzošajā daļā ir uzņēmusi visai labu tempu, Subterranean ir pārāk vienmuļa un kopā ar izstiepto I Am a River nerada ļoti patīkamas ieraksta beigas. Sonic Highways ir jāuzteic par drosmīgo konceptu un pāris ļoti spilgtām vietām, kā arī Congregation, kura ir lieliska no sākuma līdz beigām, taču kopumā ideja pati sevi iznīcina, saraustot albumu astoņās atsevišķās daļās. Kāds ir sausais atlikums? Dažas no dziesmām noteikti ieņems gana stabilu vietu Foo Fighters koncertu setlistēs, bet teikt, ka Grols un co šoreiz ir trāpījuši kaut vai tuvu desmitniekam, noteikti nevar.

7,5/10