Mēneša izvēles: jūnijs

Vasara jaunu mūzikas ierakstu ziņā ir diezgan lēns periods, jo visi koncentrējas uz fesivāliem un atvaļinājumiem. Tieši tādēļ ir it īpaši liels prieks, ka jūnijs mums sagādājis tik daudz muzikālu labumu, par kuriem sīkāk pastāstīsim šeit.

Kārlis Arājs

Mēneša albums: Roger Waters — Is This the Life We Really Want

Grupas Pink Floyd leģendārais līderis ir atgriezies ar jaunu solo ierakstu. Vecums nav notrulinājis Rodžera dusmas uz sociālām netaisnībām, kas novērojamas sabiedrībā. Albumam cauri strāvo ciniskums un nolemtības izjūta, kurai grūti atrast līdzīgu citā mūsdienu ierakstā. Cilvēki, kas labi pazīst Pink Floyd ierakstu Final Cut, klausoties šo albumu, jutīsies kā mājās. Albums sākas ar dziesmu Deja Vu, kur Rodžers izklāsta, kāda būtu pasaule, ja viņš būtu dievs, tā kā par pārliecības trūkumu viņam pārmest būtu grūti. Protams, ka neizpaliek kritika ASV prezidentam Donaldam Trampam, šķiet, īpaši veltītā rindiņā And every time a nincompoop becomes the president no albuma vārdā nosauktās dziesmas Is This the Life We Really Want. Kopumā šis ir albums, kuru ieteicams noklausīties visiem, kam kādreiz ir paticis Pink Floyd vai sirdī deg revolucionāras liesmas pasaulē, kurā System of a Down vai Rage Against the Machine vairs nerada sociāli nozīmīgu mūziku.

Mēneša dziesma: Foo Fighters — Run

Deivs Grols ir jaukākais cilvēks rokmūzikā, un Foo Fighters ir atgriezušies ar jaunu dziesmu, kam ir potenciāls kļūt par koncertu stūrakmeni. Labākajās alternatīvās mūzikas tradīcijās ieturēta kluss-skaļš-kluss dinamika un lipīga melodija. Šī ir klasiska Foo Fighters dziesma, kas spēj iekustināt publiku. To, ka šai dziesmai ir potenciāls kļūt par hitu fanu vidū, pierāda vien tas, ka Rīgas koncertā liela daļa fanu jau dziedāja līdzi.

Raimonda Arāja

Mēneša albums: The One Hundred — Chaos + Bliss

Tie, kas kādreiz ir dzirdējuši Enter Shikari un sapratuši, ka šādas skaņu kombinācijas viņiem ir par traku, droši vien var tālāk nelasīt. Tiem, kurus nebiedē agresija, haoss un šķietami nesavienojamu žanru savienošana, var tikai ieteikt britu kolektīva The One Hundred nupat iznākušo debijas albumu Chaos + Bliss. Ieraksta nosaukums diezgan precīzi raksturo tā skaņu — tajā sajaukts panks, metāls, elektronika, reps un arī pa kādai grime noskaņai — un tas var gan patikt, gan nepatikt, bet par garlaicīgu to grūti nosaukt. Jā, liriskais saturs ir diezgan paredzams, taču šis trūkums nobāl albuma eksplozīvās enerģijas priekšā — Chaos + Bliss ir tāds albums, kurš izcili iederētos jebkurā episku notikumu skaņu celiņā — vai tā būtu zombiju apokalipse vai Maikla Beja filma, The One Hundred varētu mierīgi nodrošināt muzikālo pavadījumu. Ja tā nav lieliska debija, tad es nezinu, kas ir.

Mēneša dziesma: Comedienne — Providence St.

Nekas tā nepiestāv vasaras vakaru melanholijai kā skumīgi gabali ar maigi trīcošu solista balsi liegu vijoļu un čellu pavadījumā — to acīmredzot saprot arī apvienība Comedienne, kas izvēlējušies savas debijas dziesmas klausītājiem nodot tieši jūnijā. Comedienne ir jauns projekts, kurā apvienojušies Zaks Peningtons un Džereks Bišofs (Parenthetical Girls) un Gregs Sonjē (Deerhoof). Jūnijā tika izdots viņu debijas singls Hideout, un tūlīt pēc tam projekta SoundCloud profilā parādījās arī Providence St., kas, lai arī ir liekama tādā pašā kastītē kā Hideout (gaumīgs un kinematogrāfisks barokpops), tomēr dvēseli plosa nedaudz vairāk, un ne jau tā brutāli un neglīti, bet melodiski un skaisti. Neatkarīgi no tā, ko Comedienne plāno darīt tālāk, viņiem ir vērts pievērst uzmanību.

Jana Udovenko

Mēneša albums: SZA — Ctrl

Ir grūti vārdiem aprakstīt, cik ļoti es gaidīju šo albumu pēdējos trīs gadus, un katru gadu centos pierunāt Intro.lv kolēģus iekļaut SZA vārdu mūsu jaunuzlecošo mākslinieku sarakstā Intro Skaņa, jo šķita, ka šoreiz taču tiešām būs, šogad beidzot izdos. Ar šādu naivu cerību bija jāpadzīvo daži gadi, taču te nu šis brīdis ir klāt — SZA debijas albums ir izdots, un jāatzīst, ka šomēnes gandrīz neko citu neesmu klausījusies, jo Ctrl ir neiespējami nolikt malā. Šo ilgo trīs gadu laikā SZA ir stipri augusi gan muzikāli, gan cilvēciski. Viscaur albumam dzirdams vienots skanējums un mākslinieciskais virziens, kas savukārt bija diezgan svārstīgs viņas pirmajos trīs EP, kas nevarēja atrast savu ceļu starp indie r'n'b un saldām popdziesmām. Tagad SZA noenkurojusies kaut kur starp klasisko un alternatīvo r'n'b, kas vienlaikus spēj izdabāt, gan mūzikas mīļiem, kas dzenas pēc svaigiem bītiem un neparastām melodijām, gan lielākām masām, kas mīl sulīgu r'n'b mūziku. SZA krasi mainījusies ne tikai muzikāli, bet arī vizuāli, nometot vairākus kilogramus un tiekot pie lapsenes vidukļa. Līdz ar auguma maiņām, protams, mainījies arī ģērbšanās stils, tādēļ tagad džinsu kombinzonu vietā ir parādījušās apspīlētas korsetes un baltās kediņas ir aizstātas ar augstpapēžu kurpēm, taču, par spīti tam, nekur nav pazudusi viņas košā personība, kas spraucas laukā pa katru albuma noti un ļauj SZA tik atklāti dziedāt par savām bijušajām attiecībām un dziļi personīgām pārdomām. Gads vēl tikai pusē, bet man jau ir ļoti stipras aizdomas, ka šis kļūs par manu gada albumu.

Mēneša dziesma: Arcade Fire — Creature Comfort

Līdz ko izdzirdējām Creature Comfort, visi kolektīvi uzreiz sapratām — ir! Dzimis jauns Arcade Fire grāvējs. Nevienam nebija šaubu, ka šī dziesma iegriezīs vairākus gurnus uz deju grīdas ar saviem enerģiskajiem sintezatoru bītiem un eksistenciālajiem dziesmu vārdiem. Šī teorija pilnībā pierādījās, kad Arcade Fire sāka spēlēt šo dziesmu Roskildes festivālā, liekot man un citiem mesties dubļu dejā un no visa spēka kliegt God make me famous, if you can't, just make it painless, kas, ļoti iespējams, ir viena no skaistākajām dziesmu rindiņām šogad.

Lauris Anstrauts

Mēneša albums: Vince Staples — Big Fish Theory

Šķiet, ka liela daļa hiphopa cienītāju šī brīža labākā repera troni bez lielām diskusijām ir atvēlējuši Kendrikam Lamāram, bet pēdējos gados šajā žanrā nav trūcis lielisku ierakstu arī no citiem māksliniekiem, kuriem piemīt savs unikāls stils. Viens no tiem ir arī kalifornietis Vince Staples, kurš 2015. gadā visai skaļi pieteica sevi ar debijas dubultalbumu Summertime' 06. Tas togad bija atrodams daudzos gada labāko albumu sarakstos, tāpēc varētu domāt, ka noturēt tā līmeni varētu būt nedaudz sarežģīti, bet gandrīz precīzi divus gadus vēlāk viņš ir izlaidis savu otro studijas albumu Big Fish Theory, un, šķiet, ka ar to viņam ir izdevies pacelties pat vēl augstāk. Jau pirmoreiz klausoties šo albumu, uzreiz pamanāma ir interesantā bītu izvēle — proti, tā vietā, lai strādātu tikai ar hiphopa producentiem, viņš ir izvēlējies piesaistīt arī vairākus sadarbības partnerus, kuri līdz šim pārsvarā darbojušies deju mūzikas un/vai futūristiskas elektronikas lauciņā, kas ir novedis pie visai eksperimentāla skanējuma. Šķiet, ka tieši lielie kontrasti varētu būt viens no atslēgas vārdiem, runājot par šo albumu, jo elektronika te mijas ar klasiskāka hiphopa skaņu un ballītēs spēlējami gabali ar krietni mierīgākiem. Liriski gan šis albums ir daudz viengabalaināks, un, lai kāda arī būtu katras dziesmas noskaņa, no Vinsa mutes vienmēr nāk asprātīgas, drūmas un nihilistiskas pārdomas par dzīvi, mīlestību, sabiedrību, sociālajiem jautājumiem un pusaudžu gados piedzīvoto skarbo ielu dzīvi. Tas arī palīdz albumam turēties kopā kā vienam veselumam, par spīti visiem tā eksperimentiem un viesmāksliniekiem (to vidū ir gan jau pieminētais Kendriks Lamārs, gan Deimons Albērns, Džastins Vernons, Sophie un vēl daudz citi), ļaujot saprast, ka patiesībā Big Fish Theory ir viens no gada pārdomātākajiem ierakstiem.

Mēneša dziesma: St. Vincent — New York

New York — pirmais singls no drīzumā gaidāmā jaunā St Vincent albuma — ļoti atšķiras no tā, kā skanēja viņas iepriekšējais ieraksts. Tas, lielākoties, sastāvēja no raupjām un grūvīgām dziesmām, kas iepazīstināja pasauli ar St Vincent kā rokzvaigzni, tikmēr šī ir emocionāla balāde, kas parāda Ennijas Klārkas ievainojamo pusi. Un, lai gan šādā stilā viņa iepriekš izpaudusies ļoti reti, izrādās, ka tas viņai piestāv pārsteidzoši labi, jo New York ir viena no skaistākajām dziesmām, ko šogad sanācis dzirdēt. Daži mediji spekulē par to, vai šī dziesma ir par draudzību vai mīlestību un to, kam tā īsti ir veltīta (īpaši tāpēc, ka Klārka ilgāku laiku bija attiecībās ar tabloīdu iecienītu personu), bet tam īsti nav nozīmes, jo domāju, ka daudzi droši vien šīs dziesmas tekstu asociēs ar kādu sev tuvu personu. Un, galu galā, brīdī, kad viņa iedziedas: "I have lost a hero, I have lost a friend", ir grūti nekļūt nostaļģiski apcerīgam.