Biffy Clyro - Ellipsis

Kad skotu trio Biffy Clyro 2013.gada sākumā izdeva savu grandiozo dubultalbumu Opposites, ne viens vien uzdeva jautājumu — un kur tālāk? Turpināt pa radio draudzīgā roka ceļu, griezties atpakaļ uz alternatīvās mūzikas takas, pa kuru grupa gāja iepriekš, vai mēģināt darīt kaut ko citu? Klausoties Ellipsis, kļūst skaidrs, ka Biffy Clyro šo problēmu ir atrisinājuši ārkārtīgi vienkārši — ejot pa visiem trim ceļiem vienlaicīgi.

Ierakstā ir nedaudz no katra iepriekšējā albuma, plus vēl virkne jaunu un iepriekš grupas daiļradē nedzirdētu elementu. Viņu atgriešanās ierakstu ievada bērnišķīgi smiekli un jautājums “record this?”, pēc kā seko faniem nu jau pazīstamā Wolves of Winter, kas ir tieši tik labs albuma iesākums, cik vien varētu vēlēties. Enerģiska, skaļa un in-your-face, tā ir triumfāla atgriešanās un vidējais visiem, kas ­iedrošinājusies viņus apšaubīt. Nākamais gabals Friends And Enemies turpretī uzreiz iemet klausītāju pilnīgi citā noskaņā — ar sākumu, kas izklausās vairāk pēc The 1975, nekā Biffy Clyro, melodisku un ārkārtīgi lipīgu piedziedājumu un akustisku, piezemētu pāreju, kurā kopā ar solistu Saimonu Nīlu dzied arī bērnu koris, šī dziesma parāda, cik ļoti lielu eklektiku var gaidīt tālāk. Un tālāk ir daudz kā interesanta.

Grupa atgriežas pie savām alternatīvā roka saknēm ar Animal Style (kas mierīgi iederētos grupas 2007.gada ierakstā Puzzle), un tad turpina iet vēl dziļāk popmūzikas teritorijā, pārsteidzot gan ar sintētiskiem bītiem (Re-arrange), gan saldeniem sintezatoriem (Herex). Ir arī obligātā akustiskā balāde (Medicine), kas spēj turēt līdzi tādiem grupas hitiem kā Folding Stars vai God And Satan (un, ja būsim godīgi, arī  ir stipri līdzīga iepriekšminētajām dziesmām). Pēc tās albums uzreiz stājas atpakaļ uz kājām un atgūst attieksmi ar Flammable. Biffy Clyro dziesmās ļoti bieži vērojamas piromāniskas metaforas (atcerēsimies kaut vai who’s got a match, i’ve got a petrol to set it to), un arī šeit Saimons dzied How do we light the torch and pass it round? We need something that's flammable. Informācijas laikmeta problēmas skarošajā On A Bang grupa atgriežas pie agresīvām, visu pārmācošām bungām un sinkopētiem ritmiem, kas rada to haosa sajūtu, kas grupai bija raksturīga Infinity Land ērā, kamēr Saimons paziņo What you don't know is none of your concern / You only fuck computers. Uzreiz pēc tam seko priecīgas klavieru plinkšķināšanas pavadītā un country mūzikas vēsmas dvesošā Small Wishes, kurā pie tam var dzirdēt grupas dalībniekus kaucam un svilpojam. Klausītājs tiek atgriezts savā komforta zonā ar visai tipisko Biffy gabalu Howl, un vienīgo mazo vilšanos sagādā tikai pēdējā albuma dziesma People, kas, lai arī pati par sevi nav slikta, tomēr nedod albumam vēlamo pabeigtības sajūtu, it kā izbeidzot to pusvārdā.

Kopumā var teikt, ka Ellipsis ar savām zooloģiskajām metaforām un neviltoto enerģiskumu ir ļoti veiksmīgs turpinājums nopietnajam un grandiozajam Opposites. No šī ieraksta var negaidīt tik daudz lielu raudamgabalu kā no iepriekšējā albuma, toties tam cauri strāvo dzīvīgums, ideju pārbagātība un pat zināms rotaļīgums, kas padara to izbaudāmu. Šis ir ieraksts, ko radījusi grupa, kas nevienam neko necenšas pierādīt, bet dara to, ko viņi grib darīt un to izbauda to. Līdz ar to, Ellipsis varbūt nebūs tas albums, kas sagādās grupai daudz radio popmūziku mīlošu fanu (kā tas notika ar Opposites), bet noteikti būs daudz tādu, kas novērtēs šī grupas veikuma svaigumu un enerģiju. 

8/10