Bens Džonstons: Bija jāizvēlas - grupa vai ballītes

Pirmdienas vakarā ar lielisku koncertu Palladium Rīga viesojās skotu rokgrupa Biffy Clyro. Neilgi pirms uzstāšanās man bija iespēja satikt apvienības bundzinieku Benu Džonstonu, ar kuru aprunājāmies gan par grupas mūziku un koncertiem, gan to, kā viņš pārvarēja atkarību no alkohola un spēja palīdzēt saglābt Biffy Clyro.

— Dzirdēju, ka visu nakti braucāt un šeit ieradāties tikai uz rīta pusi. Kā šobrīd jūties?

Lieliski! Šodien ilgi gulēju, tomēr mēs vēlu arī dodamies gulēt. No skatuves nokāpjam, kad pulkstenis tuvojas pusnaktij, tad noskatāmies dažas lietas un aizmiegam ap četriem vai pieciem. Parasti mostos ap diviem vai pat vēlāk, pēc tam mums ir soundčeks, paēdam pusdienas un tiekamies ar presi. Šādā ritmā paiet lielākā daļa mūsu dienu, nav laika nekur aiziet vai kaut ko apskatīt. Tas ir skumji. Vakar bijām Tallinā, tur neredzēju pilnīgi neko, arī Rīgā neesmu nekur bijis, kaut viesojos šeit pirmo reizi. Bet kopumā nav iemesla sūdzēties, jo man iet jautri, Palladium izskatās pēc lieliskas koncertzāles, visi cilvēki, ko līdz šim esam satikuši, ir tiešām jauki, un Latvija šķiet patiesi forša valsts.

— Dod priekšroku muzicēšanai lielās arēnās vai mazos klubos?

Šobrīd es vairāk izbaudu mazākus klubus. Mums bija ļoti veiksmīga vasara, spēlējām daudzos lielos festivālos. Virsotne bija Redingas un Līdsas festivāli, kuros bijām hedlaineri un spēlējām vairākiem desmitiem tūkstošiem cilvēku. Tas bija patiesi saviļņojoši un interesanti, bet klubi man patīk labāk, jo šeit var vieglāk izveidot acu kontaktu ar dažiem no apmeklētājiem, vairāk izjust tuvību un izbaudīt mirkli, sajūtot patiesu tuvību ar apmeklētājiem. Tieši tāpēc iemeslu dēļ šī tūre ir bijusi reti aizraujoša, mums ir gadījušies daudzi piedzīvojumi un jaunu valstu apmeklējumi. Tas arī ir pats galvenais — baudīt mirkli. Ir interesanti ierasties kādā valstī un nemaz nezināt, vai kāds maz ieradīsies uz koncertu. Zini kā, mūsdienās neviens vairs nepērk ierakstus, tāpēc nekad nevari zināt, kur esi populārs, līdz tur ierodies. Tas ir riskanti, bet patiešām aizraujoši.

— Noteikti par šo tev jautā katrs, bet ja jau pieminēji Redingu un Līdsu, vai vari pakomentēt jūsu strīdu ar Trentu Reznoru no Nine Inch Nails, jeb precīzāk — viņa strīdu ar jums?

Jā, tā bija tāda vienvirziena neapmierinātība! [smejas] Es īsti nezinu, ko lai saka, mums ir nedaudz viņa žēl. Laikam kādam nepietika drosmes Trentam pateikt, ka viņš neuzstāsies pēdējais. Es nezinu, kā tas notika, bet viņš iepriekš nezināja, ka uzstāsies pirms Biffy Clyro, „lai arī kas pie velna viņi nebūtu”. Es ceru, ka viņš to zina, bet patiesībā mēs ieradāmies festivālā agrāk, devām viņiem vairāk laika kā jebkurai citai grupai, kas nav hedlaineri, lai sagatavotos, un pat piedāvājām savu darbinieku palīdzību visa sakārtošanā. Mēs centāmies palīdzēt, lai Nine Inch Nails šovu padarītu cik vien labu ir iespējams, bet viņš tāpat sūdzējās presei. Viņš ir liela zvaigzne no Holivudas ar Oskaru, varbūt arī tāpēc domāja, ka var darīt vai teikt jebko. Pieaudz, vecais! Bet kas bijis, bijis, mums vismaz no tā tika daudz publicitātes. [smejas] Pēc tam devāmies uz Ameriku, kur visi par to runāja, un mums nebija nekādu iebildumu sniegt savus komentārus.

— Jūs paši esat ļoti lielas zvaigznes Lielbritānijā, spēlējat izpārdotos stadionos, taču tāpat braucat uz maziem klubiem kā šis, nemaz nezinot, vai kāds Latvijā klausās jūsu mūziku. Vai nav grūti pārslēgties no lielās uzmanības uz to, kas jūs sagaida te?

Tas nav grūti. Mēs gadiem esam spēlējuši mazās koncertzālēs. Neesam grupa, kas uzreiz ieguva popularitāti, tā vietā jau kopš 1995. gada strādājam, lai tiktu pamanīti. Vajadzēja ilgu laiku, lai kāds mūs ievērotu, un, šķiet, tikai ar ceturto vai piekto albumu sākām spēlēt lielākās zālēs. Tieši tāpēc esam pieraduši pie mazākām vietām, tās ir gandrīz kā mūsu mājas. Turklāt šeit ir jau pieminētā saikne ar pūli, kas man ir ļoti svarīga.

Vienmēr ir aizraujoši pabūt jaunā vietā un gūt tādas atsauksmes, kādas gūstam. Ir liela privilēģija nokļūt Latvijā, es nekad nebūtu iedomājies, ka šeit viesošos. Sākotnēji pat necerējām, ka grupa mūs varētu izvest ārpus Lielbritānijas! Par Latviju es nezinu pilnīgi neko, un man par to ir kauns. Es zinu tikai to, ka būs gana daudz cilvēku, kas zinās mūsu dziesmas, dziedās tām līdz. Taču tas, ka neko nezinu par šo valsti, kurā uzstāšos, mani padara par īstu krānu.

— Cilvēku interese tiešām ir liela — es negaidīju, ka tik daudzi cilvēki stāvēs pie kluba ieejas vēl pirms durvju atvēršanas.

Mēs arī, mēs nekad neko negaidām. Kā jau teicu, pat Lielbritānijā bija nepieciešams ilgs laiks, lai tiktu kaut kur. Lai iekļūtu radio, izpārdotu savus koncertus vai izdotu ierakstus. Cenšamies neko neuztvert kā garantētu, zinām, ka būs jāiegulda daudz un smags darbs, lai izdarītu jebkuru lietu. Ierasties kādā jaunā valstī un uzzināt, ka mūsu koncerts būs labi apmeklēts, ir fantastiski. Pat ja ierastos kaut simts cilvēki, es būtu dziļi pateicīgs, bet ja šeit būs kādi septiņi simti — tas ir prātam neaptverami!

— Pēc tā, kas notika pirms iepriekšējā albuma ieraksta Losandželosā [Bens ieradās grupas mājās asiņains un piedzēries, neko neatceroties — aut.], lielākā daļa cilvēku diez vai spētu par to publiski runāt. Kāpēc jūs izlēmāt visiem atklāt šīs problēmas un to, ka bijāt uz izjukšanas sliekšņa?

Man liekas, ka tas bija pārāk liels notikums, lai to tā vienkārši aizmirstu vai kā putekļus paslaucītu zem paklājiņa un noklusētu. Ieklausoties Opposites saturā, daudzas dziesmas runā tieši par to — Saimona dusmām, to, kā viņš cenšas ar visu samierināties, cenšas piekļūt man, bet nespēj. Domāju, ka tam vienkārši bija jānonāk atklātībā. Un es to akceptēju. Man vaicāja, vai par šīm lietām drīkst runāt, un es teicu, ka, protams, drīkst.

Tā ir tik tizla klišeja, bet šādas lietas notiek ar tik daudzām grupām! Tas ir iznākums tam, ka patstāvīgi ceļo, visur ir pieejams bezmaksas alkohols, visi gaida un gandrīz pat spiež dzert. Un tad sanāk attapties, ka jau divus gadus katru dienu esi dzēris. Kaut pavisam nedaudz, bet esi. Tas biedē. Man nebija stop pogas. Es tikai turpināju dzert, turklāt man ne reizi nebija slikti — visu laiku varēju turpināt, līdz notika kaut kas bīstams. Es attapos pēc blekauta, neatceroties iepriekšējās divas vai trīs stundas. Zinu, ka runāju, smējos, darbojos, bet neko neatceros. Tas ir briesmīgi! Tad bija tā reize Losandželosā, kad atkal bija blekauts, es ierodos mājās asiņojošu ausi un tā tālāk. Tieši pirms albuma ieraksta, ideālā laikā. No rīta pamostoties neatcerējos, kā nokļuvu gultā, un visi bija ļoti nikni uz mani. Džeki teica, ka man varbūt vajadzētu pārstāt dzert, uz ko atbildēju, ka jā, to es varētu.

— Un tā, pavisam vienkārši un vienā mirklī, arī pārstāji dzert?

Jā, tieši tik viegli man tas nāca!

— Vai šobrīd nav ļoti smagi? Es nešaubos, ka arī šobrīd piekļūt bezmaksas alkoholam un satikt cilvēkus, kas ielies, nav sarežģīti.

Jā, protams, bet es vairs nepakļaujos šim spiedienam. Skatos, kā piedzeras citi, un vienkārši smejos par viņiem!

— Patiesi apsveicu!

Paldies! Zini, kam tādam vienkārši bija jānotiek. Kad tik ļoti tev rūp brāļi un grupa, ir viegli izdarīt izvēli. Noliekot vienā svaru kausu pusē dzērienu, bet otrā — šīs lietas, izvēle ir skaidra uzreiz.

— Atgriežoties pie mūzikas lietām, spēlēji arī Saimona blakusprojekta Marmaduke Duke koncertos. Vai atšķiras uzstāšanās savas un svešas grupas sastāvos?

Tas ir ļoti atšķirīgi. Spēlējot ar Marmaduke Duke, bijām divi bundzinieki, tas bija tik ļoti aizraujoši un izaicinoši! Nebija nekādu click tracks, nekā — vienkārši bija jāmočī! Tagad vairs nē, bet kādreiz mēs piedzērāmies, salietojāmies narkotikas un maksimāli trakojām tajos koncertos. Nebija pilnīgi nekāda spiediena, jo visi vienkārši priecājās un izbaudīja muzicēšanu. Nevienam tā nebija pirmā grupa, tāpēc viss izdevās patiešām forši. Tas bija tik atbrīvojoši — vienkārši iet un nebaidīties kļūdīties! Arī tad, ja tomēr kļūdījies — nebija nekādu nepatikšanu. Par to pēc koncerta pat nerunājām, vien pasmējāmies par to, kuram samisējās. Mēs dažādi ģērbāmies un radījām haosu uz skatuves. Ar Biffy ir gluži pretēji — sevi uzturam labā formā, pietaupām balsis un darām visu, lai būtu droši, ka katrs koncerts būs labākais, ko vien spējam dot. Ar Marmaduke Duke tas nebija svarīgi, tur svarīgi bijām mēs. Pilnīgi cits piegājiens, bet arī tas ir vajadzīgs, tāpēc ļoti gaidu mūsu nākamo tūri!

— Kad tā būs?

Es tiešām nezinu! Laikam jau džekiem ir jāpabeidz pēdējais albums — The Death Of the Duke -, pie kura viņi jau kādu laiku strādā un ir sarakstījuši vairākas sasodīti lieliskas dziesmas!

— Meklējot, nekādu informāciju par to atrast neizdevās.

Nē, gandrīz neviens to nav dzirdējis. Viņi ir šo to ierakstījuši, varu teikt, ka tās ir lieliskas dziesmas. Sākotnēji viņi centās ierakstu izveidot tik sliktu, cik vien iespējams. Tāpēc arī šāds nosaukums — jo tam vajadzēja būt pilnīgam mēslam. Man liekas, ka viņi nespēj radīt sliktas dziesmas, tāpēc ir sarakstījuši teicamas. Tam būtu jābūt fantastiskam ierakstam!

— Biffy Clyro ir viena no pasaules labākajām dzīvajām grupām. Kā tev šķiet, kas ir tās lietas, kas jūsu koncertus padara labākus kā citu mūziķu priekšnesumus?

Man liekas, ka pārāk daudzas grupas nonāk mūzikā nepareizo iemeslu vadītas. Viņi vēlas naudu, meitenes, slavu un tamlīdzīgas lietas. Mums tas nekad nav bijis svarīgi, mūziku vienmēr esam uztvērušu ļoti nopietni. Mums nekad nav bijušas grūpijas vai citi tamlīdzīgi mēsli, tas nav vajadzīgs. Ļoti nopietni uztveram savu darbu, bet paši sevi neuztveram nopietni. Domāju, ka tā ir atslēga.

Ir pārāk daudzi mūziķi, kuri sevi uztver pārāk nopietni, iedomājas, ka ir pasaules nabas, viņiem mūzika paliek otrajā plānā. Es negribu nevienu saukt vārdā, bet bieži vien cilvēki sevi pārvērtē. Mūzikai ir jābūt prioritātei, ir jāmīl tas, ko dari. Mēs visi mīlam mūziku. Es esmu lielākais Biffy Clyro fans, ko jebkad satiksi. Es mīlu dziesmas, ko Saimons raksta, es mīlu tās dziedāt un būt daļai no visa šī. Atnākot uz koncertu, cilvēki to visu redz. Mēs uz skatuves atdodam visu, kas mums ir, visas pēdējās enerģijas paliekas. Ja sanāk redzēt grupu, kas vienkārši atspēlē, gaidot mirkli, kad koncerts beigsies, paliek ļoti skumji. Mēs to nekad neesam darījuši, pat tad, ja spēlējām pieciem vai piecpadsmit cilvēkiem. Nav svarīgi, cik daudzi cilvēki ir ieradušies — viņi ir samaksājuši naudu, lai tevi redzētu, un ir pelnījuši redzēt tevi tik labu, cik vien spēj būt. Mēs vienmēr esam tik labi, cik vien spējam būt. Tas ir tāds kā noteikums, ko piekopjam. Domāju, ka ja kāds no mums pieķertu kādu citu atspēlējam, viņam būtu lielas problēmas.

— Izklausās ļoti loģiski.

Tieši tā. Cilvēkiem nekad nevajadzētu redzēt grupu, kad tā nav formā. Grupai var būt vakari, kad ir problēmas ar tehniku vai ko citu, ko nevar ietekmēt, bet dienas, kad kāds necenšas — es to ienīstu! Atceros, ka jau sen redzēju vienu no savām mīļākajām grupām Rage Against The Machine Glāzgovā. Taču biju vīlies, jo koncerts bija nekāds. Tas bija gluži kā klausīties ierakstu — neviens nekustējās, necentās kaut ko interesantu parādīt, un man radās jautājums — kāpēc? Tai bija būtu jābūt aizraujošākai lietai pasaulē, bet man bija garlaicīgi. Manuprāt, līdzīgi ir ar lielu daļu grupu, kas atkalapvienojas pēc ilgas pauzes. Dažas no tām vienkārši atgriežas, lai savāktu čeku. To es neciešu.

— Kā notiek jūsu dziesmu rakstīšanas process? Cik liela ietekme tajā ir Tev?

Tik liela, cik bundziniekam var būt. Saimonam ir ļoti attīstīta ritma izjūta, un bieži vien man nav ļoti daudz jāstrādā pie bītu izveides — visas idejas jau ir ar ļoti interesantiem ritmiem. Tas ievērojami atvieglo manu darbu pie bungu partiju izveides. Viss izklausās patiešām forši, liekas, ka ir ieguldīts milzīgs darbs, lai izdomātu īsti nedzirdētas bungu partijas, bet patiesībā šīs lietas nāk ļoti dabīgi. Bieži vien kopēju Saimona ģitāras skanējumu. Ja viņš gribētu, mierīgi varētu būt lielisks bundzinieks. Savukārt es spēlēju arī ģitāru, un tas ļoti palīdz, jo tādējādi viens otru saprotam labāk. Tas patiešām palīdz, jo nav tā, ka viņš ir tikai ģitārists, bet es — tikai bundzinieks. Mēs viens otru izcili pazīstam, spēlējam kopā gandrīz 20 gadus, viens otru jūtam bezmaz vai telepātiskā līmenī. Saimons rada dziesmas skici, melodiju, tad Džeimss uzraksta galvenās ģitāras partiju progresijas, un tajā mirklī pieslēdzos es ar savām idejām. Reizēm Saimonam uzreiz viss koncepts jau ir gatavs un dziesma top vienā mirklī, bet citkārt pie tās sanāk strādāt četrus gadus, piemēram.

— Kā notiek darbs pie tik veca materiāla slīpēšanas? Vai negadās visu laiku neviļus atgriezties pie sākotnējām idejām, kas īsti tomēr nestrādāja?

Jā, tas ir grūti, reizēm arī es apjūku. Vēl ir jāizvairās no atkārtošanās, to nekad negribam darīt. Īpaši grūti no tā aizbēgt ir man — bītu skaits uz bungām tomēr nav neierobežots, un pēc sešiem albumiem mans darbs kļūst sarežģītāks. Bet tas ir izaicinoši. Tas tā ir jebkurai grupai, jo no vienas puses ir tava skaņa un stils, bet no otras — vēlme spēlēt ko citādāku un attīstīties. Tieši šī iemesla dēļ nākamajā albumā mums būs jauns producents, un cerams, mēs ar Džeimsu varēsim dot vairāk ideju un lielāku ieguldījumu. Tiesa — ļoti atpaliekam no Saimona dziesmu rakstīšanas ziņā, viņš tajā ir meistars. Teiksim, iepriekšējam albumam viņš uzrakstīja 45 dziesmas, un tās visas bija lieliskas. Tieši tāpēc mēs arī izlēmām izdot dubultalbumu.

— Kas notiek ar materiālu, ko neiekļaujat albumos?

Visbiežāk tās kļūst par b-pusēm. Mums ir vairāk kā 100 b-puses, un kādudien mēs plānojam uztaisīt b-pušu koncertu vai koncertu sēriju, lai nospēlētu tās visas. Tās ir ļoti populāras Biffy fanu vidū, arī mums tās ļoti patīk. Dažas no b-pusēm ir ļoti trakas, man nav ne jausmas, kā mēs kaut ko tādu varējām uztaisīt, noteikti bijām ļoti salietojušies! [smejas] Bet kopumā — es ļoti lepojos ar šo materiālu, jo tas nav sliktāks kā albumos atrodamais.

— Vēl pirms dubultalbuma izziņošanas parādījās informācija, ka plānojat izdot divus albumus. Vai tajos būtu atrodams tas pats, kas Opposites?

Jā. Bijām izdomājuši izdot divas Opposites daļas. Pirmo sauktu The Sand at the Core of Our Bones, ar domu, ka cilvēks pūst no iekšienes, viņa kauli ar laiku kļūst par smiltīm. Apjaušanu, ka viss izirst, nekam nav jēgas un visapkārt ir depresija.The Land at the End of Our Toes būtu otrā daļa, kura vēsta par skatīšanos nākotnē. Tekstuāli šī daļa ir ievērojami pozitīvāka un noslēdzas ar vārdiem „mums ir jāturas kopā”, tādējādi noslēdzot ceļu, ko esam veikuši, radot ierakstu. Tieši ar tādu domu arī dzīvojam šobrīd.

Foto: Publicitātes foto