Piezīmes no Kubana ’15 – 4. diena

„Festivāls Kubana ir noticis!” pirms pēdējā koncerta svētdienas vakarā, uzrunājot sanākušos, teica organizators Iļja Ostrovskis. Pusotru mēnesi atpakaļ, kad tika paziņots, ka festivāls norisināsies Rīgā, Lucavsalā, šķiet, vien retais bija pārliecināts par to, ka tas viss tiešām notiks. Taču šobrīd, pēc četrām dienām pavadītām šajā salā Daugavas vidū, var teikt, ka tas viss notika un daudz labāk nekā jebkurš iepriekš spētu iedomāties.

Tiesa, ceturtā diena iesākās ar virkni jautājumu, kas skāra atcelto hedlaineru Panic! At the Disco koncertu. Tikai vakarā parādījās oficiāla ziņa no organizatoriem, ka viena koncerta dēļ no ASV viņi nebija gatavi doties uz šo festivālu un it kā viņi atteicās spēlēt tik maza cilvēku skaita priekšā. Neoficiāli izskanējusī informācija izklausījās ausīm daudz tīkamāka — tehnika Latvijā ieradās, bet kāds no grupas dalībniekiem bija saslimis. Komunikācija no organizatoru puses šajā gadījumā varēja būt daudz labāk un patiesos iemeslus, šķiet, mēs tā un arī neuzzināsim. Tik liela vārda iztrūkuma dēļ cilvēku šajā dienā bija vēl mazāk nekā iepriekš, bet ceturtā diena notika un tās bija pozitīvas atvadas no Kubana ’15.

Ja jums tīk pūšamie instrumenti un ska mūzika, tad bija vērts rast iespēju apmeklēt festivāla pēdējo dienu, jo tad šīs lietas bija pietiekamā daudzumā. Pirmie, ko mēs redzējām, bija grupa Koza Mostra no Grieķijas, kas, starp citu, pirms trīs gadiem pārstāvēja savu valsti Eirovīzijas konkursā ar dziesmu Alcohol Is Free un finālā ierindojās augstajā sestajā vietā. Tieši šī dziesma izsauca vislielāko sajūsmu, kuras laikā cilvēki veidoja arī visai lielu circle pit (šo dienu laikā tādus varēja redzēt tik daudz, kā nevienā citā festivālā). Pēc tam kādu laiku skanēja rokmūzika no Krievijas apvienības Louna, kuras līdere ir dāma ar visai spēcīgi vokālu. Grupas tekstos daudz tiek kritizēta valsts sistēma un reliģija, tāpēc lieliski iederējās grupas Киноdziesmas Перемен kaverversija. Tādā veidā tika arī pieminēts solists Viktors Cojs, kurš pirms 25 gadiem traģiski gāja bojā un kuram par godu šajās dienās notika vēl viens festivāls.

Tālāk uz skatuves soļoja spāņi The Locos, kas bija viena no izklaidējošākajām ska grupām, kādu pēdējā laikā ir gadījies redzēt. Sākot ar lielo piepūšamo kukaini viņiem aiz muguras, lielajiem baloniem, kas tika triekti pūļa virzienā un solists, kurš uz pāris dziesmām bija uzrāpies vairāk nekā metru augstiem koka balstiem jeb kājām. Viņi attaisnoja savu nosaukumu (locos tulkojumā no spāņu valodas nozīmē trakie) un padarīja šo vakaru daudz pozitīvāku. Izskanēja daudzas kaverversija gan no jaunākām, gan senākām dziesmām un kubanieši viņus uzņēma ļoti labi. Jāsaka, ka tieši cilvēki bija tie, kuri bieži vien padarīja šo festivālu par tik baudāmu, kāds tas bija. Tie nebija ļaudis, kas atbrauca vienkārši paklausīties kādu grupu, viņi baudīja festivālu no visdažādākajiem tā aspektiem un aktīvi izpaudās katras grupas koncertā. Tie viesi no kaimiņzemes, ar kuriem izdevās parunāties, bija ļoti patīkami cilvēki, savukārt apmeklētājus smagā reibumā bija mazāk nekā citos festivālos. Daudzi bija padomājuši arī par visai spilgtiem tērpiem, īpaši jāizceļ vīrs halātā ar sombrero galvā un koka spainīti ar koka karoti rokās. Laimīgie tika arī pie iespējas nodegustēt dzērienu, kas bija spainīti, no viņa paša rokām, sejas izteiksmes pēc tam bija visdažādākās.

Šo dienu laikā festivāls izcēlās arī ar ļoti patīkamu atmosfēru un gaisotne kopumā bija tāda, kādu visticamāk vairs nebūs iespējams atkārtot. Pirms Bravo uz skatuves iznākušais Iļja Ostrovskis pateicās ikvienam sanākušajam un viņa teiktais lika domāt, ka nākamgad mēs vēl tiksimies atkal Rīgā. Viņš pauda cerību, ka nākamgad varēs pateikt atrakcijām lauka galā, lai viņi pavācās tālāk prom, jo tur dejos cilvēki. Laimīgie tika arī pie Kubana t-krekliem, kas lielā daudzumā tika mesti no skatuves klausītājiem. Ostrovskis mūžīgi būs pateicīgs tiem, kuri noticēja un mēroja tālo ceļu līdz Rīgu, lai atbalstītu festivālu. Pirms doties prom, viņš vēl nolēma nocitēt vienu režisores Valērijas Germānikas filmu, kas bija veltīts visiem tiem, kuri centās festivāla norisei likt šķēršļus jeb ienaidniekiem. Tas bija visai rupjš citāts, bet zinot cik daudz nācies cīnīties, pārdzīvot daudzu mēnešu un pat gadu laikā, tas, šķiet, bija vietā. Cilvēki to uzņēma ar aplausiem, ovācijām un pateicoties viņam par šiem svētkiem.

Festivāla pēdējais koncerts bija visai kvalitatīvs, bet jāsaka, ka noslēgumā gribējās kaut ko aktīvāku un skaļāku. Bravo izdarīja savu darbu godam, visai interesanti bija paklausīties dziesmas, kas rada asociācijas ar sešdesmitajiem. Viņiem bija pārdomāts priekšnesums, bet ar to nepietika, lai pārspētu kādu no iepriekšējo dienu galvenajiem visiem. Noslēgumā var secināt, ka Ļeņingrada kā hedlaineri deva labāko sniegumu un paklausīties viņus ieradās lielākais cilvēku skaits.

Ja pusotra mēneša laikā bija iespējams noorganizēt šāda līmeņa festivālu, tad, šķiet, vairāku mēnešu laikā varētu to izveidot kā kaut ko vēl iespaidīgāku un lielāku. Tādēļ gribas cerēt, ka šis nav pēdējais Kubana gads tepat Rīgā un nākamgad tas notiks atkal tepat, bet pulcēsies daudz lielākas masas. Protams, šajā laikā bija pieļautas arī kļūdas, bet tas, ko mēs redzējām Lucavsalā, pārsteidza šī vārda pozitīvajā nozīmē. Ļoti patīkama gaisotne, kuras autori ir tie cilvēki, kuri nepažēloja savus līdzekļus, spēkus un naudu, lai nokļūtu te. Festivāla laikā visai daudz negāciju parādījās sociālajos tīklos un interneta mediju komentāros, bet jācer, ka viņu dēļ nebūs jāzaudē šāds notikums. Izskanēja daudz nepamatoti un aizspriedumu pilni viedokļi, kas lielākoties neatbilda patiesībai, ko novērojām uz vietas. Ceram, ka tās nav beigas un nākamgad tiekamies atkal Rīgā, festivālā Kubana-2016!

Foto: Alex Leonov, Kubana