Positivus 2015 festivāla apskats

Positivus festivāls jau kopš svētdienas vakara ir noslēdzies, un visi tā apmeklētāji, pat vistālāko ceļu mērojušie, visticamāk, jau ir paspējuši nokļūt mājās un noskalot festivālā sakrātos putekļus. Tieši tāpēc ir īstais laiks atskatīties uz to, kas šajās trīs dienās dzirdēts, redzēts un piedzīvots. Uzreiz jāpiebilst, ka šajā apskatā centīšos iekļaut pēc iespējas vairāk mākslinieku, dažbrīd iekļaujot arī viedokļus no kolēģiem par to, ko pašam redzēt nesanāca. Tomēr jāsaprot arī, ka vienam cilvēkam vienlaikus atrasties vairākās vietās nav iespējams, tāpēc lai piedod tie, kuri šajā apskatā iekļauti netiks.

Piektdien, pa ceļam no Rīgas uz Salacgrīvu, šķita, ka pirmā festivāla diena daudziem būs iesākusies ar bažām par laika apstākļiem, jo ik pa brīdim gāza pamatīgi. Tomēr, nonākot Salacgrīvā, debesis jau bija skaidras un brīdī, kad Astro'n'out iesāka galveno skatuvju programmu, laiks bija kļuvis festivālam pat ļoti piemērots. Tiesa gan, spēlēt piektdienā, pirms pieciem pēcpusdienā, bieži vien ir ļoti nepateicīgs darbs, jo lielākā daļa (ieskaitot mani) vēl ir tikko ieradušies un lēnām iekārtojas. Tieši tāpēc festivāls tā pa īstam sākās ar britu grupas Everything Everything koncertu uz galvenās, Lattelecom, skatuves. Jau tam iesākoties, uzreiz bija skaidrs, ka tas būs pārdomāts līdz pēdējam sīkumam, jo viņi uz skatuves ieradās saskaņotās sarkanās vējjakās. Tā arī bija — briti sniedza kvalitatīvu un patīkamu uzstāšanos, tiesa gan, ne ar ko īpaši nepārsteidza, un arī sanākušais pūlis vēl nebija īsti iesilis. Tāpēc kopumā jāsaka, ka viņu uzstāšanās vērtējama pozitīvi, tomēr diez vai tā paliks spilgtā atmiņā vairākus gadu garumā. Tiesa gan, noteikti gribētos uzteikt solista Džonatana Higsa vokālās dotības, jo viņa ļoti augstā balss koncertā skanēja tāpat kā ierakstos, ko panākt nav nemaz tik viegli.

Neilgi pēc tam uz Nordea skatuves kāpa East India Youth, kurš savus fanus pārsteidza uzreiz iesākot ar savām pazīstamākajām dziesmām no abiem albumiem, bet tos, kas viņa mūziku iepazina pirmoreiz — ar spēju būt par viena cilvēka orķestri.

Pirmoreiz tā pa īstam publiku piektdienas vakarā iekustināja Jungle, ar saviem dzīvelīgajiem ritmiem un enerģiskajām darbībām uz skatuves liekot dejot lielākajai daļai sanākušo. Tiesa gan, tā kā viņiem pagaidām ir tikai viens albums, to nācās nospēlēt gandrīz pilnībā, kā dēļ daži koncerta momenti bija nedaudz vienmuļāki, bet tik un tā bija patīkami redzēt samērā jaunu grupu, kas tik labi pārvalda publiku. Kādā intervijā, vēl pirms festivāla, Ģirts Majors bija izteicies, ka Jungle ir grupa, ko organizatori labu laiku intensīvi mēģināja pierunāt atbraukt uz Latviju, un pēc viņu koncerta beigām bija skaidrs kāpēc.

Pēc tam uz Nordea skatuves uzstājās Kate Boy, kuri it kā neskanēja slikti, tomēr nespēja aizraut pietiekami, lai manā prātā uzvarētu cīņā pret vakariņām. Pēc vēdera iepriecināšanas uz galvenās skatuves savu uzstāšanos sāka meiteņu mīlulis Toms Odels, kurš, protams, bija savācis milzīgu pūli un izrādījās roķīgāks nekā daudziem bija palicis atmiņā. Domāju, ka Another Love daudziem (-ām) paliks atmiņā kā festivāla spilgtākais brīdis, bet manā atmiņā kā viens no festivāla lielākajiem pārsteigumiem paliks Dorian Concept Trio, kuri tikmēr uz RBMA skatuves sniedza pasakainu koncertu ļoti mazam cilvēku skaitam. Tāpat interesanti izklausījās arī islandieši Vök, kurus kolēģi jau iepriekš vairakkārt slavējuši pēc ārzemju festivāliem. Viņiem gan vēl ir daudz pie kā piestrādāt, bet, ja viņi kādreiz atgriezīsies Positivus, domāju, ka tas būs uz lielākas skatuves nekā Palladium. Vēl noteikti jāpiemin arī Džeks Gerets, kurš, tāpat kā East India Youth, uz skatuves atradās pilnīgi viens, bet skanēja masīvāk nekā daudzas grupas.

Pēc tam jau klāt bija arī vakara galvenais notikums — Placebo — kuri man pašam, šķiet, bija gaidītākie šī festivāla hedlaineri, bet izrādījās blāvākie no trim. Protams, viņi ir pieredzējuši profesionāļi, kuru koncertā, tīri izpildījuma ziņā, būtu grūti atrast kaut ko, kam piesieties, bet tajā, gluži vienkārši, trūka enerģijas un emociju no grupas puses. Daži mirkļi gan tik un tā bija maģiski, piemēram, Running Up That Hill kaverversija, ar ko iesākās koncerta noslēdzošā daļa, bet abi pārējie festivāla hedlaineri atstāja pārliecinošāku iespaidu, pie kā vēl atgriezīsimies.

Placebo koncertā trūkstošo enerģiju pēc tam gan varēja uzņemt I Love You teltī, kur uzstājās Laika Suns. Šis koncerts bija ievērojams divu iemeslu dēļ — pirmkārt, viņi tajā prezentēja savu jauno albumu un, otrkārt, tā beigās uz skatuves kāpa arī apvienība Rīgas Centrs, sagādājot eksplozīvu noslēgumu vakara dzīvās mūzikas programmai.

Festivāla otrā diena man iesākās ar Ghostpoet koncertu uz Nordea skatuves, kas sev līdzi atnesa arī apmākušās debesis. Tas gan netraucēja viņam sniegt ļoti patīkamu koncertu, un, spriežot pēc viņa teiktā preses konferencē un ierakstiem sociālajos tīklos, viņam pašām arī Salacgrīvā ir ļoti paticis.

Sestdienas pēcpusdienā bija vērojami arī vairāki no labākajiem vietējo grupu koncertiem šajā festivālā. Vispirms DaGamba izcēlās ar iespaidīgu priekšnesumu uz galvenās skatuves (īpaši iespaidīgs likās brīdis, kad mediju telts mieru pēkšņi pārsteidza O Fortuna dārdošās skaņas), bet The Sound Poets sarīkoja mazos dziesmu svētkus uz Nordea skatuves. Rīgas Modes pie Palladium skatuves gan nebija savākuši prognozētos trīs tūkstošus, bet klausītāju tāpat bija daudz, un grupas uzstāšanās tiem vilties nelika. Tikmēr I Love You teltī lielisku priekšnesumu sniedza Parára, kuri, spītējot tehniskām problēmām, spēlēja ar milzīgu enerģiju, izpelnoties arī izsaukšanu atpakaļ koncerta beigās.

Vienu no lielākajiem festivāla pārsteigumiem man sagādāja King Gizzard & The Lizard Wizard, kuru dziesmas, kā izrādās, dzīvajā strādā labāk nekā ierakstā. Viņi sniedza ļoti enerģisku koncertu par spīti nerimstošajam lietum, un izskatījās, ka to pienācīgi novērtēja arī sanākušo klausītāju pūlis. Lietum sparīgi pretojās arī Niklāvz un viņa fani — pie viņa spēlētajiem ritmiem aktīvi kustējās visai liels dejotāju skaits, kas nevarēja nepriecēt, ņemot vērā to, ka bija tikai seši vakarā un tas bija arī slapjākais brīdis visā festivālā. Tāpēc šajā brīdī gribu vērsties pie Red Bull pārstāvjiem, kas atbildīgi par RBMA skatuves programmu — es nezinu, kāpēc šīs skatuves programmā priekšroka tiek dota igauņu dīdžejiem un māksliniekiem, bet, manuprāt, arī vairāki vietējie ir pierādījuši, ka pelnījuši uzstāties uz šīs skatuves diennakts tumšajā laikā.

Lietus turpināja līt arī grupas Peace uzstāšanās laikā, kuriem, manuprāt, nedaudz kaut kā pietrūka (visticamāk harizmas), bet daļa klausītāju acīmredzot tā nedomāja, jo vismaz pirmās skatītāju rindas uz grupas mūziku reaģēja visai aktīvi. Uzreiz pēc tam par latviešu — igauņu tautu draudzības stiprināšanu rūpējās Ewert and the Two Dragons, kurus klausīties bija atnācis paredzami liels klausītāju skaits, bet par lielisku skaņu celiņu saulrietam parūpējās triphopa klasiķi Lamb.

Pa ceļam uz Warpaint, mani nesagatavotu pārsteidza pēkšņa Rīgas Centra uzrašanās Salacgrīvā, kā dēļ sanāca koncerta pirmo dziesmu dzirdēt no tālienes, bet tas netraucēja to izbaudīt pilnībā. Nekautrēšos šo dēvēt par festivāla maģiskāko uzstāšanos, jo skaņas, ko šīs dāmas radīja uz skatuves, dažbrīd lika justies tā, it kā es atrastos kaut kur tālu prom no Salacgrīvas. Arī tā brīža laika apstākļi, kuri varbūt īsti nebija festivālam piemēroti, vienlaikus bija ļoti piemēroti Warpaint koncertam, jo stiprais vējš un nedaudz vēsais gaiss tikai pastiprināja viņu mūzikas radīto dūmakaino sajūtu.

Pēc nelielas pauzes atelpai klāt bija arī vakara visai grandiozais noslēgums un festivāla sāpīgākais mākslinieku pārklāšanās brīdis — 23:00 uz Nordea skatuves kāpa Charli XCX, bet pusstundu vēlāk uzstāšanos uzsāka vakara hedlaineri Kasabian. Uz pirmo no šiem koncertiem bija atnākuši vairāk redzēt un dzirdēt gribētāju, nekā Nordea skatuvē ir iespējams ietilpināt, tāpēc mēģinājums nonākt tuvāk skatuvei beidzās ar klaustrofobiskām sajūtām, kam sekoja došanās vērot koncertu no estrādes aizmugures. Attiecībā uz to, kas bija redzams uz skatuves, Charli savus fanus nepievīla un sniedza ļoti labu koncertu, kā jau īsta profesionāle. Tomēr varēja just arī to, ka tas viņai ir dienas otrais koncerts, kam pa vidu vēl gadījās saindēšanās ar ēdienu, jo viņa patiešām izskatījās nogurusi, bet par to viņai pārmest nebūtu korekti.

Lai kā arī būtu ar Charli, Kasabian koncertā no noguruma nebija ne smakas. Vispār, pirms par viņiem runāt, man jāsāk ar atkāpi par to, ka man ne visai patīk Kasabian, un uz viņu koncertu gāju tikai ķeksīša pēc. Tomēr par viņu koncertu neko sliktu pateikt nevaru — tas varbūt nemainīja manus uzskatus par viņu mūziku un to, ko domāju par viņu solistu, bet enerģijas un kvalitātes ziņā viņus varētu likt starp visu laiku labākajiem Positivus hedlaineriem. Ja to saku es, kuram patīk tikai dažas Kasabian dziesmas, tad varu iedomāties, ka viņu fani pēc šī koncerta droši vien bija nedaudz pazaudējuši savas runas spējas. Starp citu, gribas uzteikt arī pūli, kas uz skatuves notiekošo uzņēma ļoti aktīvi, un bija arī ļoti patīkami, ka pēc Fire viņi atpakaļ tika saukti nevis izsaucot grupas vārdu vai „we want more”, bet gan dungojot dziesmas melodiju, ko Latvijā sanāk redzēt visai reti.

Pēc plašā sestdienas vakara ballīšu piedāvājuma klāt bija arī pēdējā festivāla diena, kas beidzot priecēja ar laika apstākļiem Positivus festivāla labākajās tradīcijās. To iesākt nolēmu ar daudzsološās vietējās grupas Bandmaster pirmo koncertu. Kolēģi gan arī atzinīgi izteicās par uz lielās skatuves spēlējošajiem Fenech-Soler, kuri esot bijuši viens no festivāla lielākajiem pārsteigumiem, bet es nenožēloju, ka viņu vietā izvēlējos redzēt Bandmaster, jo ir sajūta, ka šis potenciāli ir sākums kaut kam lielam. Papildināti ar bundzinieku un ģitāristu (dažbrīd šī festivāla laikā radās sajūta, ka Arnis Račinskis ir visur), kā arī uz vienu dziesmu ar Māru no Astro’n’out, viņi spēlēja lielisku elektronikas un popmūzikas sajaukumu, nedaudz atgādinot gan Chvrches, gan Niki & The Dove un vēl šo to. Kopumā radās sajūta, ka, pareizi izvēloties turpmākos soļus, viņi varētu kļūt par vienu no lielākajām Latvijas mūzikas eksporta cerībām.

Iekustināts Bandmaster ritmos, devos uz Basement Jaxx uzstāšanos, kas izrādījās vēl labāka nekā gaidīts. Samērā agrā vakara stunda viņiem netraucēja izdancināt gandrīz visus sanākušos un sarūpēt krāšņu šovu. Pirms festivāla jau prognozējām, ka šī būs festivāla labākā ballīte un tā arī bija. Pat vēl vairāk — viņu krāšņie skatuves tērpi un atraktīvie dziedātāji / dejotāji radīja karnevāla sajūtu, kas koncerta kulmināciju — Where’s Your Head At? — padarīja vēl neaizmirstamāku.

Prognozējami nevainojama bija St. Vincent, kas papildus mūzikai izcēlās arī ar saskaņotām kustībām un interesantu skatuves iekārtojumu, proti, koncerta laikā viņa uzkāpa uz skatuves vidū izveidota pjedestāla, un jāpiekrīt tiem, kuri izteicās, ka viņa tādu arī ir pelnījusi. Vienīgais, kas nedaudz pasliktināja koncertu bija miegainie klausītāji, bet pati Enija Klārka par savu uzstāšanos ir pelnījusi tikai uzslavas.

Tādas pašas uzslavas ir pelnījis arī festivāla noslēdzošais mākslinieks Roberts Plānts, kura uzstāšanos patiešām bija bauda klausīties. Fantastiskā balss, kura tikpat kā nav mainījusies kopš viņa ziedu laikiem, virtuozā pavadošā grupa The Sensational Space Shifters un lieliskās dziesmas radīja neaizmirstamu priekšnesumu. Ir patiess prieks, par to, ka šāda leģenda ir redzēta dzīvē, un atliek tikai novēlēt visām rokzvaigznēm 66 gados būt tikpat dzīvelīgām kā Plānts.

Ar to arī festivāls bija izskanējis un atliek tikai gaidīt nākamo, desmitās jubilejas, gadu. Nešaubos, ka arī tas atnesīs ne vienu vien patīkamu pārsteigumu. Nobeigumā it kā vēl vajadzētu bilst pāris vārdus par festivāla organizāciju, bet tā šogad īpaši neatšķīrās no citiem gadiem. Vien gribētos uzteikt palielināto ēdienu izvēli gan festivāla teritorijā, gan telšu pilsētiņā un lūgt organizatorus apsvērt izlietņu novietošanu pie visām tualetēm, kas ārzemju festivālos nu jau ir visai ierasta prakse. Savukārt Salacgrīvas pašvaldībai gribētos lūgt no festivāla nopelnīto naudu investēt jaunu soliņu uzstādīšanai estrādē, pirms vēl pilnīgi visi no tiem ir salūzuši, bet festivāla apmeklētājus gribētos aicināt nedaudz mazāk lietot apreibinošās vielas un nedaudz vairāk iet uz koncertiem. Tomēr tie ir tikai sīkumi, un festivāls tāpat ir lielisks, tāpēc laimīgu jauno Positivus gadu un tiekamies atkal nākamā jūlija vidū!

Foto: Staņislavs Fisenkovs