Positivus 2017 festivāla apskats

Pēdējo trīs dienu laikā jau varējāt lasīt mūsu ikdienas apskatus par Positivus festivālā notiekošo, bet, pēc atgriešanās mājās no Salacgrīvas, sapratu, ka vēlos nedaudz uzrakstīt par to, kādas sajūtas kopumā šis festivāls man ir atstājis. Tā kā man šis bija desmitais Positivus pēc kārtas, un neesmu bijis tikai uz pašu pirmo no tiem, domāju, ka visai objektīvi spēju salīdzināt to, kas Salacgrīvā notika pagājušajā nedēļas nogalē, ar to, kas tur ir noticis iepriekšējos gados. Un to es pieminu, jo visai bieži sanāk dzirdēt, ka Positivus atmosfēra vairs nav tāda, kā agrāk. No vienas puses es tam piekrītu, jo arī man tā šķiet, bet es laikam esmu viens no retajiem, kurš iemeslu tam meklē sevī pašā — proti, manuprāt, agrāko atmosfēru es nejūtu vienkārši tāpēc, ka palieku vecāks un uz lietām skatos citādi, un domāju, ka tie Positivus apmeklētāji, kam šobrīd ir ap 20, pēc dažiem gadiem gan jau teiks to pašu.

Lai kā arī būtu, par spīti tam, ka ļoti daudzi šī gada festivāla apmeklētāji uz to brauca citādu mērķu vadīti nekā es un arī savu laiku tajā lielākoties pavadīja atšķirīgi, koncertus skatīties man neviens netraucēja, tāpēc esmu pārliecināts, ka līdzpastāvēt festivālā ir spējīgi cilvēki ar ļoti dažādu izpratni par to, kas ir laba atmosfēra. Ja jau ierunājos par koncertiem, tad jāsaka, ka par mūziku šajā Positivus man ir visai divejādas sajūtas. No vienas puses, piektdienas vakars ar Pixies bija viens no labākajiem koncertiem, ko šajā festivālā esmu piedzīvojis, pat pārspējot manas ekspektācijas, par spīti tam, ka publikas vairākums bija tieši tik neaktīvs, kā biju gaidījis. Tai pat laikā, festivāla ārzemju mākslinieku piedāvājums bija krietni pieticīgāks nekā pirms gada. Un es pat nerunāju par to, ka man nepatiktu tie mūziķi, kas uzstājās (lai gan dažus no tiem patiešām labprāt samainītu pret citiem līdzīga līmeņa vārdiem, kas man šķiet interesantāki), bet, tīri kvanitatīvi saskaitot koncertu daudzumu, atšķirība ir acīmredzama (piemēram, svētdienā uz galvenās skatuves varēja vērot tikai 3 koncertus), un, ja pēc pagājušā festivāla varēju teikt, ka mūzikas ziņā tas bija līdz šim labākais, tad šis tādam vērtējumam nebija pat tuvu. Var jau būt, ka jubilejas festivāla piepildītais mākslinieku saraksts mani ir izlutinājis, bet biju cerējis, ka tā līmenis tiks vismaz noturēts, ja ne pārspēts (tiesa gan, manuprāt, pēc konstantās izaugsmes līdz 2013. gadam, pēdējos gados ar to šim festivālam ir gājis kā pa viļņiem).

Labi vismaz, ka tie ārzemju mākslinieki, kas bija ieradušies, savu darbu paveica patiešām kvalitatīvi un nevienu lielu vilšanos man nenācās pieredzēt, ja neskaita Eliju Goldingu, no kuras gan neko daudz tāpat nebiju gaidījis. Īpaši izcelt šeit gribētos Mew, Kamasi Vašingtonu un Hosē Gonzalesu, kas sniedza tieši to, ko no viņiem biju vēlējies sagaidīt, ja ne pat vairāk, kā arī Austra, kuri sniedza tik muzikāli augstvērtīgu koncertu, cik vien iespējams, ņemot vērā, ka Air Baltic kļūdas dēļ nācās spēlēt uz aizlienētiem instrumentiem.

Arī mūsu kolektīvā diskusijas radīja Rae Sremmurd uzstāšanās, un viens no kolēģiem bija tik ļoti sašutis par pilnas fonogrammas izmantošanu, ka dusmīgā Facebook ierakstā šo koncertu nodēvēja par zemāko punktu Positivus vēsturē. Es gan savā vērtējumā nebiju ne tuvu tik kategorisks, jo, pirmkārt, lai gan fonogrammas izmantošanu neatbalstu, apzinos, ka šādu pieeju izmanto daudzi no šobrīd aktuālajiem reperiem, otrkārt, neskatoties uz to, ka amerikāņu uzstāšanās man nešķita nekas augstvērtīgs, biju priecīgs par publikas atsaucību pret viņiem. Tas tāpēc, ka Positivus līdz šim ārzemju reperus uz Salacgrīvu nebija veduši tikpat kā vispār, un domāju, ka šis koncerts pierādīja, ka tam ir vieta Postivus programmā. Kā cilvēkam, kam patīk gan hiphops, gan Positivus, gribētos cerēt, ka turpmākajos festivāla gados varēsim sagaidīt arvien interesantākus un kvalitatīvākus šī žanra māksliniekus.

To, ka hiphopam ir vieta šajā festivālā, pierādīja arī Edavārdi, kura koncertā festivāla atmosfēru noķēru vairāk nekā pie jebkura cita vietējā mākslinieka. Jācer, ka nākamajā reizē viņam būs iespēja uzstāties uz kādas no galvenajām skatuvēm, jo man gribētos tajās redzēt arī svaigākus vietējos izpildītājus, ne tikai pieredzējušas grupas kā Dzelzs Vilks vai Pienvedēja Piedzīvojumi. Runajot par latviešu māksliniekiem, jāsaka, ka ļoti pietrūka I Love You telts, jo brīžos, kad nebija vēlmes apmeklēt kādu no galvenajām skatuvēm, tur vienmēr varēja redzēt kādu interesantu vietējo grupu. Jā, protams, tās arī šoreiz bija atrodamas gan Palladium, gan Dabas skatuvē, pie tam Dabas skatuves programma bija fantastiski eklektiska, bet vēl viena skatuve nekad nenāk par ļaunu. Pie tam, tā ļoti labi noderēja arī naktīs, jo, ja neaizrāva tas, kas skan no elektronikas skatuves, vienmēr varēja iet dejot uz ILY telti, un otrādi.

Kas attiecas uz organizatorisko pusi, kā vienmēr, ir gan plusi, gan mīnusi, tiesa gan, šogad mīnusu bija pat mazāk nekā citus gadus. Es vēl joprojām sliecos nepiekrist tam, ka Positivus ir dārgas biļešu cenas, jo, lai gan tās varbūt nav lētas vidējam latvietim, uz kopējā Eiropas festivālu fona tās tomēr ir smieklīgi mazas. Pēdējos gados arvien labāka ir kļuvusi arī ēdienu izvēle un cenas ir samērā atbilstošas Rīgas ēstuvēs redzamajām. Protams, ģimenei ar bērniem vai studentam bez bagātiem vecākiem droši vien nācās nedaudz palauzīt galvu par to, kā nenomirt badā un vienlaikus neiztērēt daudz naudas, tai pat laikā aptuveni tādas pašas cenas ir gandrīz jebkurā citā lielā masu pasākumā Latvijā. Nedaudz pačīkstēt gan varētu par cenām bāros, bet alkoholam tomēr nevajadzētu būt galvenajam festivālā, pie tam jāatceras, ka, atšķirībā no daudziem citiem festivāliem, kur to ienest nav atļauts nekādā veidā, uz Positivus telšu pilsētiņu to ir atļauts ņemt līdzi neierobežotā apjomā.

Vienīgā organizatoriskā lieta, par kuru šogad gribētos iemest kādu akmeni organizatoru dārziņā ir vienmēr aktuālais tualešu jautājums, jo ideja tās visas novietot vienā zonā bija absolūti nejēdzīgs risinājums. Ja kungiem tas neko daudz nemainīja, tad dāmām tas radīja milzīgas rindas. Tāpat pietrūka arī tualešu zonas mežā pie galvenās skatuves, jo agrāk bija iespējams koncerta laikā aiziet uz tualeti un tāpat dzirdēt visu uz skatuves notiekošo, bet tagad tādas iespējas vairs nav.

Kopumā iespaids par šī gada Positivus palicis gana pozitīvs, tikai ar tādu kā mazuma piegaršu, jo programma tiešām likās patukša. Tiesa gan, īsti nesaprotu atsevišķu cilvēku negativitāti pret Positivus, jo, manuprāt, tas joprojām ir konkurētspējīgs festivāls, ņemot vērā cenas un piedāvājuma attiecību. Protams, arī šī festivāla organizatori mēdz kļūdīties, bet atliek tikai iedomāties to, kā Latvijas mūzikas cienītāju dzīve izskatītos bez Positivus, lai saprastu, ka tā nozīmi nav iespējams pārvērtēt. Tāpat jāņem vērā gan tas, ka Eiropas festivālu tirgū konkurence ir milzīga, gan tas, ka Latvijas koncertu apmeklētāji ir visai untumaina un grūti izprotama grupa (proti, cilvēki bieži čīkst, ka pie mums nekas nenotiek, bet pat uz ļoti augstvērtīgiem koncertiem bieži vien atnāk ļoti maz cilvēku). Tāpēc, lai gan ne vienmēr piekrītu Positivus organizatoriem un nebaidos viņus kritizēt, vienmēr būšu šī festivāla atbalstītājs, jo uzskatu, ka viņi dara svētīgu darbu.

P. S. Nobeigumā jautājums Salacgrīvas novada domei — ņemot vērā, ka Positivus katru gadu maksā ievērojamu summu par teritorijas īri, kad beidzot daļu no tās ir plānots investēt jaunos soliņos pie estrādes?