Radiohead, kas kopš 1997. gada ir liekama roka dižgarīgo leģendu plauktā, pēc iepriekš minētā gada albuma OK Computer nestagnēja savā iepriekš izstrādātajā tomjorkiskajā rokformulā, bet aizrāvās ar dažādiem elektroniskiem eksperimentiem, kas audiolizējās albumā Kid A un ši albuma b-pušu kolekcijā Amnesiac 2000. un 2001. gadā. Jaunais albums, kas satricināja kukū pasauli tā pēkšņi, post-suburbs paaudzi iedzinot pamatīgā strupceļā un liekot tai skaitīt seno pantiņu: "Spogulīt, spogulīt, saki man tā, kura ir šodienas aktuālākā grupa pasaulē — Arcade Fire vai Radiohead?", ir tāds kāds šo eksperimentāli elektronisko albumu turpinātājs, protams, elektroniskā mūzika šo 10 gadu laikā ir nedaudz mainījusies un senais joks raksturojot jauno Radiohead albumu "Owl City spēlē dabstepu" ir tuvu patiesībai. Diemžēl ātri liesmojošais haips ar Toma Jorka vaibstiem ātri atdzisa un tagad ar vēsu prātu varu teikt, ka The King Of Limbs iespējams ir ja ne grupas vājākais, tad garlaicīgākais dziesmu kopums gan.

Radiohead vienmēr bija izcēlušies ar augstu apstrādātības un pabeigtības dziesmu un albumu līmeni, ar iepriekšējo In Rainbows tas nedaudz noplaka, ar jauno albumu šis līmenis turpina plakt un vienmēr bagātīgie un aranžējumi izklausās diezgan pliekani un neambiciozi, tāpat albumā nav jūtams, ka pie tā ir strādājuši pieci cilvēki, bet gan kāds dūmakainās Londonas dabstepa rūķis, daudzi grupas fani pat joko: "Labi, labi, Jork, otrs Eraser (Toma Jorka solo albums) ir laba štelle, bet kur ir jaunais Radiohead albums?"

Bet tomēr pat necenšoties vai arī bez iedvesma, vai arī ar sliktu iedvesmu, kas nāk no kokiem, kā vienmēr kaut kādu solīdiskuma līmeni Oksfordas onkuļiem ir izdevies sasniegt — ievadošais Bloom pārsteidz ar grupai neraksturīgiem motīviem, tādejādi kļūstot par plates augstvērtīgāko skaņdarbu. Mans favorīts numur viens — Morning Mr Magpie, kas ir kāda sena grupas retuma elektrizētā versija, varbūt nepārsteidz ar augstu jaunrades procentu, bet gan ar ļoti labu, jorkisku dziesmu tekstu un vienu no labākajām melodijām. Vienīgā dziesma ar mainstream potenciālu ir Lotus Flower, kas atgādina seno b-pusi Talk Show Host. Give Up The Ghost ir plates akustiskais meistardarbs, kas lēnām saplūst vienā lielā Toma Jorka balss semplu murskulī. Tātad pēc manas loģikas no plates 8 dziesmām 4 ir lieliskas, bet pārējas pat nav vērts pieminēt, bet patiesībā nav tik traki, jo pārējo dziesmu nosacīto vājumu kompensē vienotā, intīmā un akustiskā noskaņa. Un fakts, ka noklausoties albumu tu neatceries dziesmu melodijas, bet gan kopējo noskaņu ko tā rada šīs grupas gadījumā vērtējams kā brangs pluss un jaunums grupas daiļradē, jo iepriekš, lai gan noskaņai bija liela nozīmē, tā nebija dominējošā pār melodijām..

Kopumā labs albums ar pāris lieliskiem gravējiem, bet nekas vairāk.

3/5