NorthSide 2017 festivāla apskats
Kad vēlā oktobrī NorthSide izsludināja Radiohead kā galveno hedlaineri, uzreiz kļuva skaidrs, ka uz glauno Dānijas festivālu būs noteikti jādodas atkal. Vēl lielāka sajūsma pārņēma tad, kad lainapam pievienojās arī Frank Ocean, James Blake un The Prodigy. Kā jau tas bieži festivālos notiek (arī mūsu pašu Positivus), par tik lieliem vārdiem ir jāmaksā. Un jāmaksā ar daudziem (šaubīgas) pomūzikas un vietējiem dāņu vārdiem, kas spēj savākt lielas cilvēku masas, bet internacionālajiem viesiem izsaka diezgan maz. Šogad šie vārdi bija uzkrītoši tēmēti uz vecāka gada gājuma cilvēkiem, kas varēja gremdēties savas jaunības nostaļģijā ar Ričardu Eškroftu un, kā izrādās, leģendāru dāņu popzvaigzni Tomasu Hemligu, kas Latvijas līmenī varētu būt pielīdzināms Guntaram Račam, jo pilnīgi visas paaudzes zina viņa dziesmu vārdus un dzied līdzi, pat ja ikdienā tādu mūziku neklausās.
Par spīti visiem lielajiem māksliniekiem, šīgada festivāls tomēr visvairāk paliks atmiņā ar slidenajām dubļu masām, kas izveidojās jau pirmajā festivāla dienā, kad nepārtraukti lija stiprs lietus. Tādā ziņā ir labi, ka NorthSide ir pilsētas festivāls, jo katrs vakarā var aiziet mājās un ielīst siltā gultā, nevis mocīties pielijušā teltī, un nomainīt samirkušās drēbes un apavus. Tieši tādēļ it īpaši šokējošs šķita tas, ka pēc pirmās dienas dubļu slidlaukuma tik daudziem cilvēkiem bija prāts nākamajā dienā uzvilkt sniegbaltas botiņas. Šādi sīkumi liek atgādināt par to, ka NorthSide tomēr ir hipsteru festivāls, kur uzvilkt stilīgas drēbītes šad tad ir svarīgāk nekā justies ērti festivāla laikā.
Kaut arī pirmajā dienā lietus bija nepatīkams, tas absolūti netraucēja izbaudīt koncertus un festivāla atmosfēru, taču diemžēl tieši uz noslēdzošo Radiohead koncertu pēkšņi uznāca milzīga lietusgāze, kas kā balta siena pāršalca visus festivāla apmeklētājus. Skanot pirmajam gabalam Daydreaming, daudzi cilvēki metās atrast pajumti, kamēr kaislīgākie fani spītīgi palika stāvot pirmajās rindās. Jāatzīst, ka koncerts bija ļoti iespaidīgs no jebkura attāluma, jo Radiohead bija atveduši pasakainu gaismu šovu, kas lika sajusties kā zvaigžņotā pasaulē. Arī Toma Jorka ekscentriskās dejas bija pamanāmas pat pa gabalu un raisīja vēlmi dejot līdzi vai kā dažos citos gadījumos — slidināties pa dubļiem. Lielākais žēlums no šī visa bija par to, ka nelabvēlīgie laikapstākļi ļoti daudziem novērsa uzmanību no koncerta, kas tik tiešām bija ļoti skaists, un beigās lika visiem unisonā dziedāt Karma Police (pat tad, kad grupa jau bija nokāpusi no skatuves).
Vispolarizējošākā koncerta titulu tomēr ieguva Frenks Oušens, kas piedāvāja diezgan alternatīvu pieeju festivāla performancei un bija burtiski uzbūris savu dzīvojamo istabu/koncertfilmu publikas vidū ar baltiem skaļruņiem, ķeblīti un disko bumbas laternu. Kā atklājās nākamajā dienā, šo pārpasaulīgo pieredzi izbaudīja tikai priekšā un vidū stāvošie, jo tālāk stāvošai publikai koncerts bijis tik kluss, ka daudzi nemaz nebija spējīgi saklausīt burvīgo Oušena balsi. Jāatzīst, ka tiem, kas jau stundu pirms koncerta bija sapulcējušies pirmajās rindās, arī sanāca smagi vilties, jo Frenks nevienu brīdi neuzkāpa uz lielās skatuves, bet gan turpināja muzicēt savā mazajā placītī skatītāju vidū, tādēļ pašās pirmajās rindās stāvošie bija spiesti lūkoties uz Frenku vai nu no mugurpuses vai no projekcijām uz lielā ekrāna. Tieši tādēļ pusei no auditorijas šis koncerts bija lielisks, savukārt otra puse palika ļoti neapmierināta. Cik dzirdēts, daudziem nepatika arī tas, ka Frenks, perfekcionists būdams, vairākas reizes apturēja dziesmas, lai sāktu tās no sākuma, jo viņa galvā kaut kāda specifiska detaļa neizklausījās pareizi, bet ko tu lielam māksliniekam padarīsi.
Daudz līdzvērtīgāk labu pieredzi publikai sniedza amerikāņu hiphopa mašīna Run the Jewels un britu indīpopa apvienība The 1975, jo abas grupas spēja pacelt publiku pusmetru virs zemes vai nu metoties mošpitos vai lēkājot pilnīgā pārlaimē. Par Run the Jewels jaudīgo spēku jau varējām pārliecināties pirms diviem gadiem Roskildes festivālā, taču bija ļoti patīkami pieredzēt, ka šī enerģija nekur nav zudusi un jaunākā albuma Run the Jewels 3 dziesmas lieliski tur līdzi arī iepriekšējam dueta materiālam. The 1975 koncerts savukārt bija kaut kas ļoti pozitīvs un pacilājošs pēc ieaijājošā Džeimsa Bleika koncerta un palīdzēja pamatīgi uzlādēt enerģiju festivāla noslēdzošajam vakaram. Arī vokālista Meta Hīlija balss šoreiz bija daudz labākā formā nekā viņu pagājušā gada koncertā Kopenhāgenā, kas līdzās ar viņa spēcīgo harizmu uzturēja koncerta kvalitāti.
Par spīti tam, visjaudīgākais festivāla koncerts ļoti pārlieinoši bija The Prodigy, kas dubļaino lauku pārvērta trakā pusnakts reivā un pamatīgi ievibrēja visu pilsētu, jo to, kas notiek festivāla teritorijā, var dzirdēt vairāku kilometru attālumā, kas nozīmē, ka pat daudzi mājās palikušie varēja atvērt logu un dzirdēt trako ballīti, kas norisinājās NorthSide festivālā. Vispārsteidzošākais bija tas, ka The Prodigy nemaz nav mainījušies šo divdesmit gadu laikā, izskatoties un uzvedoties tieši tāpat, kaut arī visiem grupas dalībniekiem jau ir pie 50. Tieši tādēļ interesanti bija gan vecākai paaudzei, kas varēja pieredzēt savus jaunības elkus, gan jaunajai paaudzei, kas varēja iztrakoties pie nu jau reiva klasikām.
Neskatoties uz visiem lielajiem vārdiem, visiedvesmojošākais koncerts pienākas dāņu jaunajai cerībai Bisse, kas sniedza vienu no labākajām performancēm vārda īstākajā nozīmē. Sākot jau ar ekstravagantajām maskām, sarkanajām lūpām un nagiem un beidzot ar ļoti kaislīgi izdziedātu katru vārdu. Jāsaka gan, ka vislabākā pieredze no šī koncerta bija dāņiem vai vismaz dāņu valodā runājošajiem, jo Bisse dzied tikai dāņu valodā un tekstiem ir ļoti svarīga nozīme viņa mūzikā. Tajos viņa apziņas plūsma savijas ar fantāzijām, apdziedot mīlestību, dzīvi un nāvi. Daudzi viņu jau paspējuši pielīdzināt dāņu Deividam Bovijam, kas tik jaunam mūziķim ir ļoti liels kompliments.
Intro.lv foto gaitas no NorthSide festivāla vari apskatīt mūsu Instagram kontā @introlv vai izmantojot tēmturi #IntroZiemeļpusē.
Raksta foto: Peter Kirkegaard
Koncertu foto: Jana Udovenko
Snapchat foto: Sophie Julie Holst Knudsen