Red Hot Chili Peppers - The Getaway

Red Hot Chili Peppers ir viena no grupām, kuras ģitāristi mainās ar aptuveni tādu pašu regularitāti kā Spinal Tap bundzinieki. Katrs no šiem ģitāristiem piedod savu skaņu — vai tā būtu Hillela Slovaka roka/regeja/metāla mikstūra, vai Deiva Navarro glam rock ietekmētais Jane’s Addiction skaņas atražojums. Bet visā RHCP vēsturē viens ģitārists stāv pāri visiem — Džons Frušiante, kurš ar savu reizēm transcendālo spēlēšanu palīdzēja RHCP sasniegt slavas stratosfēru albumā Blood Sugar Sex Magik. Tad viņš no grupas strauji aizgāja, attīstīja smagu heroīna atkarību un gandrīz nomira, līdz ar Entonija Kiedis un Flea palīdzību nostājās uz kājām un palīdzēja ierakstīt tādus fantastiskus albumus kā Californication, By The Way un Stadium Arcadium, pēc kura Džona un RHCP ceļi atkal šķīrās (šoreiz gan daudz mierīgākos apstākļos), un viņš tika aizvietots ar vēl vienu Džonu — Klinghoferu, kurš ilgstoši bija Frušiantes ģitāras tehniķis. Ar Klinghoferu kopā tika ierakstīts 2011.gada albums I’m With You.

Nu ir 2016. gads, RHCP ir atgriezušies un ierakstījuši jaunu albumu — The Getaway. Piecu gadu pauze starp albumiem lielākoties ir tādēļ, ka Flea pamanījās salauzt roku, nodarbojoties ar snovbordu, un nespēja spēlēt ģitāru astoņus mēnešus. Pirms šī negadījuma grupa bija sarakstījusi 20 — 30 dziesmas, bet viņu jaunais producents Danger Mouse pārliecināja tās visas dziesmas aizmirst un sarakstīt ko jaunu. Tas ir jūtams — albuma labākā un sliktākā īpašība ir tāda, ka tas izklausās ļoti vienots. Albumam ir monolīta sajūta — ir skaidrs, ka visi grupas dalībnieki ir uz viena viļņa, visi saprot, ko grib panākt un idejas nāk kā no pārpilnības raga. Taču ir viena liela problēma — šīs idejas ir garlaicīgas. Albums, lai arī tehniski labs, ir nāvējoši garlaicīgs — iztēlojieties Weezer albumus Raditude vai Hurley — apmēram tik garlaicīgs. Nesen remontējām dzīvokli un krāsojām sienas, un ticiet vai nē, dzert aliņu un skatīties, kā žūst sienas bija interesantāk, kā klausīties dziesmu Feasting on The Flowers. 

     Albums sākas ar dziesmu The Getaway, kas ir perfekta dziesma, lai raksturotu visu albumu. Nav slikta, bet nav atmiņā paliekoša. Dziesma, kas shuffle režīmā tiek pārslēgta. It kā var just, ka viņi cenšas saglabāt savu enerģētisko dabu, bet iekļaut to rāmī, un tā ir lielākā problēma. Klausoties I’m With You bija sajūta, ka grupai ir pulss, ka viņi viens no otra mētā idejas, un albumam bija viegli haotiska skaņa. Šobrīd izklausās tā, it kā grupa būtu atklājusi, cik skaisti ir lietot Xanax tabletes un neuztraukties par it neko.

     Albuma nākamā dziesma Dark Necessities toties nedaudz izlec no kopējās noskaņas ar savu patīkamo fankīgo basa rifu, melodisku Kiedis vokālo performanci un interesantiem vārdiem (Dark necessities are a part of my mind).

     Albums turpinās visnotaļ paredzami — ir skaistāki brīži, ir absolūti vienmuļi momenti (skatīt repliku par Feasting on the Flowers). Izcelšanas vērta ir Sick Love, kurā pie klavierēm ir Eltons Džons, diemžēl dziesma ir viduvēja. Taču pats labākais moments visā ierakstā ir beigās, un nevis tādēļ, ka albums beidzas, bet gan tāpēc, ka pēdējā dziesma ir Dreams of Samurai — muzikāli lirisks ceļojums un, manuprāt, labs veltījums visiem pāragri aizgājušiem mūziķiem.

     Kopumā albums ir garlaicīgs, taču ar dažiem interesantiem brīžiem. Tādas dziesmas kā Dark Necesseties, Go Robot, Dreams of a Samurai noteikti ir vērts noklausīties. Bet, ja godīgi, tad labāk uzlikt vēlreiz I’m With You vai Blood Sugar Sex Magik.

5.5/10