Laba Daba 2016 festivāla apskats

Festivāli aug un attīstās. Daži izaug par milzīgiem pasākumiem, citi paaugas un nomirst. Positivus aizsākās kā neliels pasākums un izauga par Eiropas mēroga festivālu. Zvērā no ģimeniska alternatīvā festivāla pārvērtās par dzerstiņu, atmosfēra pazuda, un festivāls pārtrauca pastāvēt. Laba Daba arī ir augusi un šobrīd nu jau pulcē apmeklētāju skaitu, kas rakstāms ar pieciem cipariem, līdz ar to sāk parādīties izaicinājumi, ko rada festivāla popularitātes pieaugums, un rodas jautājums — vai un kā festivālam izdodas to risināt?

Sāksim ar muzikālo pusi. Muzikālā puse šajā festivālā bija līmenī — starp mūziķiem bija gan pazīstami un iecienīti pašmāju mākslinieki, gan pāris jaunpienācēju, un neizpalika arī lieliski viesmākslinieki, pie kam festivālā bija padomāts par dažādu subkultūru pārstāvjiem un dažādu mūzikas žanru cienītājiem — katrs varēja atrast kaut ko, ko paklausīties.

Vienu no pirmās festivāla dienas labākajiem koncertiem sniedza baltkrievu post punk kolektīvs Super Besse, kuru uzstāšanās laikā ikvienam bija iespēja pārliecināties, kādēļ šis kolektīvs ir izpelnījies atzinību katrā festivālā, kurā tie uzstājušies. Lai arī grupa īsti nekomunicēja ar faniem, viņu enerģija un vokālista harizma pārņēma pūli un noturēja pat nejaušus garāmgājējus. Vēlāk Manta uz Eža skatuves nospēlēja lielisku koncertu, kura laikā iepazīstināja ar vairākiem jauniem gabaliem, un Satellites LV uz lielās skatuves nospēlēja klasisku Satelītu koncertu. Kvalitāte, kā vienmēr, augstā līmenī, bet inovācijas nekādas. Pēc Satellites LV uz lielās skatuves kāpa dāņu grupa Lust for Youth, kuri ierakstos izklausās visnotaļ pieklājīgi un dzīvīgi, taču vai nu šī nebija viņu veiksmīgākā diena, vai ierakstu maģija dara savu, taču no grupas nebija jūtama nekāda enerģija un kopumā grupa atstāja ļoti garlaicīgu iespaidu. To gan laboja Fuck Art - Horena Stalbes deviņdesmito gadu projekts, kuri dzīvajā lieliski savienoja džezu, fanku un rokmūziku. Horena repošana lauzītā angļu valodā piedeva mūzikai lielisku šarmu un izdzēsa visu negatīvo pēcgaršu no Lust for Youth. Piektdienas vakaru ļoti labi noslēdza Rūsa, kas izdancināja visus apmeklētājus un iedvesmoja vēl uzreiz nelikties migā, bet gan vēl pastaigāt apkārt un turpināt atpūtu līdz agram rītam.

Festivāla otrā diena iepriecināja ar slapju telšu pilsētiņu, kur, kā jau katru gadu, ceļi bija kļuvuši par dubļu vannām. Kā pirmie šajā dienā uz Ej Apskrieties skatuves kāpa latviešu drunk punk lepnums Konservētie Stringi, kuri iekustināja tos, kuri vēl nebija lāga pamodušies, un ar savu haotisko koncertu (kura laikā, piemēram, solists pameta savu grupu, lai aizietu pēc aliņa, un viņa vietā tikmēr dziedāja uz skatuves uzrāpies panks) uzsāka otro dienu uz augstas nots, ko uz šīs skatuves vēlāk noturēja vairāk vai mazāk pazīstami Latvijas pagrīdes mūzikas pārstāvji, sākot ar nesen darbību atsākušo panku kolektīvu Morālā Ateja un beidzot ar tādiem pamatīgiem vārdiem (un pamatīgas mūzikas radītājiem) kā Wagars un TESA.

Viena no festivāla solītajām odziņām bija sen nedzirdētu kolektīvu atgriešanās — papildus jau pirmajā dienā izskanējušajam Fuck Art koncertam, pēc vairāku gadu pauzes uz skatuves atgriezās tādas apvienības kā Lietotas Mēbeles no Holandes un Dzidriņas megasistēma. LMNH sniedza skaistu koncertu, kas daļai publikas noteikti uzdzina nostalģiju par aizgājušajiem laikiem, kad LMNH bija regulāri viesi Vecrīgas klubos un atgādināja, ka šo tukšumu vēl neviena grupa nav tā īsti spējusi aizpildīt. Dzidriņas Megasistēma, savukārt, bija viens no festivāla nesaprotamākajiem koncertiem un kopumā radīja sajūtu, ka netīšām sanācis iemaldīties lauku zaļumballē, kur uzstājas vietējais Viktors Lapčenoks. Nevienā brīdī nepameta sajūta, ka jābūt kaut kam vairāk, kaut kam interesantākam, bet tas brīdis tā arī nepienāca.

No otrajā dienā redzētajiem ārzemju kolektīviem visinteresantākā koncerta statusu gribas piešķirt igauņu indie kolektīvam St. Cheatersburg, kuru anarhiskais koncerts šķūnī esošajā skatuvē bija viens no festivāla atklājumiem. Grupa, kuras harizmātiskais vokālists dažbrīd atgādināja mazbudžeta Deividu Boviju Alladin Sane laikā un uz skatuves uznāca ar pudeli, kas acīmredzami nebija viņa pirmais dzēriens, netīšām radīja ārkārtīgi enerģisku koncertu, kura gaitā solists pamanījās gan no skatuves nolekt pūlī un izskraidīties pa šķūni, gan padziedāt kopā ar publiku, gan pasēdēt un pavilkt instrumentālo starpspēli piecu minūšu garumā, nemaz nerunājot par to, ka viņš nemaz nesamulsa un turpināja dziedāt arī tad, kad no aktīvas lēkāšanas viņa spīguļojošie legingi viņu pievīla, atstājot viņu visai neapģērbtu. Kopsummā šis viena cilvēka ārkārtīgais entuziasms izvilka visu koncertu, padarot to par tik enerģisku un aizraujošu, ka lika palikt arī tiem, kas šķūnī bija ienākuši tikai sasildīties un iedzert tēju.

Pēc kārtīga pankroka izsalkušos mēģināja veldzēt Amerikas horror punk pionieri T.S.O.L, kuri par spīti savam cienījamajam vecumam vēl aizvien spēj nospēlēt lielisku koncertu un izklaidēt publiku. Vakara galvenie viesi Die Krupps savukārt pierādīja to, kādēļ viņiem ir leģendārs statuss, sniedzot augstas kvalitātes industriālās mūzikas koncertu, kura gaitā tika liktas lietā arī viņu īpašās metāla perkusijas. Lai arī lietus gāza kā no atvērtas dušas, tas publiku nenobiedēja un koncerta laikā tikai auga gan pie skatuves stāvošo, gan zem visiem tuvākajiem jumtiņiem salīdušo skaits, un patiesībā var arī teikt, ka lietus un tumsa šī koncerta noskaņai nāca tikai par labu. Visizturīgākie pēc tam varēja turpināt baudīt tumši drūmo noskaņu pašmāju Gas Of Latvia koncertā, kas, kā jau vienmēr, nepievīla.

Kopumā no redzētā var spriest, ka muzikāli festivāls ir izdevies un tā value for money ir ļoti pieklājīgs. Neko sliktu nevar teikt arī par aktivitāšu piedāvājumu, kurā kaut ko darāmu varēja atrast visu vecumu un interešu apmeklētāji (pie kam padomāts arī par pašiem mazākajiem, kuru vajadzības citviet bieži tiek ignorētas). Taču ir viens liels BET, kas daudziem sabojāja festivāla atmosfēru — un tā ir organizatoru nespēja savaldīt nekārtības. Lai arī festivāla teritorijā apsardze centās uzturēt kaut kādu kārtību, lielākos nemiera cēlājus izliekot ārpus festivāla teritorijas un mēģinot izķert mazgadīgos dzērājus, telšu pilsētiņa neatrodas festivāla teritorijā, un jebkurš tai var brīvi piekļūt un darīt tur, ko vien vēlas. Tādējādi ir arī daudz tādu, kuri atbrauc uz festivālu un biļeti nemaz nenopērk, bet nodzīvo telšu pilsētiņā divas naktis, darot dievs vien zina, ko (pārsvarā dzerot un traucējot citiem dzīvot). Risinājums šai problēmai būtu diezgan vienkāršs — nožogota telšu pilsēta, kurā var iekļūt, uzrādot festivāla aproci. Tas arī nedaudz atvieglotu otro problēmu — nepilngadīgos alkohola reibumā. Festivālā teritorijā tie neko iegādāties nevar, jo viņiem ir nepilngadīgo aproces (kas ir laba ideja), taču telšu pilsētā ir savi likumi, un tur viņi klīst apkārt novēmušies, krīt virsū citu cilvēku teltīm un ik pa brīdim mēdz arī nokārtot savas dabiskās vajadzības citu cilvēku teltīs vai blakus tām. Protams, nepilngadīgie nav vienīgie, kas nemāk uzvesties — netrūkst arī pieaugušo, kas nemāk uzvesties un vēl piesola pa muti tiem, kas mēģina tiem kaut ko aizrādīt (vai arī liek lietā gāzes pistoli, kā diviem pilsoņiem nācās pārliecināties). Un, lai arī apsardze ir atsaucīga un dažus no tiem paspēj eskortēt prom, vispārējo situāciju izkontrolēt nevar — izmestie nāk atpakaļ un turpina dzert un bojāt citiem pasākumu, kas daudziem apmeklētājiem padarīja uzturēšanos telšu pilsētiņā nepatīkamu un pat nepanesamu.

Telšu pilsētiņas nelaimes, par laimi, nepārnesās uz pašu festivāla teritoriju, un tur viss bija vairāk vai mazāk kārtībā. Vienīgo vilšanos sagādāja apsargu aizliegums mošot pie T.S.O.L, un sekojošais ne pārāk laipnais lūgums aiziet tiem, kas ar šo aktivitāti vēlējās nodarboties, kas šķita diezgan nesaprotami, ņemot vērā to, ka cilvēki pie pankroka vienmēr ir mošojuši un nevienam tas līdz šim nav traucējis.

Jā, ir saprotams, ka uzturēt kārtību šādos festivālos ir grūti, it īpaši, ja liela daļa cilvēku nemāk lietot alkoholu un uzvesties, un, lai arī mūzika un festivāla teritorijā notiekošais bija augstā līmenī, notikumi telšu pilsētiņā tomēr atstāj ļoti rūgtu pēcgaršu. Ir ļoti žēl rakstīt šos vārdus par Laba Daba, kas gadu gaitā ir bijis viens no Latvijā vislabāk organizētajiem festivāliem ar vislabāko publiku, tāpēc nākas vien cerēt, ka Laba Daba organizatori no kļūdām mācīsies un jau nākamgad atkal festivāls būs patiesi izbaudāms bez starpgadījumiem.

Foto: http://ritakafija.lv