Satellites LV - Varavīksnes galā
Nav daudz tādu grupu, kas arī vairāk nekā 20 gadus pēc savas dibināšanas būtu ne tikai aktīvas, bet arī joprojām aktuālas. Latvijas kontekstā šādu piemēru ir pavisam maz, un tāpēc katrs no tiem jāuztver kā tāds brīnums, kam ir jāpievērš uzmanību, jo, līdzās augstai kvalitātei, šo mūziķi darbos allaž ir dzirdams arī gana daudz novitāšu, kas pasargā no nokļūšanas aizmirstības mēslainē. Tieši šādus vārdus var teikt par Satellites LV, kas šodien atgriežas ar pirmo albumu piecu gadu laikā — savu sesto studijas darbu Varavīksnes galā.
Saukt satelītus par veterāniem ir nenoliedzami dīvaini, taču 2017. gadā tā ir realitāte. Viņi nemanāmi ir kļuvuši par vienu no vecākajām pašmāju rokgrupām, taču, tā kā jauni ieraksti joprojām top gana regulāri, nevienā brīdī nav radusies sajūta, ka kvinteta labākie laiki jau sen būtu aiz muguras. Turklāt kas vēl svarīgāk, viņi visu šo gadu laikā ir spējuši transformēt savu skanējumu, nemitīgi paverot jaunus tā apvāršņus, vienlaikus transformāciju laikā nepazaudējot savu “es” un tos iemeslus, kāpēc teju neviens pašmāju festivāls bez grupas nav iedomājams.
Varavīksnes galā ir kā nodeva visam tam, ko Satellites LV šo gadu laikā ir radījuši, caur to paverot jaunu lappusi un dodoties tālāk. Ierakstā ir saklausāmas neskaitāmas atsauces uz veco dziesmu tekstiem, jo īpaši debijas albuma Piens lielākajiem hītiem. Pirmajā mirklī varētu šķist, ka tās ir tikai detaļas vai pat sagadīšanās, taču, ieklausoties nopietnāk, kļūst skaidrs, ka šī pašrefleksija ir pat nozīmīgāka satura sastāvdaļa nekā plaši izziņotā albuma tematika, kas vēsta par attiecībām cilvēku starpā un starp cilvēku un valsti.
Tekstuālo vēstījumu teicami paspilgtina albuma muzikālais materiāls, kas šoreiz ir ieturēts softroka un astoņdesmito postroka noskaņās. Tas ļoti precīzi uzliek pareizos akcentus, radot sajūtu, ka Varavīksnes galā būtībā ir tiešs Piena sekotājs, ļaujot salīdzināt idejas, kas šķita svarīgas pašā jaunības maksimālisma pilnbriedā un tagad, kad pieredzes un brieduma ir nesalīdzināmi vairāk. Zināmā mērā varētu pat teikt, ka jaunais veikums ir debijas ieraksta otrā puse, tāds kā apļa noslēgums, pēc kura rokas turpmākajiem darbiem ir vēl brīvākas kā jebkad iepriekš.
Atšķirībā no iepriekšējiem Satellites LV albumiem, jaunajā ir divas ļoti garas (attiecīgi astoņas un desmit minūtes) kompozīcijas, kā arī kopējais dziesmu saraksts ir sakārtots tā, ka sākums ir salīdzinoši lēnāks un mierīgāks, savukārt beigas — absolūta visa stāsta kulminācija. Šāds izkārtojums sākotnēji pārsteidz un vismaz man likās nedaudz kļūdains, taču jau ar otro klausīšanās reizi kļuva skaidrs, ka patiesībā tikai šādā setlistē iespējams klausītājam nepārprotami nodot vēstījumu, vienlaikus saglabājot loģisku secību un plūdumu.
Ar lielu pārliecību var teikt, ka šis ir vislabākais grupas albums viņu diskogrāfijā, kas piedāvā pilnu komplektu — tehnisko un radošo kvalitāti, kā arī pārliecinošu un aizraujošu stāstu. Jā, tajā nav tik spilgtu singlu kā Nekad, nekad, Pirmais vai kaut Blanka, augstāk!, taču kā vienots veselums neviens cits iepriekšējais grupas veikums nav tik ļoti pārliecinājis. Turklāt nav jau tā, ka šeit labu dziesmu trūktu — gan jau zināmās Bukovskis zinātu... un Kā pievaldīt mēli?, gan albuma spēcīgākā dziesma Pāri barjerām ir gana kvalitatīvas, lai uz saviem pleciem vien spētu iznest visu ieraksta smagumu.
Šo rakstu es ne velti sāku ar atsauci uz grupas vecumu — Varavīksnes galā ir albums, kas ne tikai pierāda, ka Satellites LV joprojām ir izcilā formā, bet arī varētu kalpot par etalonu ikvienam pašmāju mūziķim kā kļūt nobriedušākam un vecākam, mainīties, bet nepazaudēt sevi. Šis ir viens no labākajiem albumiem, kādi pēdējo gadu laikā ir tapuši Latvijā, un neapšaubāmi — viens no spēcīgākajiem pretendentiem uz Austras balvu 2017. Turklāt ne jau kā nodeva satelītu sekmīgajai karjerai, bet gan kā reāls apliecinājums tam, kā arī mūsdienās būt trendseteriem, jaunā perspektīvā parādot šķietami vecas un sen zināmas noskaņas.
9/10