Festivāla apskats: Summer Sound 2024
Summer Sound kopumā ir ļoti labs festivāls. Šķiet, biju viens no pirmajiem, kas kaut ko tādu sāka skaļi teikt pirms gadiem astoņiem, kad festivāls ļoti strauji gadu no gada cēla kvalitātes latiņu. Tiesa, tolaik par šādu viedokli saņēmu gana daudz smīkņājošu remarku no cilvēkiem, kas pasākumu nekad pat nav apmeklējuši. 2024. gadā beidzot svaru kausi ir nosvērušies tiktāl Liepājas virzienā, ka šis vairs nav viedoklis, bet diezgan vispāratzīts fakts, par ko man ir patiess prieks — tas ir pelnīts organizatoru ieguldītā darba novērtējums.
Par to, ka sabiedriskā doma par Summer Sound ir ievērojami mainījusies, pārliecinājos jau piektdienas pēcpusdienā, kad kāds pašmāju mūziķis privātā sarunā izteica domu, ka tas ir palicis vienīgais īstais festivāls Latvijā. Iespējams, cilvēkiem, kas ikdienā nedzīvo galvaspilsētā, arī brauciens uz Rīgu ir līdzīgs piedzīvojums, taču vismaz rīdzinieku kontekstā nevaru nepiekrist — apkārtējās vides dēļ Summer Sound uz šīm divām dienām liekas kā pavisam cita pasaule, kurai ar ārpusi nav nekādas saistības. Primāri to nodrošina pati atrašanās vieta — pludmalē abās pusēs ārpus teritorijas priekšā ir skatuves, savukārt parkā — koki un garais ceļš uz izeju rada ilūziju, ka šī ir noslēgta vide, kas pieejama tikai apmeklētājiem, neļaujot saredzēt neko ārpus tās. Tāpat arī gana solīdais apmeklētāju pūlis kā uz pirmajiem koncertiem dienas vidū tā pēdējiem dīdžejsetu akordiem tā ap sešiem rītā palīdz kopējās noskaņas veidošanā — tāds pasākums tradicionālā pilsētas festivālā īsti nav iespējams, manuprāt. Turklāt kas īpaši svarīgi — šis pat nav pretnostatījums ar Positivus, jo katram no pasākumiem ir pilnīgi citāds koncepts. Drīzāk atgādinājums, ka Latvijā joprojām ir iespējams izjust kārtīgu festivāla sajūtu, turklāt ļoti augstā līmenī.
Starp citu, sajūtu nepieminu nejauši — liekas, ka kopš pandēmijas sākuma no kolēģiem un paziņām neesmu dzirdējis tik daudz sajūsminātu atsauksmju par atmosfēru kādā pasākumā kā šoreiz Liepājā. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, nevarētu teikt, ka festivāla koncepts būtu mainījies, vai tā kvalitāte — izteikti uzlabojusies, tāpēc laikam var apgalvot, ka nu arī cilvēki, kas mūzikai seko padziļinātāk, daudz pozitīvāk ir gatavi izteikties par pasākumu, kurā primāri visu smagumu iznes pašmāju mūziķi, pievienojot vien dažus ārzemju hedlainerus kā akcentus. Turklāt, kā pierādīja Singapūras satīns piektdien un Bermudu divstūris sestdien, noteikti varam pastrīdēties, vai tikai apmeklētāji viņus neuzskatīja par svarīgākiem notikumiem kā EDM pārstāvjus Ofenbach un Robinu Šulcu.
Nenoliedzami, ka festivāla apmeklētākie un cilvēku atzītākie koncerti šoreiz notika sestdienā, taču man personīgi piektdienas programma šķita daudz saistošāka. Uz Mežpils skatuves ierasti lieliski skanēja Satellites LV un Laika suns, savukārt holandiešu ska apvienība Bazzookas bija pārsteidzoši labi apmeklēta skatuves hedlaina pozīcijā, neskatoties uz to, ka diez vai pārāk daudzi cilvēki pirms koncerta pat nojauta, kāda stila mūziku viņi spēlēs. Pludmalē uz Flor De Cana skatuves milzu pūļus pulcēja un trakas ballītes iesāka Fiņķis, Mauku sencis un Grandmasters Neons, kā arī Banda Banda, savukārt Toms Grēviņš šo stafeti turpināja visas nakts garumā. Visbeidzot, uz galvenās skatuves Ofenbach nospēlēja kopumā ļoti baudāmu hedlaina setu un bija tieši tāds galvenais dīdžejs, kādus šajā festivālā labprāt klausos (atšķirībā no Robina Šulca, kurš bija daudz vienmuļāks un vismaz manai ausij — garlaicīgāks). Pirms viņa sagaidāmi kvalitatīvi bija Citi zēni un Astro’n’out, bet īstie dienas uzvarētāji bija jau pieminētais Singapūras satīns, kam tika lielākais pūlis, skaļākā līdzi dziedāšana un ovācijas piektdienā.
Sestdiena ierasti iesākās ar bez maksas atvērtu festivāla teritoriju un koncertiem jebkuram interesentam visu pusdienlaiku, un tur par galvenajiem varoņiem, bez pārsteigumiem, kļuva Kautkaili, kas pat 12:45 pulcēja vienu no lielākajiem pūļiem pie Mežpils skatuves visa festivāla ietvaros. Vakara programmā savukārt pūli ļoti labi turpat iekustināja Rīgas modes, taču viņi kļuva par prelūdiju Pirmajam kursam un Mazajam princim. Ja pēdējo popularitāte un uzstāšanās spējas nav nekāds pārsteigums vai jaunums, tad tas, cik daudzi dziedāja līdzi visām Pirmā kursa dziesmām gan mani joprojām pārsteidza. Tiesa — nevar noliegt, ka izklaidēt viņi māk lieliski.
Nedaudz citāds scenārijs bija uz abām pludmales skatuvēm — tur pēc ļoti iespaidīgiem ievadiem (attiecīgi Sudden Lights un Wiesulis & Sangvn priekšnesumiem) nākamie (Very Cool People un Kreisais krasts) spēja savākt ievērojami mazākus pūļus. Ja vien nebija kādas loģistikas problēmas, nesaprotu, kāpēc šo mūziķu vietas programmā nebija samainītas vietām, jo tad kopējā dinamika būtu bijusi labāka. Tiesa, vakara turpinājumā pat nedaudz saraustītais ievads netraucēja kulminācijai — vispirms uz galvenās skatuves Bermudu Divstūris pulcēja visa festivāla plašāko un skaļāko publiku, bet pēc tam uz Flor De Cana publiku ļoti spēja uzkarsēt somu Eirovīzijas sensācija Käärijä, ar sava vienīgā īstā hita Cha Cha Cha atkārtošanu divreiz pēc kārtas publiku novedot līdz nevaldāmām ovācijām.
Visbeidzot, neliela atkāpe noteikti jāvelta arī ceturtajai pasākuma skatuvei — Extravaganza, kas teicami attaisnoja savu nosaukumu. Visdrīzāk, lielākā daļa apmeklētāju pat nepiegāja pie festivāla mazākās skatuves, kuras programma bija absolūti eklektiska, bet velti — esmu pilnīgi drošs, ka kaut ko no tik daudzveidīga piedāvājuma sev tur atrastu jebkurš. Mani favorīti bija Čipsis un Dullais, bet tāpat noteikti arī jāizceļ Oranžās brīvdienas (ļoti iespaidīgs apmeklētāju skaits), Martas asinis, PND, Tumors, kā arī divi ļoti dīvaini, bet patiesi aizraujoši ārzemju viesi — serbi Skier And Yeti, kas šādu nosaukumu izvēlējušies par godu populārajai flash spēlītei, kā arī somu tehno folka izpildītāji Suistamon Sähkö.
Viens no šī gada festivāla jaunumiem bija depozīta glāžu sistēma, taču to grūti dēvēt par patērētājiem īpaši draudzīgu. Proti, glāzes cena ir 2 EUR, taču šo naudu fiziskā formātā atgūt nav iespējams, tā vietā apmeklētāji varēja izvēlēties starp 2 EUR kuponu Narvessen, 5 EUR atlaidi nākamā gada Summer Sound biļetei, vai arī naudas ziedošanu labdarībai Ukrainā. Festivāla biļetes atlaide ir jauks bonuss (neesmu gan drošs, vai ir iespējams kombinēt vairākus kuponus kopā), taču Narvessen kā vienīgā atlikusī opcija naudas atgūšanai gan nešķiet pārāk jauks variants, īpaši redzot, cik sekmīgi šo pašu sistēmu, turklāt ar karšu maksājumiem naudas atgūšanai, realizēja Positivus.
Interesanti, ka tagad pārlasot savu viedokli par 2022. gada festivālu (pērn diemžēl pasākumu apmeklēt nesanāca), jāatzīst, ka manas nobeigumā izteiktās bažas par Summer Sound esošās kapacitātes griestu sasniegšanu izrādījušās nepamatotas. Šis gads vēl jo vairāk festivālu Liepājā ir nostiprinājis kā iespēju vienkopus sastapt lielāko daļu labāko Latvijas mūziķu, kā arī iespēju paklausīties gan dažus zināmus, gan vairākus pilnīgi nepazīstamus ārzemniekus. Man personīgi varbūt gribētos, lai viens no dienu hedlaineriem atkal pārstāvētu nedaudz citu žanru kā EDM (pēdējais šāds piemērs bija Gogol Bordello 2019. gadā), bet neesmu drošs, ka tas ir iespējams pieejamā budžeta un nepieciešamās popularitātes rāmja ietvaros. Tad nu atliek vien uzlabot depozīta sistēmu un tikties nākamgad Liepājā — ja vēl neesi bijis Summer Sound, šis ir īstais laiks to labot, jo festivāls pašlaik patiešām joprojām ir uz viļņa!
Foto: Publicitātes foto, Lauris Vīksne