Singapūras Satīns - Ne Jau Atkal

Ir grūti noticēt tam, ka Singapūras Satīns plašākai publikai sevi pirmoreiz pieteica tikai pirms trīsarpus gadiem, jo šķiet, ka viņi jau ir paspējuši iespiesties apziņā ikvienam, kas kaut nedaudz seko pašmāju popkultūrai — vienalga, vai ar pozitīvu vai negatīvu nokrāsu. Visu šo laiku viņi gandrīz nepārtraukti ir izdevuši jaunu materiālu, paspējot sakrāt jau visai apjomīgu diskogrāfiju, un šomēnes to ir papildinājis viņu otrais studijas albums Ne Jau Atkal. Arī šis albums var lepoties ar veselām 17 dziesmām, kopā ar skitiem pārsniedzot stundas garumu, kas ļauj pārliecināties, ka aiz visa “šņaucam līnijas pritonā" publiskā tēla patiesībā slēpjas ļoti smagi strādājoši profesionāļi.

Būtu visai pārdroši nosaukt Satīna jaunāko veikumu par konceptalbumu, ja vien par konceptu nevar uzskatīt “mums viss pohuj", bet tajā patiešām ir saklausāms noteikts naratīvs visa ieraksta garumā, kas tiek izvērsts albuma skitos. Tajos vilktas paralēles starp šī albuma klausīšanos un Holivudas kases grāvēja skatīšanos kinoteātri (īpašs šautauts Satīnam par fragmentiem no leģendārā latgaliešu meistardarba Lykuma Draugi, kas dzirdami skitu fonā), un tā pati estētika ieturēta arī albuma noformējumā, ko veidojis ar filmu plakātiem pazīstamais mākslinieks Harijs Grundmanis.

Arī gandrīz katrā albuma dziesmā mēģināts izstāstīt kādu stāstu vai apspriest noteiktu tēmu, šajā ziņā īpaši izceļoties Hugo Lasis, kas ir veltījums pirmās brīvvalsts laiku Rīgas slavenākajam kokaīna dīlerim. Citās dziesmās tikmēr apspēlētas mūsdienīgākas tēmas, piemēram, ofisa darbinieku skaudrā dzīve (Ofiss) vai atzīšanās mīlestībā Eiropas Savienībai un tās sniegtajām iespējām (Briseles Kāposts). Protams, Satīna tekstus nevajadzētu uztvert pārāk nopietni, bet tieši tie vienmēr ir bijuši šī projekta spēcīgākā puse. Izņēmums nav arī šis ieraksts, kurā netrūkst nekavējoties citējamu rindu un asprātīgu atsauču uz visdažādākajām tēmām. Dziļas idejas gan tajos arī būs grūti atrast, bet to autoru prasmes līmenis ir redzams kā uz delnas. Galu galā, nobliezt veselu pantu, kurā mijas tīra fleksošana ar senās Babilonijas motīviem (Comic Sans pants gabalā Burlaku Banda) vai 5 rindas pēc kārtas ar atskaņām par saistītu tēmu (Lielā Launaga pants gabalā Guap) tomēr arī ir jāmāk.

Diemžēl muzikāli Ne jau atkal nav ne tuvu tik aizraujošs kā tekstu ziņā, albuma lielākajai daļai sastāvot no vienveidīgiem trap bītiem, kam pa vidu ievijas šobrīd pasaulē aktuālie Karību un reggaeton ritmi. Patīkamākais izņēmums ir dziesma Ofiss, kuras mugurkaulu veido iesamplēts slavenā seriāla The Office motīvs, lieliski papildinot tās tekstā aprakstītās ainas. Tāpat izceļas arī Briseles Kāposts, kas ir veltījums deviņdesmito gadu eurodance žanram un Tu Esi Vasarā 2019, kas piešķir jaunu dzīvi leģendārajām Dzintara Čīčas Bērnu Eirovīzijas hitam — lai gan muzikāli tās ir pat primitīvākas par pārējām albuma dziesmām, tās vismaz ienes nedaudz daudzveidības ieraksta skanējumā.

Albuma skanējumu nedaudz dažādot palīdz arī tas, ka apvienības dalībnieki ik pa brīdim izmaina savu skaitīšanas manieri un pat balsi, lai iejustos dažādos tēlos, eksperimentētu ar dažādiem stiliem vai vienkārši kādu parodētu (piemēram, Es Nesaprotu Savu Dziwi G-Mix, kurā Satīns piedāvā savu versiju par vienu no sliktākajiem pašmāju repa piemēriem). Arī tas it kā ir sīkums, bet vismaz liek domāt, ka kaut uz brīdi viņi ir centušies eksperimentēt un pamēģināt ko jaunu.

Varbūt arī es no Satīna gaidu pārāk daudz, jo ne jau muzikālo ideju daudzveidība, bet gan asprātīgi teksti un trāpīga satīra par Latvijas sabiedrību vienmēr ir bijusi viņu firmas zīme, un šajā albumā tas tiek piedāvāts ar uzviju. Tomēr, vairākās reizes pēc kārtas noklausoties Ne Jau Atkal, visvairāk izceļas albuma nevienmērība, neapšaubāmi lieliskiem gabaliem kā Pārāk Jauna, SSS vai Ko Piepisies? pa vidu iezogoties dažiem citiem, kas uzreiz tiek aizmirsti. Tāpēc rakstot šo recenziju, rodas sajūta, ka visu laiku nonāku pretrunās, jo, ja daudzos brīžos gribas viņus uzslavēt, tad citos rodas tādi jautājumi kā “Kāpēc šis gabals vispār pastāv?".

Kopumā gan šķiet, ka šis albums ir solis uz augšu grupas karjerā, jo arī tā zemākie punkti ir labāki par Iespēja Viena vājākajiem mirkļiem un arī par lielāko daļu no pagājušā gada EP Lil Mixtape dzirdamā materiāla. Tāpēc piedosim Ne Jau Atkal grēkus un koncentrēsimies uz pozitīvo, ko tas ir devis — vismaz desmit jaunus ieročus ar ko uzspridzināt klubus, festivālus un pilsētas svētkus visapkārt Latvijai.

7/10