Kā es braucu Positivus meklēt

Nav ko liegties, šogad uz Positivus devos ar minimālām zobu sāpēm. Kaut izziņotajiem māksliniekiem nav ne vainas, atmiņā spoži spīd 2016. gada festivāls, kur bija jāskrien no vienas skatuves uz otru, lai redzētu visu, kas bija atzīmēts sarakstā. Šī gada plāniņš nu nemaz nebija tik blīvs, tomēr dot Positivus iespēju un turēt atvērtu prātu bija manas lielās apņemšanās.

Ir saprotami, ka festivāls mainās līdzi laikam, ienāk influenceri/ambassadori, IKEA gaļas bumbiņas, vinila tirdziņš, tomēr kādreiz šīs izmaiņas nāk arī caur sāpēm, piemēram 2 EUR par telefona uzlādi vai ekrānu neesamību pie otras lielākās festivāla skatuves. Varbūt sīkums, bet pie šādām ekstrām biju pieradusi un uzskatīju tās par festivāla konstantēm.

Tāpat loģiski, ka festivālam mainoties, mainās arī tā publika. No organizatoriem un garāmgājējiem tika dzirdēts, ka piektdiena paredzēta jauniešu auditorijai, bet sestdien ieradīšoties kārtīgāki mūzikas cienītāji. Var jau būt, ja skatās tikai uz hedlaineriem, bet kā tad ar sestdienas Singapūras Satīnu, Youngr un Mura Masa vai svētdienas Rīgas Modēm, Confidence Man un Lauv? Skaidrs, ka katram šī gada hedlainerim bija sava mērķa auditorija, tomēr festivāla būtība jau slēpjas faktā, ka katrs var atrast to, kas uzrunā, neatkarīgi no vecuma vai izglītības līmeņa, vai ne?

Mana piektdiena festivālā lielo koncertu ziņā sākās ar Tove Lo. Publikā nevarēja nepamanīt Cool girls jeb mūsdienīgas sievietes, kuras nebaidās izpaust savu individualitāti, lai kāda tā būtu. Tiesa, šogad, šādas individualitātes krita acīs ievērojami vairāk. Var jau būt, ka tā ir tikai sagadīšanās, jo savā veidā kroņi, spīdumi un karstumā un reibumā atkailinātie ķermeņi paspilgtināja arī šo priekšnesumu. Kopumā koncerts izskanēja kā viegli erotiska oda sieviešu emancipācijas uzvaras gājienam, publikai dziedot līdzi un dažiem par pārsteigumu atklājot, ka viņi zina vairāk Tove Lo dziesmas, kā bija domājuši, nemaz nerunājot par populārajiem Cool Girl un Disco Tits. Negribas teikt zviedriski ieturētajā un tieši stundu garajā koncertā vīlos, tomēr projām devos ar vieglu nepabeigtības sajūtu, kurai nelīdzēja arī Ivana Dorna (pēc sajūtām tikpat labi iereibuša Ralfa Eilanda) atraktīvā ārdīšanās vairākās valodās uz otras lielākās festivāla skatuves. Varbūt tas arī tāpēc, ka savas mīļākās dziesmas zviedrietes izpildījumā tā arī nesagaidīju, tomēr festivāla koncertā tās varētu arī nenolasīties.

Īstas festivāla sajūtas uzķeršanai atlika vien cerēt uz Years & Years, kuri pavisam nesen izdeva savu otro albumu Palo Santo. Grupai patiesi izdevās publiku iekustināt krietni nopietnāk. Bija aizraujoši vērot britu trio uzstāšanos 4 dejotāju pavadībā, ko paspilgtināja arī video un gaismas efekti, savā veidā aizvedot uz citu, jaunajā albumā apdziedātu, realitāti. Pēc sajūtām teikšu, ka ar šo koncertu patiešām tika atklāts mans festivāls — publika lēkāja un dziedāja līdzi jau zināmajām un par pasaules topu līderēm kļuvušajām dziesmām, tikpat aktīvi kā jaunā albuma mazāk zināmajām pērlēm.

Kaut sestdienas rīts iesākās ar negaidītu paziņojumu — Mura Masa atcelts, uz pirmo lielo dienas koncertu otrajā lielākajā skatuvē repera anša izpildījumā (jāpiemin, ka otro koncertu festivālā) par spīti saulei pulcējās krietns cienītāju bariņš. Iespējams, ka tieši atcelšanas brīdī nozīmīgi mainījās kopējā festivāla dinamika. Daži pat apgalvoja, ka visa enerģija, kas tiktu veltīta ārdoties pie Mura Masa, tagad būs jātērē leģendāro The Prodigy laikā. Un enerģijas izlāde patiešām ir viens no The Prodigy koncerta raksturlielumiem. Grupa piedāvāja reti iespaidīgu koncertšovu, kurš, pat neesot reibumā, ar gaismu un skaņu efektiem lika justies kā vieglu narkotiku ietekmē — dezorientētam telpā un laikā. Cilvēki ārdījās vārda tiešā nozīmē, koncertu pametot ar putekļiem un dubļiem klātām drēbēm un iespējams arī kādu traumētu ķermeņa daļu.

Tomēr mans sestdienas favorīts un iespējams, blakus vairākiem ārzemju māksliniekiem, gaidītākā pašmāju grupa bija Mazais princis. Īpaši tāpēc, ka klātienē dueta koncertā nebija būts. Nezinātājiem jāpaskaidro, ka, “cienot savu klausītāju”, grupa savas dziesmas neizpilda, tā vietā atskaņojot pašmāju (un šoreiz arī ārzemju) hitus šlāgerim raksturīgā manierē. Pašu uzstādījums “mūzikas retrītā iniciēt mīlestību, teiksim tā” precīzi raksturo grupas pozitīvi komisko attieksmi pret sevi un klausītāju. Koncerta laikā tika griezti valši, uz skatuves lidoja krūšturi un kolorītie, ādas vestēs tērptie kungi pat uzņēmās savedēju lomu, deju pāros saliekot nepazīstamus koncerta klausītājus. Ja kāds šī koncerta laikā nepasmaidīja, tad šim cilvēkam iespējams nevar palīdzēt nevienas zāles. Šī noteikti bija Positivus nopietnākā ballīte Latvijas simtgades ietvaros, kas iekustināja citkārt kūtro latviešu sirdis un sasildīja Jāņos nosalušo dvēseli.

Kaut sākotnēji likās, ka svētdien būs daudz brīva laika un īsti nebūs, ko redzēt, izrādījās pilnīgi pretēji. Pēc vairāku gadu mēģinājumiem, beidzot saņēmos un apmeklēju arī rīta Kundalini jogas nodarbību kāpā pie Dabas skatuves. Tā nu nemaz nav, ka 11:30 visi ir aizmiguši, turklāt maldīgais uzskats, ka uz jogu iet tikai sievietes, tika momentā apgāzts, jo klātesošo pulkā bija gandrīz puse vīriešu. Svētdienu vienmēr esmu uzskatījusi par festivāla “mierīgāko” dienu, tāpēc joga labi noderēja šī miera kultivēšanai.

Turpat uz Dabas skatuves vairākas stundas vēlāk notika arī viens no sirsnīgākajiem koncertiem festivālā. Kaut salīdzinot ar citiem priekšnesumiem, klausītāju nebija daudz, grupa Himnas ar savu introverti sapņaino muzicēšanu aizkustināja un sagādāja, visticamāk, ekskluzīvāko festivāla pieredzi — sajūtu, ka Tu esi viens ar mūziķu radīto materiālu. Tīra skaņa, 3 balsu unisons un brīžiem trīsbalsīgums, bungas, ģitāras un vijole — salieciet to kopā savā prātā un arī jums uzbursies atmosfērīga svētdienas kāpu vai vasaras rīta miglas mūzika, kuru klausoties pat skudriņas skrien.

Savukārt tiem, kuri svētdienas mieru tomēr gribēja aizstāt ar iepriekšējā dienā jau uzlādētajām baterijām pie The Prodigy lieliski noderēja grupas Confidence Man elektroniski popsīgā deju mūzika. Trīsreiz nomainot tērpus, austrālieši priecēja skatītājus ar apskaužamiem deju numuriem un lipīgiem dziesmu tekstiem, kuriem līdzi lēkāja viss pie Other Stage sanākušais pūlis. Un tā, pavisam nemanot, bija pienācis jau svētdienas vakars.

Jāsaka, ka uz noslēdzošo Positivus koncertu devos pilnīgi nesagatavojusies, zinot tikai to, ka vairāki Latvijas mūziķi ieteikuši to apmeklēt. Iespējams tieši šī dezinformācija man lika izbaudīt koncertu pavisam citā kvalitātē, patiesībā, neko pat īpaši no tā negaidot, tik vien kā cerot, ka nebūs garlaicīgi. Un garlaicīgi man patiešām nebija. No pirmās dziesmas austrālietis Niks Keivs mani savdabīgi nohipnotizēja un hipnoze beidzās tikai līdz ar pēdējām mūzikas skaņām neplānoti garajā 2 stundu koncertā.

Ja citi ārdās pa skatuvi, ķerot pūļa uzmanību, tad Keivs izmanto citas taktikas klausītāju piesaistei, no klusas harizmas līdz fanu rokas paspiešanai un pat iespējai kļūt par līdzzvaigzni uzkāpjot uz lielās skatuves blakus māksliniekam. Savdabīgā veidā, koncerta beigu daļā uz skatuves uzkāpušie klausītāji, kas nešaubīgi ierindojami sava veida grūpiju statusā, radīja gospeļu korim līdzīgu efektu, paspilgtinot jau tā spēcīgo Keiva klātbūtnes efektu.

Nemaz nepārsteidz, ka šāda mūzika nav domāta visiem un daļa festivālētāju neizpratnes pilnām sejām koncerta laikā devās prom. Savukārt mani koncerts ievilka tik ļoti, ka gribējās pat aizrādīt blakus esošajiem draugiem par sarunāšanos savā starpā, lai nepalaistu garām nevienu niansi. Īpaši tāpēc, ka ik pa brīdim mainījās koncerta dinamika, šad tad pat vienas dziesmas ietvaros — no saldsērīgi melanholiskas līdz ārtroķīgi haotiskai.

Blakus austrālietim nevar nepieminēt grupu The Bad Seeds — kungus brieduma gados, kas brīžiem melanholiski dziļdomīgajā, brīžiem radoši organizētajā muzikālajā haosā ārdījās līdzi tikpat cienījami kā dažs labs klausītājs dienu agrāk pie The Prodigy. Keiva tēls šajā audio vizuālajā priekšnesumā savā ziņā atgādināja reliģiskas sektas līderi, kurš apvienojis prasīgākos mūzikas cienītājus neredzamā sektā. Galu galā mūzika ir sava veida reliģija un kāpēc gan lai kolorītais, uzvalkā tērptais Keivs nebūtu savu dzīves patiesību sludinātājs.

Gaužām žēl atzīt, ka bez Positivus, visticamāk, šādu koncertpieredzi savā mūžā nebūtu piedzīvojusi, jo uz atsevišķu Keiva koncertu diez vai būtu gājusi. Un ja ievadā minēju, ka nosolījos festivālā turēt atvērtu prātu (un ausis), tad svētdienas vakarā tas tiešām noderēja. Tieši tāpēc pēc 3 dienu “mūzikas retrīta”, kas katram izpaužas savā veidā, šis bija lielisks punkts uz “i” un pēc koncerta pat īsti negribējās runāt, lai, jau nakts melnumā, pēc iespējas ilgāk izdzīvotu un izgaršotu Nika Keiva un the Bad Seeds pēcgaršu.

Kaut sākotnēji ļoti skeptiski noskaņota, galvenokārt tāpēc, ka festivālā tika izziņoti tik maz ārzemju mūziķi un vēl vienu Summer Sound Latvijai, manuprāt, nevajag, savu festivālu es tomēr atradu. Vai šis ir ilgtspējīgs festivāla formāts, rādīs laiks, īpaši tāpēc, ka apkārt parādās arvien vairāk konkurentu. Ļoti ceru, ka ar šo gadu nav sācies Positivus noriets, drīzāk, ka šī bija eksperimentāla atkāpe no iepriekšējiem gadiem, tāpēc ar interesi gaidīšu nākamā gada festivālu.

Foto: Gundars Zaburdajevs