Wild Beasts – Present Tense
Katrs iepriekš izdotais Wild Beasts albums ir vērtējams kā solis uz priekšu viņu attīstībā. Pēc jauneklīgā Limbo, Panto viņi pārvarēja otrā albuma lāstu, izdodot kvalitatīvo ierakstu Two Dancers. Tas, starp citu, nokļuva arī līdz Mercury balvas nominācijai. Trešā plate Smother šādu godu neizpelnījās, bet kopumā ieguva augstāku novērtējumu no kritiķu un klausītāju puses, kļūstot arī par mūsu 2011. gada Gada albumu. Tomēr pat ar tādu vēsturi vienmēr paliek jautājums, vai kādā brīdī apvienība nebūs sevi izsmēlusi.
Pirmais Present Tense vēstnesis Wanderlust lika noprast, ka mums jābūt gataviem jauninājumiem viņu skanējumā. Smagi elektroniskie ritmi, kas veido tumšu noskaņu, pārsteidza, jo puiši līdz šim vienmēr pieturējās pie daudz minimālistiskāka skanējuma. Tiesa, tekstuālajā ziņā pārmaiņu nav, jo solists Heijdens Torps arī 2014. gadā izdzied vienas no gada spēcīgākajām rindām — don’t confuse me with someone who gives a fuck. Vismaz šobrīd gribētos teikt, ka šis ir spēcīgs pieteikums šī gada labāko singlu sarakstam.
Otrais albuma singls, Sweet Spot, vairāk pievērsās iepriekš zināmajam skanējumam un uzmanība no elektronikas atgriežas pie ģitārām, bungām un balsīm. Balsis ir viens no puišu trumpjiem, ko viņi laika gaitā ir noslīpējuši gandrīz līdz perfektumam. Šoreiz Heijdena falsetam palīgā nāk arī tenors Toms Flemings, un jāsaka, ka viņu vokāli ierakstā satiekas vairākkārt, turklāt ļoti veiksmīgi. Starp citu, grūti tos nošķirt vai kāda lomu vērtēt augstāk nekā otra. Piemēram, Nature Boy, kurā atkal izteikti dzirdami elektroniskie akcenti, būtiska loma ir tieši Toma dziedājumam. Nevar arī nepamanīt Krisa Talbota perkusijas šajā kompozīcijā, jo tās liek atcerēties Smother laikus, piemēram, skaņdarbu Reach A Bit Further.
A Simple Beautiful Truth spēlejas ar viegliem elektronikas akcentiem, tos papildinot ar jau iepriekš pieminētajiem vokāli. Zināms vieglums jūtams arī Mecca, kas, visticamāk, būs arī nākamais šī albuma singls. To klausoties, šķiet, ka Torps uzstājoties varētu arī sākt dejot ar rokās esošo basģitāru līdzīgi kā to mēdz darīt Olivers Sims no The xx. Pavisam iespējams, arī The xx derētu pieskaitīt pie Wild Beasts ietekmēm, jo šī apvienība nāk prātā ieklausoties A Dog’s Life ģitārās un dziedāšanas manieri. Jāatzīst, ka ar ietekmju meklēšanu aizrauties nav īpašas jēgas — kaut gan, piemēram, New Life sākumdaļa liek aizdomāties pat par Sigur Ros, pēc Present Tense noklausīšanās kļūst skaidrs, ka Wild Beasts rokraksts saglabājas visā tā garumā.
Lai gan nevarētu teikt, ka elektronika Wild Beasts daiļradē būtu pilnīgs jaunums, šoreiz tā ir jūtama spilgtāk un vairāk, tomēr ne tik daudz kā Wanderlust, kas lika cerēt, ka pārmaiņas skanējumā būs vēl drosmīgākas. Noklausoties Present Tense, jāsecina, ka grupa pieturas pie pārbaudītām vērtībām, tajā pašā laikā nestāvot uz vietas. Tas viņiem ir izdevies, un ceturtais albums ir labs turpinājums mūziķu karjerai.
8,5/10
