Reģistrēties?

MEKLĒTĀJS UN ATRADĒJS

TUVĀKIE NOTIKUMI

MARTS
28: Singapūras Satīns, Palladium koncertzāle
APRĪLIS
16: Ville Valo, Palladium koncertzāle
Viss kalendārs »
Labprāt uzklausīsim jūsu mūziku —
sūtiet to mums!

Intro.lv piecgades labāko albumu top 25

Intro, 2015. g. 15. jūnijā

Pirmdiena, 2010. gada 14. jūnijs, 20.00. Šķietami parasts un ikdienišķs datums daudziem, bet ne pāris entuziastiem, kas ir gatavi sākt līdz šim lielāko avantūru savās dzīvēs. Sākt rakstīt par mūziku, stāstīt par lietām, kas pašiem šķiet saistošas, un par kurām būtu vērts interesēties arī citiem.

Kopš tā zīmīgā vakara nu jau ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi. It kā daudz, bet patiesībā tie paskrēja zibenīgi. Šādas jubilejas rada vēlmi nedaudz apstāties, ievilkt elpu un paskatīties uz to, kas ir paveikts. Ja godīgi, šobrīd pat grūti apjaust, cik daudz kas ir mainījies, cik daudz — paveikts, un cik ļoti liels ceļš ir veikts. Bet iekšēji ir sajūta, ka ir strādāts šo gadu gaitā kārtīgi, un tieši tam kā liecinieks ir arī tapis šis tops. Iepriekšējās piecgades labāko albumu top 25.

Izveidot labāko albumu apkopojumu laika posmā no 2010. līdz 2014. gadam nebūt nebija viegls uzdevums, jo patiešām fantastisku ierakstu netrūka. Tiesa, kopīgi septiņreiz mērot un tikai tad griežot, esam nonākuši pie kopsaucēja, par ko esam patiešām lepni. Atskatoties uz iepriekšējiem pieciem gadiem, tieši šādi Intro.lv kolektīvam ir skanējis šis laika posms, un mēs ticam, ka arī mūsu lasītājiem tas lielā mērā bijis tāpat. Tieši tāpēc — ar prieku un lepnumu prezentējam Intro.lv 5 gadu jubilejas top 25!

Pa vienai dziesmai no katra šajā topā esošā albuma vari noklausīties arī mūsu Youtube un Spotify kontos.

25. Crystal Castles — Crystal Castles II (2010)

Par nelaiķiem runā vai nu labu, vai arī neko. Crystal Castles, lai gan it kā nav izjukuši, tomēr bez ekspresīvās Alises Glāsas sastāvā, īsti jau vairs nepastāv. Žēl. Jo šis nav tas gadījums, kad nav ko teikt, jo šis albums tiešām ir izdevies un ļoti jautrs, bet tajā pašā laikā biedējošs. Ar visādām dīvainām astoņdesmito kaverversijām, Jonsī (tas no Sigur Ros...) balss sempliem, aizrautīgiem spiedzieniem un kliedzieniem, kā arī dažām no lipīgākajām Crystal Castles dziesmām.

24. Laura Marling — Once I Was An Eagle (2013)

Lauras Mārlingas pozīcija topā noteikti pilnībā neparāda to, cik labs ir viņas ceturtais studijas ieraksts. Angļu jaunā folk mūziķe jau ar saviem pirmajiem ierakstiem pieteicās un arī pilntiesīgi ieņēma britu folk mūzikas troni. Vārdi, ar kuriem var apzīmēt Once I Was An Eagle, ļoti labi raksturo arī pašu mākslinieci — privāts, izjusts un intīms. Lielu lomu ieraksta tapšanā un skanējumā noteica viņas vēlme neizmantot pavadošo grupu. Nav ne miņas no bandžo un mandolīnas, kas regulāri parādījās pirmajos ierakstos. Tikai Mārlinga un viņas akustiskās ģitāras pavadījums. Tieši šī individuālā minimālisma pieeja kompozīcijām piešķir brīnišķīgu, bet brīžiem tumšu vientulības sajūtu. Viss ieraksts progresē pakāpeniski no drūmiem un melanholiskiem toņiem pirmajā daļā līdz optimistiskām un atklātām melodijām — otrajā. 16 ierakstā iekļauto dziesmu ilgums varētu nebūt katras personas tējas tase un vēl joprojām ir diskutējams jautājums, bet tas nebija šķērslis Mārlingais trešajai Mercury Prize nominācijai sešu gadu laikā.

23. James Blake — Overgrown (2013)

Ir viena lieta, ar ko Overgrown noteikti būs grūti asociēt. Pēc pāris gadiem tikai retais atcerēsies, ka šis ieraksts ieguva prestižo Mercury Prize kā gada labākais britu albums. Nevis tāpēc, ka Bleiks nudien nebija starp favorītiem uz šo balvu, bet gan dēļ fakta, ka tieši viņa debijas materiāls joprojām tiek uzskatīts par mērauklu viņa ierakstiem, ka sekojuši pēc tā. To skaitā arī jau pieminētais Overgrown. Laika periodā starp abiem albumiem Bleiks piedzīvoja veiksmīgu transformāciju no dubstep autsaidera un kļuva par dziesminieku ar soul piesitienu. Iespējams, negaidīti, bet jaunākajās kompozīcijās viņš ir atkāpies no formāta, kura pamatā bija uz sempliem balstīts dubstep. Tā vietā Overgrown ir klavieru balādēm piepildīts ieraksts ar atkailinātu vokālu, kura fonā ik pa mirklim ieskanas kāds no īslaicīgajiem elektroniskajiem efektiem, kas raksturīgi Bleika daiļradei. Dažviet vientuļais klavieru fons ir ideāls, lai izmantotu arī nelielas vokālās blēdības. Arī pats albuma modelis ir daudz plūstošāks, un melodijas vairs nav tik individuālas kā līdz šim. Varbūt šoreiz ne tik eksperimentāls, cik strukturizēts un sakārots, bet ar atzītiem viesmāksliniekiem.

22. Arcade Fire — Reflektor (2013)

Pirms diviem gadiem, kad internetā noplūda Reflektor tituldziesmas versija, bija grūti noticēt tam, ka tie tiešām ir Arcade Fire. To nācās klausīties vēl un vēl, jo kaut ko tādu neviens nebija gaidījis. Kad albums Reflektor ieraudzīja dienasgaismu par to viedokļi dalījās, un tas nav grūti izskaidrojams. Savā ceturtajā platē kanādiešu apvienība nolēma pamainīt savu skanējumu, piešķirot lielāku nozīmi elektronikai. Tie, kuri gaidīja Arcade Fire iepriekšējiem ierakstiem līdzīgu albumu, galvenokārt vīlās, bet tie, kuri saprata, ka bija pienācis laiks ļauties eksperimentiem, to izbaudīja. Jau toreiz rakstījām, ka pārmaiņas kopumā ir izdevušās — viņi spēja savus stāstus ietērpt arī jaunās skaņās. Reflektor ir pierādījums tam, ka Arcade Fire ir grupa, kas nebaidās no pārmaiņām un ir spējīga radīt tikpat augstvērtīgu ierakstu arī citādākos apstākļos.

21. Queens of the Stone Age — ...Like Clockwork (2013)

Tuksneša pavēlnieki Queens of the Stone Age saviem faniem jaunu mūziku lika gaidīt, pagaidīt un tad vēl nedaudz uzgaidīt vairākas reizes, tomēr iznākums nelika vilties — no sākuma līdz beigām ...Like Clockwork ir rokmūzikas meistardarbs, piepildīts ar fantastisku ģitārspēli, seksīgiem ritmiem un brīžiem arī acīm redzamu ievainojamību, padarot ieraksta klausīšanos par ļoti reālistiskām 45 minūtēm, paceļot grupas kvalitātes latiņu un pietuvinot rokmūzikas slavenāko vārdu sarakstam. Džošs Oms un kompānija trāpīja kā naglai uz galvas pareizajā vietā un laikā. Precīzi kā pulkstenis.

20. The Black Keys —  Brothers (2010)

Melno taustiņu piektais albums turpināja iezīmēt gan grupas popularitātes kāpumu, gan profesionalitātes pieaugumu —Brothersbija otrais ieraksts, kurā duets strādāja kopā ar profesionālu producentu, kas viņu sākotnējo neiegrožoto garāžroku padarīja par moderno blūzroku, kas pulcē pilnas arēnas. Albums ar augstu vidējo līmeni, tādiem spēcīgiem singliem kā Howlin' for You un Tighten Up — visi priekšnoteikumi arī mūsu topam. Brothers lieliski parāda Dena Auerbaha un Patrika Kārnija potenciālu radīt vienu lipīgu rokdziesmu pēc otras, tāpēc nav noliedzams, ka The Black Keys ar šo ierakstu uzlēca ļoti augstu.

19. Jack White — Blunderbuss (2012)

Lai arī ekscentriskais detroitietis Džeks Vaits mūzikas biznesā grozās jau labu laiku, viņa pirmais soloalbums dienasgaismu ieraudzīja tikai pirms dažiem gadiem. Šķirtās laulības un Vaita iepriekšējās grupas The Whites Stripes izjukšanas iedvesmotais Blunderbuss aizrāva gan ar tiešām un nepārprotamām rokdziesmām kā mūsu augsti novērtētā Sixteen Saltines, gan ar kantrī un folka iedvesmotiem skaņdarbiem, bet pāri un cauri visam — pamatīga deva blūza, skumju un pārdomu. Vaits, apvienojot skaļus elektriskās ģitāras rifus ar ritmiskiem klavieru akordiem, ļoti veiksmīgi parādīja savu daudzpusību, kā arī nepārprotamo roka superzvaigznes līmeni, pamatoti nopelnot gan vispasaules atzinību, gan atrašanos mūsu topā.

18. Arctic Monkeys — AM (2013)

Kad Intro.lv šo 2013. gadā nodēvēja par vienu no pretendentiem uz gada seksīgākā albuma titulu, atlika vien piekrist un piebilst — jā, ir dzirdēts, ka, klausoties šo, cilvēki kļūst kaili... Šķiet, ka šīs grupas vēsturē katram albumam ir sava loma, savs milzīgais devums ievērojamās izmaiņās — arī AM, kurš galvenokārt šokēja ar absolūtu grupas rakstura un tēla maiņu no Šefīldas indie puišeļiem ar ģitārām uzvilktām līdz krūtīm uz vēsiem vīriem, kas saelpojušies mierīgās Kalifornijas gaisu, pārbraukājušies ar motocikliem vakara saulē un naktīs rada seksīgu mūziku. Kaut kā tā arī skan viens no piecgades labākajiem albumiem, kurš, lai arī kā pārsteidza, tomēr neatstāja vienaldzīgu itin nevienu, piesaistot pat vēl nebijušu publiku.

17. Grimes — Visions (2012)

Esmu visai bieži no dažādiem cilvēkiem dzirdējis nepareizu priekšstatu par to, ka Visions ir Grimes debijas albums, lai gan tas patiesībā ir viņas trešais albums, bet pirmie divi lielākajai daļai vienkārši paslīdēja garām nepamanīti. Tam gan ir iemesls, jo, lai gan viņas pirmie ieraksti nebija slikti, šķiet, ka tieši savā trešajā albumā viņa beidzot saprata, kā viņai vajadzētu izklausīties. Jā, varbūt dažās vietās Visions priekš daļas klausītāju skan pārāk dīvaini (tai pašā laikā, tā galvenie singli iekustināt dejā varētu ļoti daudzus), bet dīvainība tajā nav pašmērķis, jo albuma skanējums vienkārši dabīgi atspoguļo viņas ekstravaganto personību. Turklāt liekas, ka tieši vēlme veiksmīgi atkārtot šī albuma formulu ir par iemeslu tam, kāpēc viņas nākamais albums tiek gatavots vēl joprojām. Atliek tikai cerēt, ka viņai tas izdosies, jo mēs visi (un, jo īpaši, arī viņa pati) to esam pelnījuši.

16. Bombay Bicycle Club — So Long, See You Tomorrow (2014)

Mūsu pagājušā gada topa laureāti Bombay Bicycle Club pirms pāris nedēļām tika pie Ivor Novello balvas par gada labāko albumu. Nesen iegūtā balva ir tikai viens no daudzajiem plates So Long, See You Tomorrow sasniegumiem.  Puiši spēra soli uz priekšu savā daiļradē un spēja apvienot ierakstā elementus no dažādām pasaules kultūrām, kā arī dažādiem mūzikas žanriem, radot savu labāko albumu līdz šim. Albums pierāda to, ka viņiem vēl ir ko teikt un pastāv liela iespējamība, ka ejot soli pa solim, viņi nonāks pie tādas plates, kas paliks ne tikai Intro.lv, bet arī mūzikas vēsturē.

15. Flying Lotus — Cosmogramma (2010)

Mūsdienu modīgākais džezmenis un bītņiks Stīvens Elisons jeb Flying Lotus, ar savu 2010. gada meistardarbu Cosmogramma, elektronisko bītu mūziku pacēla jaunos augstumos. Līdzīgi kā leģendārais J Dilla pirmsnāves albums Donuts, Cosmogramma ir īsu muzikālo fragmentu apkopojums, radot labdabību haosu — apvienojot neiedomājamākos žanrus. Rezultāts ir hipnotiski majestātisks ieraksts, kuru kā savu bītdares bībeli izmanto ne tikai jaunie (vai ne tik jaunie...) latviešu elektroniķi, bet arī visi pārējie. Cosmogramma pamatoti var uzskatīt par mūsdienu elektronikas un instrumentālā hip-hopa ābeci.

14. FKA twigs — LP1 (2014)

Žanrā, kurā valda seksualitāte un sajūta, nav viegli radīt ierakstu, kas spētu izcelties uz citu fona. Ja paskatās vēsturē, tad tur jau sagaida ļoti daudz The Weeknd kopētāju un vēl daži, kurus nav vērts pieminēt. FKA Twigs šajā ziņā vienlīdz lielu uzsvaru likusi gan uz audio, gan uz video. Gandrīz neviens viņas video nav izpalicis bez seksuāli piesātinātām ainām, bet, tai pašā laikā arī muzikālais aspekts Talijai Barnetai nav sagādājis lielas problēmas. Brīžiem pieklusināti izdvestās zilbes vizuālo tēlu padarījušas tikai spēcīgāku un pievilcīgāku. FKA Twigs ir spējusi izmantot savā labā arī to, ka R&B žanrs pēdējos gados ir bijis viens liels eksperimentu perēklis. Pateicoties ritma sekcijai ar neparedzamām un nejaušām pauzēm, kas rotā viņas mūziku, liekas, ka to diktē viņas garderobe un kustības. Nevar noliegt, ka LP1 kompozīcijas joprojām darbojas kā magnēti un turpina pievilkt klausītājus. Lielāko daļu varbūt gribētos norakstīt uz seksualitātes fona, bet par to visticamāk varēsim spriest pēc mākslinieces turpmākajiem darbiem.

13. Wild Beasts — Smother

Ja Vampire Weekend albums veltīts visiem modernajiem pilsētas vampīriem, tad Wild Beasts noteikti visiem modernajiem pilsētas Šekspīriem. Smother ir aristokrātiski teatrāls, pat traģisks ieraksts, kas lieliski pierāda — pārējās Lielbritānijas modernā ārtroka grupas var tikai pienest ūdeni. Bet tai pat laikā, grupa nebaidās eksperimentēt, visas albuma dziesmas ir pietiekoši popsīgas, lai Wild Beasts mūziku neklausītos tikai snobi, bet arī mazas meitenītes.

12. Run The Jewels — Run The Jewels II (2014)

Kas notiek, ja divi tiešām leģendāri alternatīvā/underground repotāji nolemj izveidot superprojektu? Kas notiek, ja šie hiphopa izpildītāji nolemj ierakstīt ambiciozāko žanra ierakstu pēdējos gados? Kas notiek, ja jaunais superprojekts pieaicina tādu viesmūziķu brigādi, ka saceļas mati stāvus? Run The Jewels ir albums par kura lieliskumu jau ir skaidrs pat to neklausoties. Kas, protams, ir milzīga kļūda, jo albums ir lielisks. Kaut kas tāds par ko Beastie Boys nekaunētos grupas labākajos laikos. Ambiciozs, aizraujošs, agresīvs un patiks arī cilvēkiem, kuriem patīk rokmūzika nevis hiphops.

11. St. Vincent — St. Vincent (2014)

Gluži tāpat kā Enijas Klārkas frizūras un matu krāsas, arī St. Vincent ir vienmēr mainīgs, neprognozējams un neordinārs ieraksts. Alternatīvās mūzikas dīva visu karjeru bija gājusi uz šo mirkli, attīstījusi savu skanējumu un muzikālo rokrakstu, lai 2014. gadā tas kļūtu tik izteikts un neatkārtojams, ka kļūtu skaidrs — neviena cita dāma uz pasaules nav spējīga paveikt to, ko prot St. Vincent. Pašas vārdā nosauktais ieraksts ir lielisks gan kā albums, ko baudīt no sākuma līdz beigām kā vienotu veselumu, gan arī kā atsevišķu dziesmu izlase, jo pat par it kā vājākajiem diska skaņdarbiem lielākā daļa pasaules mūziķu varētu tikai sapņot, jo nekad neko tādu nav spējuši, un arī nespēs radīt.

10. The xx — Coexist (2012)

Varbūt var piekrist tiem, kuri saka, ka Coexist nav tik labs kā The XX debija (kas iznāca gadu par agru, lai kvalificētos šim topam), tomēr atšķirība kvalitātes ziņā starp tiem nav nemaz tik liela. Pie tam, varētu pat teikt, ka Coexist ir svarīgāks ieraksts, jo tas ļāva viņiem nostiprināt to skanējumu, ko viņi bija radījuši debijas albumā un vienlaikus attīstīt to vēl tālāk. Turklāt tieši Coexist vislabāk sadzirdama viņu prasme apvienot britu indie un deju mūzikas tradīcijas. Tas, šķiet, skaidrojams ar to, ka šajā albumā vēl lielāka loma nekā iepriekš piešķirta Jamie XX, tādējādi pastiprinot deju mūzikas ietekmi uz viņu skanējumu. To gribētos atzīt par ļoti gudru lēmumu, jo tieši lieliskā sapņaino melodiju saskaņa ar delikātajiem deju ritmiem ir tas, kas šo albumu padara tik lielisku. Tieši tik lielisku, lai rastos pārliecība, ka nepievils arī viņu nākamais ieraksts.

9. LCD Soundsystem — This Is Happening (2010)

Vecā pirdiena Džeimsa Mērfija pagājušās desmitgades superprojekts LCD Soundsystem, ar savu pēdējo albumu This Is Happening, sekoja vecajam labajam teicienam. Cilvēkam ir jāmācās beigt karjeru tās labākajos gados. This Is Happening ir vispieņemamākais, pat popsīgākais, grupas albums. Ar ievērojumu skaitu fantastisku hitu, kas pat mūsdienās ir dzīvāki par Līviem. Lai gan pēdējais grupas albums, tomēr tas norāda uz lielām lietām, ko varam sagaidīt no Mistera Mērfija nākotnē un esam jau sagaidījuši šajos gados (Deivida Bovija lieliskais Love Is Lost remikss un Arcade Fire albuma Reflektor producēšana). Visu cieņu un lai viņam veicas.

8. The National — High Violet (2010)

Latviešu hiphoperu dziesmas māca, ka nekad nevajag padoties, vajag strādāt 25 stundas dienā un tad jau kaut kad... Panākumi atnāks. 95 procentu latviešu reperu tā arī nekad negūst panākumus. Varbūt viņi par ātru padodas? Jo The National bija jāgaida 20 gadi, lai kļūtu par jaunajiem pieaugušo popmūzikas karaļiem. Utopiskā pasaulē High Violet lielākie hiti — Terrible Love, Sorrow, Bloodbuzz Ohio, England, skanētu gan Radio Skonto, gan Star FM. Ok, neesmu pārbaudījis, bet vismaz cerams SWH atskaņo The National. Ja nē, tad kurš vispār mūsdienās klausās radio? Tā kā ne jau radioatskaņojumi padara The National par žanra karaļiem, bet lieliskās dziesmas.

7. Tame Impala — Lonerism (2012)

Diez vai kāds atceras, ka reiz šis projekts bija neliela sastāvdaļa no saraksta, kurā tika uzskaitītas mūsdienu grupas, kuru skanējums kaut nedaudz līdzinās daiļradei, ko savos pēdējos ierakstos radīja kāds leģendārs kvartets no Liverpūles. Tas, ka zem nosaukuma Tame Impala slēpjas viena cilvēka, precīzāk sakot Kevina Pārkera, daiļrade, nevienam vairs nav noslēpums. Tomēr tas, kas slēpjas viņa galvā, nav viegli atšķetināms. Pārkers pēc diezgan veiksmīgā debijas ieraksta Innerspeaker nolēma mainīt kursu un pievērsties savai mīlestībai pret pop mūziku. Lieki teikt, ka gala iznākums bija viens no 2012. gada lielākajiem (lasīt — labākajiem) albumiem. Innerspeaker pshodēliskos ģitāru ritmus nomainījuši sintezatori un sampli, kas Pārkeram radījuši lielāku iespēju veidot lipīgākas melodijas kā Mind Mischief, Elephant un Feels Like We Only Go Backwards. Pāreja uz plašākas skaņu paletes veicināja arī emocionālākus dziesmu tekstus, kurus papildina sadzīves trokšņi, kurus viņš pats tvēris savā diktofonā ieraksta tapšanas laikā Austrālijā un Francijā. Albums pats par sevi ir viegli baudāms un to nevajadzētu limitēt kā psihodēliju, kā arī teikt, ka tas ir pārāk ieslīdzis popmūzikā.

6. Frank Ocean — Channel Orange (2012)

Vien īsi pirms debijas albuma iznākšanas publiski paziņot par savu biseksualitāti bija riskants gājiens, kas vēl jaunajā un ne tik tolerantajā sabiedrībā varēja izvērsties dažādi, tomēr pasaule vēlas apbrīnot talantu, sniegt tam apbalvojumus, un Frenks ir tieši tāds mākslinieks, kura oriģinālajam talantam nav iespējams pretoties. Tādi nu mēs esam — un par mūsu savādo dabu arī ir šis pretenzijām bagātais albums — par cilvēku atšķirīgo dabu, sāpīgajām nesaskaņām un par neparastu mīlestību. Patiesas domas un jūtas, perfekti bīti un ģeniāls mākslinieks — Channel Orange ir albums, kurš populārajā kultūrā atstājis patiešām skaistu nospiedumu.

5. Vampire Weekend — Modern Vampires Of The City (2013)

“Slinkā žurnālisma” viena no pazīmēm ir labo grupu labākos albumus salīdzināt ar OK Computer (nu, tas Radiohead albums...) Šoreiz būšu slinks un Vampire Weekend līdz šim pēdējo albumu nevis salīdzināšu, bet nosaukšu par Vampire Weekend OK Computer. Un tiešām, ja ir kāds mūsdienu albums, kas ir pelnījis šo titulu, tad Modern Vampires Of The City ir tāds vienīgais. Jo te ir gan tā episkā sajūta, gan rūpīgi izstrādāts sociālais vēstījums, fantastiskas dziesmas un tā atkarību raisošā sajūta.

4. M83 — Hurry Up, We're Dreaming (2011)

Hurry Up, We're Dreaming, starp citām lietām, izceļas arī ar to, ka tas ir dubultalbums, kas mūsdienās ir visai reta parādība, jo mūsdienu cilvēka uzmanību noturēt ir ļoti grūti. Tomēr, par spīti tā 22 dziesmu garumam, tas ne brīdi nekļūst apnicīgs un tajā nav nevienas dziesmas, kuru no albuma gribētos izgriezt. Tas, visticamāk, ieies vēsturē arī kā albums, kurš padarīja M83 par vienu no lielākajām planētas indie grupām un varbūt pat kā viņu visu laiku lielākais meistardarbs (es gan cerēšu, ka Antonijam Gonzalesam kādreiz vēl izdosies kaut ko tikpat labu, ja ne labāku). Tikmēr Midnight City ir dziesma, kuru gandrīz vai var uzskatīt par veselas paaudzes himnu. Viņu albumu kopējais saturs gan ir pārāk eksperimentāls un interesants, lai viņi kļūtu par patiesām popzvaigznēm, bet tas arī nav vajadzīgs. Pietiek ar to, ka varam priecāties par krāšņu un majestātisku albumu, ar kuru episkumā var mēģināt (bet neveiksmīgi) sacensties tikai citi M83 albumi.

3. Bon Iver — Bon Iver (2011)

Četrus gadus pēc nu jau leģendārā ceļojuma uz būdiņu Viskonsinas mežos, kurā tapa salauzto sirdi ārstējošais For Emma, Forever Ago, Bon Iver atgriezās, lai jau atkal pārsteigtu pasauli. Pārsteigtu vēl vairāk, nekā toreiz, jo nebija daudz tādu, kas būtu atļāvušies prognozēt, ka Džastina Vernona projekts varētu rezultēties tik episkā albumā kā Bon Iver. Šis bija solis uz priekšu itin visā — dziesmu struktūrās, to daudzveidībā, ieraksta plūdumā, dinamiskumā un ikvienā citā raksturlielumā, kāds vien mūzikā ir iedomājams. Sākot ar vienu no piecgades spēcīgākajiem ievadošajiem skaņdarbiem Perth, kas gluži kā muzikāls vilnis nenovēršami pārņem klausītāju, un, beidzot ar sapņaino odu nākotnes cerībām Beth/Rest, šis albums ir šedevrs no pirmās līdz pēdējai sekundei, un turpinās iespaidot dziesminiekus un indie grupas visapkārt pasaulei vēl gadiem ilgi.

2. Kanye West — My Beautiful Dark Twisted Fantasy (2010)

Ja nu kāds nobijās, ka šajā topā neesam iekļāvuši Kanji, tagad var atviegloti uzelpot. Tas gan būtu maz ticams scenārijs, jo kā gan var ārpus piecgades albuma topa atstāt pašu Dievu? Tiesa gan, viņš šeit ir pārstāvēts tikai ar vienu albumu, jo lielākā daļa no mums, bez īpašas vienošanās, pārsvarā pieturējās pie likuma par diviem viena un tā paša mākslinieka albumiem nebalsot. Tad nu nācās izvēlēties vienu no diviem šajā piecgadē izdotajiem, nonākot pie secinājuma, ka, lai gan Yeezus ir lielisks ar saviem eksperimentiem, My Beautiful Dark Twisted Fantasy ir albums kas vislabāk parāda viņa daudzveidību. Tajā ir dzirdamas gan liegas noskaņas, gan agresīvas rīmes, gan stīgu aranžējumi, gan masīvi bīti. Pie tam, pats labākais ir tas, ka visi nosauktie elementi lieliski sadzīvo kopā, un liekas, ka gandrīz neviena skaņa šajā albumā nav lieka. Starp citu, interesanti ka šis albums mūsu 2010. gada albumu topā nemaz nebija atrodams, bet, tā kā tajā bija tikai 20 albumu, piecgades topa balsošanas sarakstu papildinājām ar vēl pieciem albumiem no šī gada. Kanje starp šiem pieciem iekļuva gandrīz vienbalsīgi, kas droši vien ir labs apliecinājums tam, ka šis albums ir izturējis laika pārbaudījumu.

1. Arcade Fire — The Suburbs

Kādam ir jābūt ierakstam, lai tas spētu tik pēkšņi mainīt attieksmi pret indie roka grupu un tās repertuāru? Vismaz 15 dziesmu, kas ilgst vienu pilnu stundu un ir balstītas uz personīgo pieredzi. Tāda varētu izskatīties vienkāršota formula, kas aizvedīs līdz kalna virsotnei. Arcade Fire ar Batleru brāļiem priekšgalā savā trešajā albumā iekļāva „16 satriecoši spēcīgas vēstules no piepilsētas“. Liels uzsvars ierakstā ir uz tā noskaņu un ietekmi, kādu tā atstāj klausītāju. Gribētos teikt, ka laimīgās beigas kļuvušas pārāk apnicīgas, un tāpēc arī lielāku uzmanību izpelnīties sākuši skumjie un bēdīgie stāsti. Stāsti par dzīvi, cilvēkiem un sajūtām piepilsētā, kas stāstītājā rada aizkaitinājumu, vilšanos, nepatiku un īgnumu. To visu ietērpjot indie roka un barokpopa drānās, iegūsti albumu, kas maina karjeru, dzīvi, piesaista neskaitāmus jaunus atbalstītājus, ieber tavās kabatās daudz naudas un piepilda plauktus pilnus ar balvām.

Nekad nebūtu domājis, ka tādi mākslinieki kā Flying Lotus un FKA Twigs tiks cauri Vucāna cenzūrai un iekļausies varenā dikatatora Normunda Vucāna top 25. Lauris var tikai pienest ūdeni tādam vīram kā NV.

Renārs K 2015. gada 16. jūnijā, 00:24

Par maz seksa

Precējusies, pāri 40 2015. gada 16. jūnijā, 00:24

man trūkst mīlestības

MTM 2015. gada 16. jūnijā, 23:31

Ļoti neobjektīvs tops, kas galīgi neatspoguļo visas tautas viedokli. Kur ir latviešu mūziķi? Kur Daft Punk, The Killers, Muse un citi tikpat populāri izpildītāji? Pusi pat neesmu dzirdējis, labi, ka vismaz Arctic Monkeys ir, bet daudz par zemu.

Objektīvs 2015. gada 17. jūnijā, 11:57

Piekrītu objektīvām, netiek atspoguļotas patiesas tautas izvēles, trūkst arī mūziķi kā Coldplay un Florence + the machine? Vēl ļoti pietrūkst Toma Odela, ne jau velti viņš jau otro reizi šogad dosies uz Latviju, lai priecētu savus fanus, kas tikai parāda to, cik ļoti Latvija viņu mīl un cik ļoti viņš šo mīlestību saprot.

Nam takaja muzika ņenada.

COFFEE INN 2015. gada 17. jūnijā, 12:00

taču nafig tos odelus, killerus un ko tur vēl. viens labs ieraksts vai pāris dziesmas, kas dzirdamas radio, nenozīmē, ka tam māksliniekam visa pasaule jāliek pie kājām vai jāatrodas visos topos. manuprāt te ir vismaz 10 albumi, kam šeit ir īstā vieta, bet nesūdzos par pārējiem, jo dažus pat neesmu dzirdējis. cilvēki centušies ir. un šeit nekur nav teikts, ka tops ir tautas domas par pēdējiem pieciem gadiem mūzikā. tas ir intro tops un viņu viedoklis. nerunājiet muļķības, ja jūsu iecienītākais albums šeit nav. tas, ka jums kāds konkrēts albums liekas saistošs, nenozīmē, ka tam ir jābūt visos topos, kuriem uzduraties. cieniet citu domas.

par kvalitatīviem ierakstiem 2015. gada 18. jūnijā, 01:39

Nu gluži kā naglai uz galvas trāpīji! Super tops, super raidījums, super Intro!

arī par ierakstiem 2015. gada 18. jūnijā, 09:28

Tops nav par tautas izvēlēm, tops ir kolektīva izvēles, iekšējā balsojuma rezultāts. :) Ir iespēja iepazīt jaunus mūziķus, ja jau liekas tik sveši un nedzirdēti! :)

jup 2015. gada 18. jūnijā, 09:37

Tavs komentārs