Mēneša albums: janvāris

Pirmais mēnesis 2014. gadā muzikālajā ziņā mūs nav pārlieku lutinājis — nedz tika izdoti daudz jauni albumi un singli, nedz to kvalitāte bija pārsteidzoša. Tomēr pat šādos mēnešos ir atrodamas pērles un pērlītes, kurām uzmanību pievērst būtu vērts. Tad nu šajās rindās par to, kas mums šķitis ievērības cienīgākais janvārī!

Rūdolfs Sietiņš

Mēneša dziesma: Modern Baseball — Your Graduation

Modernie jaunieši no modernās emo grupas Modern Baseball (tulkojumā Modernais Beisbols) tūliņ, tūliņ izdos savu otro albumu, kas, pavisam noteikti, būs liels grāvējs. Vismaz pirmais singls no šī albuma par to liecina. Apvienojot labāko, kas noticis šajā žanrā deviņdesmitajos un, piemetot alternatīvākas ģitāras The Smashing Pumpkins garā, grupai ir visas cerības iegūt milzu kulta statusu, jo jauniešu problēmas vienmēr ir bijušas vienas un tās pašas, bet grupai ir milzu talants runāt tiešu valodu visiem saprotamā veidā.

Mēneša albums: Thee Silver Mt. Zion Memorial Orchestra — Fuck Off Get Free We Pour Light on Everything

Postroka milžu Godspeed You Black Emperor mazie brāļi, iespējams, izdevuši šī gada labāko albumu. Nu vismaz pagaidām... Albums kas pārsteidz ar smagām blekmetāla balādēm un tajā pašā laikā episki meditatīviem skaņdarbiem, par kuriem pat kādai Kanādas lielākajai grupai (ne Nickelback) nebūtu jākaunas. Jā, What We Loved Was Not Enough, iespējams, ir labākā Arcade Fire dziesma 2014. Gadā, kuru Arcade Fire nav izdevuši. Kā zināms, minētā Kanādas grupa ir daudz mācījusies no šiem varoņiem, kuru dziesmas rada tikpat dīvaini nelīdzsvarotu sajūtu kā Arcade Fire nepārspētais šedevrs Funeral.

Lauris Anstrauts

Mēneša dziesma: M-Melodijas — Friends

Janvāra mēneša dziesma gan tehniski vēl nāk no decembra, bet tā kā oficiāli tā izdota gada pēdējās dienās, tad nolēmu, ka tas skaitās tik un tā. Nesen kādā citā rakstā minēju to, ka par Latvijas mūziku nerakstu pārāk bieži, tomēr sanāk tā, ka lieliskais Dirty Deal Audio kolektīvs man ir licis to darīt pat divreiz viena mēneša laikā.

Friends ir atrodams pagājušā gada nogalē izdotajā DDA\VA II izlasē, kurā ar lieliskiem gabaliem pārstāvēti gan vairāk, gan mazāk atpazīstami ar Dirty Deal saistīti producenti, tomēr šis Saldus instrumentālā hip-hopa/elektronikas producenta M-Melodijas skaņdarbs izceļas visvairāk. Tajā man sanācis saklausīt kaut ko no amerikāņu producenta Shigeto vai pat agrīnajiem Gold Panda gabaliem (tas gan, iespējams, galvenokārt šeit izmantoto orientālo motīvu dēļ), un jāsaka, ka kvalitātes ziņā šoreiz vietējais produkts daudz neatpaliek no importa preces. Friends galvenais trūkums gan ir tā garums — ja šo skaņdarbu apaudzētu ar papildus 1 — 2 minūtēm, tas noteikti nenāktu par ļaunu — tomēr iespaidu izdodas atstāt arī ar divarpus, un tas ir viennozīmīgi pozitīvs.

Mēneša albums: Warpaint — Warpaint

Pirms Warpaint jaunā albuma iznākšanas bija visai grūti paredzēt, kādu muzikālu virzienu dāmas būs izvēlējušās, un īsti arī nebija skaidrs, cik lielas ekspektācijas uz to likt. Tā pirmie singli nebūt nebija zemē metami, bet īpašu skaidrību šo jautājumu sakarā neieviesa, tomēr, galu galā, pašā albumā atbildes uz tiem var rast, un kļūst skaidrs, ka bija vērts to noklausīties. To ievadošais Intro gan rada vēl vairāk jautājumu, jo, pēc tā noklausīšanās, šķiet, ka viņas pietuvojušās postrokam, turklāt sekojošajās dziesmās līdz albuma beigām var saklausīt iezīmes no vēl ne viena vien interesanta žanra — dažbrīd viņas atgādina shoegaze skanējumu, daudz kur atrodamas drīmpopa noskaņas, citur saklausāms pat triphops, savukārt dziesmā Disco//Very arī tās nosaukumā iekļautais disko. Vienlaikus dāmas nav atstājušas novārtā arī sev mīļo psihodēliju, un, apmēram albuma vidusdaļā, kļūst skaidrs arī pieminētais muzikālais virziens — šķiet, ka viņas ir nonākušas pie plāna izmēģināt ko jaunu, vienlaikus paliekot arī pie tā, kas viņām jau ir.

Jāpiebilst arī, ka pie albuma producēšanas kopā ar pašu grupu strādājis arī leģendārais Flood (no U2 līdz Smashing Pumpkins, līdz New Order un tā varētu turpināt vēl ilgi), kurš savu darbu padarījis teicami — kopā ar grupu viņam albuma dziesmās ir izdevies uzburt ļoti patīkamas skaņu ainavas, radot iespaidu, ka viss šeit skan tieši tā, kā tam būtu jāskan. Daži mūzikas apskatnieki gan domā citādi, tomēr es pēc Warpaint noklausīšanās jūtos pārliecināts, ka viņas ar "grūtā otrā albuma" sindromu ir tikušas galā sekmīgi, spējot izdarīt to, kas daudziem citiem neizdodas — saglabāt savu oriģinālo skanējumu, vienlaikus attīstot to jaunos virzienos.

Kristaps Zvirbulis

Mēneša dziesma: The Orwells — Dirty Sheets

No nenovērtētas grupas līdz izpārdotai koncertu tūrei britu salās, kas sāksies februāra beigās. The Orwells nesteidzīgi ieguvuši atpazīstamību, kas sniedzas tālāk par Ilinoisas štata robežām. Grupa pēc debijas izdošanas ražīgi aizvadīja pērno gadu, izdodot divus EP. Jaunais gads tika aizvadīts un sagaidīts ar singlu Dirty Sheets. Izdots gan ap decembra sākumu, bet daudz klausīts tieši janvārī. Kompozīcija vairāk atsaucas uz grupas pēdējo EP, attīstot mazliet panciskāku skanējumu un ceļot tempu grupas demonstrētajam garāžrokam no Remember When. Mana sajūsma par šo blici varbūt nav tik liela kā Deividam Letermanam un viņa kolēģiem, bet tās ir pietiekoši, lai Dirty Sheets būtu mana mēneša izvēle. Kungiem noteikti patiks arī kompozīcijai radītais video.

Mēneša albums: Blank Realm — Grassed Inn

No Austrālijas pēdējā laikā nāk spēcīgas vibrācijas, kuras izraisa tur radītā psihodēliskā mūzika. Brisbenas kvartets mūzikas lauciņā nav nekādi jaunpienācēji, jo ierakstus izdod jau kopš 2007. gada Blank Realm tieši ar savu pēdējo studijas veikumu būs uzgājuši sava troņa lielāko dārgakmeni un tam ir diezgan labs pamatojums. Iepriekšējie ieraksti sevī ietvēra tādu kā kompotu. Agresīvākas melodijas ar uzsvaru uz enerģiskiem akordiem mijās ar pshihodēliju ik uz soļa. Šajā gadā austrāliešu dvēseliskais kvartets beidzot ieviesis kārtību pats savā virtuvē. Tā rezultātā tapušais Grassed Inn ir patīkami plūstošs ieraksts no pirmās līdz pēdējai kompozīcijai. Kāds man noteikti iebilstu, bet katram ierakstam ir nepieciešams savs jājamzirdziņš lieliskas dziesmas formātā. Falling Down the Stairs rotaļīgā melodija iedveš ierakstā lielāku dzīvību un iznes to cauri līdz pēdējām sekundēm. Piesieties varētu tikai pie dziedāšanas prasmes bet neatceros, kad kāds būtu sūdzējies, ka Austrālijas psihodēliskajai mūzikai prasās pēc kāda personāža, kas būtu Kailijas Minogas līmenī.

Staņislavs Fisenkovs

Mēneša dziesma: Wild Beasts — Wanderlust

Wild Beasts savos divos iepriekšējos albumos ieturēja samērā līdzīgu skanējumu un varēja domāt, ka tā viņi skanēs arī turpmāk. Arī pirmais albums ietvēra vairāk līdzību ar tiem, nekā ar janvāra sākumā izdoto singlu Wanderlust. Tiem, kuriem nebija vēl izdevība to noklausīties, nav jāsāk uztraukties, jo pārmaiņas saglabā sevī arī Wild Beasts raksturīgo. Heijdena Torpa vokāls un dziedājums ir palicis gandrīz tāds pats, bet no angļu literatūras klasiķus nomācošiem jautājumiem pāriets uz smagākiem — filozofiskākiem. Tas izpaužas arī smagākā, piesātinātākā skanējumā, kuru veido pareizi izvēlēti elektroniskās mūzikas elementi. Jāturpina turēt īkšķus par to, ka pārmaiņas tiks veiksmīgi īstenotas arī februāra beigās gaidāmās Present Tense plates formātā.

Mēneša albums: Cymbals — The Age of Fracture

Ar Cymbals iepazīšanās notika gandrīz pirms gada, kad februārī tika publicēts singls The Natural World. Klausoties to, radās iespaids, ka puiši mācījušies no LCD Soundsystem, Talking Heads un vairākiem citiem, jau sevi pierādījušiem māksliniekiem. Skaņdarbs pavisam noteikti bija pelnījis iekļūt radiostaciju apritē, un pašam turpmākajos mēnešos tas galvā ieskanējās bieži. Lai gan apvienība cītīgi darbojās jau pāris gadus un paguvusi izdot divus albumus, par to iepriekš nekas nebija dzirdēts. Jāatzīst, ka biju to nedaudz piemirsis, bet pēdējās janvāra dienās kāds kolēģis atgādināja to, ka jauniešiem drīz būs jauna plate. Tā veiksmīgi ievada jauno gadu mūzikas lauciņā un izceļas uz bālā janvāra fona. Par ierakstu var sākt spriest jau no ievada Winter ’98, kur lēnām mēs tiekam ievilkti Cymbals pasaulē. Jāpiebilst, ka Londonas censoņi pārvalda arī franču valodu, kas dažbrīd izskan, un tās akcents bieži tverams solista balsī. Albuma turpinājumā ir vēl vairākas dziesmas, kas pelnījušas uzslavas un varētu pastāvēt kā singli, bet tajā pašā laikā albums ļoti labi turas kopā. Plates otrajā pusē, kā arī tās ievadā Like an Animal, saskatāmas iezīmes no elektroniskās mūzikas, jo tikai pateicoties tām, var rasties deviņas minūtes garš skaņdarbs. Erosion ģitāru rifi atgādina un tā vien aicina pie iepriekšminētajām ietekmēm pievienot arī leģendāros The Cure. Ieraksts The Age of Fracture ir jādzird tiem, kuri bija vīlušies ikgadējā janvāra tukšumā vai vēlas sākt gadu ar jaunu, kvalitatīvu mākslinieku atklāšanu.

Normunds Vucāns

Mēneša dziesma: Elbow — Fly Boy Blue/Lunette

Neliegšos — pirmo reizi dzirdot jauno Elbow singlu biju gana pārsteigts, un nebūt nebiju sajūsmā. Galu galā — tādā kantri manierē viņi līdz tam īsti dzirdēti nebija. Tiesa, sajūsma radās jau pēc pāris Fly Boy Blue/Lunette atskaņošanas reizēm, kad dzīvīgais pamata bīts un griezīgās ģitāras kā nosēdās manā prātā, tā to nav pametušas joprojām. Tā ir kompozīcija, kuru gribas klausīties atkal un atkal, un ir skaidrs — Elbow kārtējo reizi uzrāpušies ar pīpi uz jumta!

Mēneša albums: Bruce Springsteen — High Hopes

Diez vai daudziem mūziķiem es piedotu albumu, kas izveidots no iepriekš nepabeigtiem demo, kaverversijām un no jauna ierakstītiem vecākiem singliem. Boss nav parasts mūziķis, un viņš ko tādu var atļauties. Jā, High Hopes nebūt neskan tik labi kā viņa iepriekšējie albumi, tam nav ne vienotas domas, ne sajūtu nerva, taču noklausoties to vienu reizi rodas vēlme plati iepazīt nedaudz tuvāk, cenšoties labāk saklausīt visas nianses un precīzāk uztvert izdziedātās domas. Ļoti iespējams, ka gada beigās mēs visi par šo Springstīna ierakstu būsim piemirsuši, bet tukšajā janvārī tas pamatīgi izceļas.