Ceļš uz Positivus 2016 – Richard Hawley

Mazāk nekā trīs mēneši ir atlikuši līdz jubilejas — desmitajam — Positivus festivālam. Kā jau ierasts, arī šogad Salacgrīvā redzēsim veselu virkni visdažādāko kalibru ārvalstu mūziķu, ar kuriem līdz pat festivāla sākumam iepazīstināsim jūs ikgadējās rubrikas Ceļš uz Positivus ietvaros. Pirmo šī gada rakstu veltīsim vienam no skaļajiem vārdiem šī gada programmā — britu mūziķim Ričardam Haulijam.

Kas?

49 gadus vecais ģitārists, dziesmu autors un izpildītājs Haulijs jau kopš deviņdesmito gadu sākuma ir stabila vērtība Liebritānijas mūzikas tirgū. Pirmos panākumus guvis kā daļa no britpopa apvienības Longpigs, pēc tās izjukšanas 2000. gadā Ričards atsaucās sava drauga Džārvisa Kokera aicinājumam un pievienojās Pulp tās pēdējos darbības gados. Ap to laiku šefildietis ierakstīja arī pirmos demo solo materiālus, kurus, Kokera mudināts, 2001. gadā realizēja paša vārdā nosauktā EP.

Tā kā EP saņēma ļoti pozitīvas atsauksmes, Haulijs turpināja radīt un izpildīt pats savas dziesmas, izdodot savus pirmos divus albumus, turklāt jau tad aizsākot tradīciju, nosaukt ierakstus dažādu dzimtās Šefildas vietu nosaukumos. Tiesa, lielākie panākumi vēl tikai sekoja — 2005. gada septembrī dienasgaismu ieraudzīja trešais studijas veikums Coles Corner, kas vēlāk saņēma ne tikai sajūsmas pilnas atsauksmes no kritiķiem un klausītājiem, bet arī Mercury balvas nomināciju. Starp citu, šajā albumā atrodama, iespējams, populārākā Ričarda kompozīcija — titulskaņdarbs Coles Corner, bez kura arī šīs vasaras koncerts Salacgrīvā nebūs iedomājams.

Nākamo desmit gadu laikā dziesminieks izdevis vēl četrus albumus, no kuriem īpaši jāizceļ divi — 2008. gada Lady’s Bridge viņam nodrošināja pirmo BRIT Award nomināciju, savukārt episkais Standing An The Sky’s Edge 2012. gadā palīdzēja atgriezties Mercury nominantu pulciņā. Pērn pie klausītājiem nonāca pagaidām svaigākais no mūziķa veikumiem — Hollow Meadows, kas uzreiz tika uzteikts kā mūziķa visu laiku atklātākais un tekstu ziņā intīmākais darbs.

Ko spēlē?

Visvieglāk Haulija radīto mūziku būtu ielikt „adult contemporary” rāmī, tādējādi cenšoties pavēstīt, ka mūziķis pamatā izpilda viegli klausāmu popmūziku un rokmūziku ar blūza vai barokpopa elementiem. Tāpat arī viņš nav vairījies eksperimentēt, vairākos albumos iekļaujot, piemēram, ievērojamas psihodēliskās mūzikas ietekmes. Te gan uzreiz jāatzīmē, ka brita mūzikā vismaz tikpat liela nozīme kā pavadījumam ir arī tekstiem, kas allaž ir ievērības cienīgi pat vēstot par vienkāršām, visiem saprotamām un nodrāztām tēmām.

Kāpēc jādzird?

Gundars Zaburdajevs, Intro.lv žurnālists: Jau pirmais acu uzmetiens liecina, ka Ričards Haulijs ir staigājošs rokenrols — ar želeju saķēpāti mati, ādas jaka, ģitāra pār plecu un neiztrūkstoši apvainojumi politiķu virzienā. Pārsvarā savas karjeras laikā līkumojis pa rokenrola maigākajiem ceļiem (līdzību ar Roju Orbisonu nav noliedzis neviens), Haulijs ir pierādījis, ka māk arī pamatīgi rūcināt elektrisko ģitāru. Tieši šo kombināciju, visticamāk, jāgaida arī Salacgrīvā — atmosfērisks un romantisks skanējums ies roku rokā ar pamatīgu ģitārmūziku. Atliek pievienot vēl nedaudz psihodēlijas, un tiek iegūta lieliska festivāla formula.

Rūdolfs Sietiņš, Intro.lv žurnālists: Ričards Haulijs ir blūzmenis no Šefieldas, kam īstenībā ar blūzu ir visai maza saistība. Tikai tāda, ka viņš spēj radīt skaisti skumīgu mūziku ar ļoti lielu retro piesitienu. Haulijs ir cilvēks, kas vairāk dzīvo pagātnē, nekā tagadnē vai nākotnē, tomēr tam visam ir laikmetīgs kičs. Iespējams, šī mūsdienīgā garša, varētu radīt nepatīkamas asociācijas, ieliekot godāto mākslinieku neglaimojošā kategorijā “pieaugušo mūzika”, kas uzreiz saistās ar to, kas skan Radio Skonto vai Star FM. Jā, Haulijs ietilpst šajā kategorijā. Tiesa viņa prasmes radīt lieliskas dziesmas, noskaņu, kā arī kulta statuss, kuru radījusi ne tikai britu prese, bet dažādi jauniešu iecienītākie izpildītāji, viņu padara par vienu no “adult contemporary” labākajiem izpildītājiem.

Normunds Vucāns, Intro.lv žurnālists: Mana pirmā saskare ar šo mākslinieku bija tad, kad pirmo reizi izdzirdēju Coles Corner, uzreiz apjaušot, ka Ričards Haulijs ir ļoti interesants un talantīgs izpildītājs, kura daiļradi patiesi gribas izpētīt sīki un smalki. Tā arī toreiz darīju, un nu jau vairāk nekā 10 gadus ar milzīgu interesi sekoju visam, ko viņš publicē. Kaut daudziem varētu šķist, ka Haulijs savās darbībās ir gana ierobežots un ārpus vieniem rāmjiem neiet, man gribētos domāt, ka viņš ir viens no mūsdienu gudrākajiem izpildītājiem, kas teicami saprot mūziku, un tāpēc tajā spēj izpausties patiesi daudzveidīgi. Vai tā būtu smeldzīga balāde vai teju psihodēlisks skaņdarbs, Ričarda prasmes nekad neliek vilties.