Mercury Prize 2015 piezīmes: 3. daļa

Kopš šīs nedēļas arī mūsu pašu mājās ir sava balva Austra, kas formāta ziņā atgādina britu Mercury balvu, kurai jau ceturto gadu pēc kārtas sekojam Intro.lv. Taču jaunas balvas iedibināšana nenozīmē to, ka vairs nesekosim līdzi notikumiem Britu salās. Šodien iepazīstinām ar kārtējiem trim ierakstiem, kuri pretendē uz Mercury Prize, un, pavisam iespējams, kāds no tiem jau nākamnedēļ izcīnīs šo balvu.

Ghostpoet — Shedding Skin

Sena anekdote vēsta, ka festivālā Positivus neuzstājas hiphopa izpildītāji. Tiesa daži asprāši piebilst, ka šogad gan viens reperis bija un viņu sauc Ghostpoet. Nu labi, Ghostpoet patiesībā nav nekāds reperis, bet gan drīzāk apcerīgs dzejnieks, kas savā mūzikā drīzāk iesoļo tā saucamajā post-dubstep lauciņā.

Jaunākais albums Shedding Skin vispār ir ļoti tālu no hiphopa — tas ir moderns, pieaugušo post-punk ieraksts ar nelieliem, bet valdzinošiem elektroniskajiem elementiem. Tiesa šī rokenrolīgā formula “urbānajam dzejniekam” tīri labi piestāv un ļauj veiksmīgāk savu vīziju pielāgot dzīvajiem koncertiem. Tā kā tie, kuri prāta aptumsuma (vai vētras) laikā Ghostpoet (jeb The Ghost Poets) sajauca ar The Sound Poets, ne tikai nobrīnījās, ka latviešu grupā dzied kāds melnādainais, bet, iespējams, palika arī tīri apmierināti.

Izredzes iegūt Mercury balvu nevērtētu pārāk augstu, lai gan tā jau ir otrā nominācija šim izpildītājam. Acīmredzot Lielbritānijas viedie kritiķi mīl Ghostpoet un varbūt ar trešo vai ceturto nomināciju viņam izdosies ierakstīt tik labu albumu, lai iegūtu lielo balvu un milzīgo klausītāju mīlestību.

/Rūdolfs Sietiņš/

Slaves — Are You Satisfied?

Aptuveni pirms gada notika mana (un, iespējams, daudzu citu) pirmā iepazīšanās ar britu duetu Slaves, kad viņi tika aicināti uzstāties Džūlsa Holanda šovā. Tas bija īsi, spilgti un atmiņā paliekoši. Savukārt pēc tam nokļūšana BBC Sound of aptaujā, labi novērtēts debijas albums un Mercury nominācija.

Duets, kurā ir bundzinieks un ģitārists, vairs nav nekas jauns un pārsteidzošs, piemēram, pagājušajā gadā par Mercury balvu cīnījās Royal Blood. Taču būtiskākā atšķirība ir žanrā, kas Slaves gadījumā ir pankroks britu tradīcijās. To viņi papildina ar ietekmēm arī no citiem žanriem, kā dēļ ir iespējama līdzība ar citiem rokmūzikas duetiem, kā arī tas izskaidro plates visai labos panākumus pārdotāko ierakstu sarakstos. Lai gan albumā Are You Satisfied? bungas un ģitāra skan visai vienkārši, kopējais skanējums ir tāds, it kā spēlētu rokgrupa pilnā sastāvā. Turpat notverama arī noskaņa, ko varētu lieliski iztēloties koncertos gan koncertos kādu nelielu klubu pagrabos, gan uz festivālu lielākajām skatuvēm. Slaves izcēlušies arī ar izcilām kaverversijām, piemēram, britu grime zvaigznes Skepta skaņdarba Shutdown un The Chemical Brothers jaunā albuma singla Go kaveriem.

Jau iepriekš bija novērojams, ka Mercury žūrija mēdz izcelt ierakstus, kas godina vai atskatās uz birtu mūzikas kultūras mantojumu. Taču, neskatoties uz visai izcilo gadu šim duetam, šķiet, ka Slaves ar debiju nespēs izcīnīt šo balvu, bet nav izslēgts, ka tas var notikt nākotnē, jo potenciāls viņiem ir.

/Staņislavs Fisenkovs/

Róisín Murphy — Hairless Toys

Kad vasaras sākumā tika izziņots Rošīnas Mērfijas koncerts Siguldas pilsdrupās, daudzi, tostarp arī es, atļāvās pasmīnēt par tā organizatoru izteikumiem, ka ar pirmo albumu pēc septiņu gadu pauzes bijusī Moloko dziedātāja atkal esot zirgā. Kā zināms, visgardāk parasti smejas tas, kurš smejas pēdējais (vai arī ir dzirdējis albumu), jo izrādās, ka tā ir pilnīga patiesībā, ko novērtējusi arī Mercury balvas žūrija, iekļaujot Mērfiju nominantu sarakstā.

Smiešanos un albuma noklausīšanos nepieminēju nejauši, jo tik tiešām — ja vien es pats nebūtu dzirdējis Hairless Toys, tā kvalitātēm negribētos ticēt. Galu galā, cik tad ir tādas deviņdesmito zvaigznes, kuras, neko īsti skaļu nedarījušas teju dekādi, spēj atgriezties ar kaut ko sakarīgu? Iespējams, Rošīnai par labu spēlē fakts, ka viņa joprojām ir tikai 42 gadus veca, iespējams, viņas stila ikonas statuss vai kas cits, taču 2015. gadā viņa ir pamanījusies sarakstīt savas karjeras interesantāko un spēcīgāko mūziku. Tas ir ļoti gaumīgs un minimālistisks ārtpops, kura pavadījumu caur un caur veido dažādi elektronikas motīvi, klausītāju ievedot viegla transa stāvoklī visu piecdesmit minūšu garumā. Kas interesanti, šis transs saglabājas pat ieraksta aktīvākajos skanējuma mirkļos, radot patiešām dīvainu sajūtu — tādu, it kā notiktu pamatīgs reiva pasākums, fonā skanot kam pavisam mierīgam.

Paveroties šī gada Mercury nominantu sarakstā, Hairless Toys gana pārliecinoši izceļas kā dīvainākais vai viens no diviem dīvainākajiem ierakstiem. Tā burvību diez vai novērtēs ikdienas klausītājs, taču tie, kuriem patīk patiešām iedziļināties mūzikā, Mērfija ir sagādājusi lielisku klausāmvielu.

/Normunds Vucāns/