Mercury Prize 2016 piezīmes: 2. daļa

Pagājušajā nedēļā iesākto rakstu sēriju par šī gada Mercury balvai nominētajiem albumiem turpinās šodien, kad kārta pienākusi nākamajiem trijiem. Noteikti iesakām nepalaist garām arī nākamos šīs sērijas rakstus, jo ļoti interesanti ir arī visi seši atlikušie ieraksti (kuru starpā ir arī vairāki no galvenajiem favorītiem), tikmēr šodien visu savu uzmanību pievēršam The 1975, Skepta un Savages.

The 1975 — I Like It When You Sleep, for You Are So Beautiful Yet So Unaware of It

Meiteņu mīluļiem The 1975 šis gads jau tā ir bijis diezgan satriecošs — čaļi izdeva savu otro studijas plati, kas, tāpat kā viņu pirmā, momentā uzšāvās līdz pirmajai vietai Lielbritānijas albumu topā, kā arī pirmo reizi iekaroja ASV, Kanādas, Austrālijas un Jaunzēlandes topu virsotnes. Kaut arī šobrīd ir tikai augusts, grupa jau ir paspējusi apceļot visu pasauli un nospēlēt teju simts koncertus ar vienreizēju scenogrāfiju, turklāt tagad The 1975 var lepoties arī ar savu pašu pirmo Mercury balvas nomināciju. Puiši, tāpat kā lielākā daļa mūzikas ekspertu, ļoti labi apzinās, ka viņu cerības uzvarēt šajā sacīkstē ir ļoti niecīgas (ar to jāsamierinās, izdodot albumu vienā gadā ar tādām mūzikas leģendām kā Deivids Bovijs un Radiohead), taču tikpat labi viņi arī apzinās, cik liels sasniegums un pagodinājums tas ir.

I Like It When You Sleep, for You Are So Beautiful Yet So Unaware of It ir ļoti ambiciozs ieraksts un ļoti labs piemērs tam, ka mūsdienu popmūzika nav tikai truli, naudu pelnoši murgi, bet spēj būt arī saturiski piesātināta. Viena no grupas panākumu atslēgām un klupšanas akmeņiem vienlaicīgi ir viņu nespēja pieturēties pie viena mūzikas žanra. Kā grupas vokālists Metjū Hīlijs ir skaidrojis jau neskaitāmi daudz reižu, viņi rada mūziku tāpat kā to patērē, t.i., klausoties un mīlot dažādus mūzikas stilus, tādēļ nebrīnieties, ja viena dziesma izklausās pēc INXS pakaļdarinājuma, otra ir sešarpus minūtes gara postroka un elektronikas simfonija, savukārt nākamais skaņdarbs sarakstīts gospeļu stilā. Šāda mētāšanās ļoti precīzi atspoguļo mūsdienu mūzikas auditoriju, dodot albumam potenciālu aizsniegt plašu klausītāju loku. Turklāt, jaukt neskaitāmus mūzikas stilus ir mēģinājuši daudzi, taču retajam sanāk muzicēt tik plašā stilu diapazonā, vienlaikus nepazaudējot savu identitāti un unikālo skanējumu.

Šis albums ir ne tikai muzikāli aizraujošs, bet arī liriski saturisks, par ko jāpasakās Hīlija spilgtajai personībai un spējai to paškritiski un pašironiski apdziedāt (piemēram: "Would you sign an autograph for my daughter Laura? / 'Cause she adores you / I think you're shit" vai "It’s just all about me / A sycophantic, prophetic, Socratic junkie wannabe"). Tādējādi rodas dzīvespriecīgas dziesmas par kokaīna lietošanu, emo balādes par pazudušām smadzenēm un raudulīgi gabali par mātes pēcdzemdību depresiju. Tas viss varētu noiet ļoti, ļoti greizi, ja ne Hīlija asprātīgie un gaužām trāpīgie vārdu virknējumi. Daudzi mūzikas kritiķi centās norakstīt The 1975 uzreiz pēc viņu pirmā albuma un ticēja, ka viņi tāda viena albuma grupiņa vien ir, taču I Like It When You Sleep... noliek visus pie vietas un parāda, ka jaunajiem britiem vēl ir daudz ko piedāvāt un uzrodas arvien vairāk cilvēku, kas to ar atvērtām rokām ir gatavi arī uzņemt, tādēļ Mercury balvas nominācija ir viņiem tik ļoti noderīgais mūzikas industrijas atzinības žests, kas varbūt iepriekšējiem smīkņātājiem liks pārvērtēt savu viedokli par grupu.

/Jana Udovenko/

Skepta — Konnichiwa

Pagājušajā nedēļā stāstījām par Kano, kurš pārstāv augošo grime scēnu, šoreiz pievērsīsimies otram šī žanra pārstāvim, kura albums šogad nominēts Mercury balvai — Ziemeļlondonas pārstāvim Skepta. Viņa ceturtais studijas ieraksts Konnichiwa ir savā ziņā atgriešanās, jo kopš iepriekšējā albuma Doin' It Again ir pagājuši pieci gadi. Un jāsaka, ka šī pauze ir nākusi par labu — viņa daiļradē vairs nav jūtami izmisīgi centieni pēc mainstream atzinības, fokusam mainoties uz kvalitatīvas mūzikas radīšanu.

Tāpat kā visos citos Skepta albumos, arī šajā ierakstā daudzām dziesmām roku pielicis kāds viesmākslinieks, kas palīdz veidot albuma audiālo skaņas buķeti bagātīgāku un palīdz katrai dziesmai piešķirt unikālu skanējumu. Var gan kritiski skatīties uz vairākiem gabaliem, kas vairāk funkcionē kā pārlieku izstieptas starpspēles, taču albuma kopējā noskaņā tie pat iederas. Tāpat šis albums ir kārtējais pierādījums, ka Farelam Viljamsam pēdējos gados ir Midasa pieskāriens* — dziesma Numbers, kurā viņš piedalās, ir viens no albuma spēcīgākajiem skaņdarbiem.

Šis albums nav starp galvenajiem pretendentiem uz balvas saņemšanu, taču kalpo kā lielisks ieskats pašreizējā grime scēnā, kura atkal atgriežas pie sākotnējās agresijas, vienlaicīgi gūstot arvien lielāku atpazīstamību. Pēc ne pārāk veiksmīgā desmitgades sākuma šķiet, ka grime scēna patiešām ir atguvusies.

*Leģenda vēsta par Frīģijas valdnieku Midasu, kura pieskāriens pārvērtis visu zeltā.

/Kārlis Arājs/

Savages — Adore Life

Londonas post-punk grupai Savages šis ir bijis visai veiksmīgs gads — lai arī viņu albums Adore Life varbūt nesagādāja grupai masu atzinību vai lielus hitus, kritiķi un fani to ir spējuši novērtēt — skaties, kurā izdevumā vai blogā vēlies, nekur neredzēt sliktu atsauksmi. Kas tad īsti ir tas, kas padara šīs četras dāmas cildinošu atsauksmju un Mercury balvas nominācijas cienīgas?

Pirmkārt, muzikālā varēšana — Adore Life, lai arī principā ieturēts vienā noskaņā, visupirms ir daudzšķautņains un interesants albums, kurā visu laiku var sadzirdēt kaut ko jaunu — grupai ir daudz ideju, kuras tā nekautrējas realizēt, pie kam, lai arī viņu skanējums ik pa brīdim atsauc atmiņā visu to labāko no post-punk ēras, tas tomēr nepaliek šī žanra robežās — neviens instruments (un arī vokāls) nav ierobežots kādā “rāmī”, līdz ar to albums nevienā brīdī nekļūst īsti paredzams. Otrkārt, kompozīcija un saturs — dziesmu teksti svārstās no visai dzejiskiem līdz pavisam vienkāršiem, bet tie nevienā brīdī nešķiet samocīti un, kopā ar mūziku, uzbur ļoti dzīvas ainas, ārkārtīgi organiski radot atmosfēru, kas arī ir trešā un noslēdzošā komponente. Varētu teikt, ka Adore Life ir albums par mīlestību, bet ne tikai — tajā ir vesels emociju kokteilis, kurā harmonija mijas ar haosu, miers ar paniku, maigums ar dumpinieciskumu un ilgas ar sāpēm. Adore Life ir mūzikā ieliktas dzīva cilvēka alkas pēc dzīves un mīlestības, un tas ir tas, kas liek šim albumam elpot un atgādināt, ka, lai arī dažreiz sanāk apdedzināties, ir ārkārtīgi cilvēcīgi mīlēt dzīvi.

Adore Life ir albums, par ko grūti pateikt kaut ko sliktu, bet balvu tas, visticamāk, neiegūs gluži vienkārši tāpēc, ka tam trūkst “svarīguma komponentes” — Adore Life nav albums ar svarīgu ideju vai sociālo nozīmi un tas nav arī grandiozs vai monumentāls albums, līdz ar to, tas ir tikai viens lielisks albums starp citiem lieliskiem albumiem, tāpēc šajā sacensībā diez vai šoreiz uzvarēs. Varbūt nākamreiz.

/Raimonda Miķelsone/