Mercury Prize 2016 piezīmes: 1. daļa

Tāpat kā daudziem citiem mūzikas cienītājiem, arī Intro autoru kolektīvam viena no lietām, ar ko asociējas rudens, ir Mercury Prize pasniegšana. Šogad gan pasniegšanas ceremonija no novembra pārcelta uz neierasti agro septembri — pēdejoreiz tik agri tā notika 2011. gadā. Tas gan mūsu plānos neko nemaina, un arī šogad plānojam iepazīstināt ar visiem nominētajiem albumiem, tāpēc tuvākās dažas nedēļas Intro paies Mercury Prize zīmē, lai līdz 15. septembrim, kad notiks balvas pasniegšana, paspētu pastāstīt par visiem 12 albumiem, kas uz to pretendē.

Kano — Made In The Manor

Jau ne reizi vien Intro slejās esam pieminējuši to, ka pēdējā laikā uz viļņa ir grime mūzikas scēna, beidzot sasniedzot pelnīto statusu dzimtajā Lielbritānijā un, šķiet, pirmoreiz tā pa īstam izpelnoties uzmanību arī ārpus savas valsts robežām. Tas ir atsaucies arī uz Mercury balvai nominēto albumu sarakstu, kurā šogad var atrast divu šī žanra veterānu — Kano un Skepta — ierakstus, kas liek noprast, ka pastiprinātu uzmanību tam ir pievērsuši arī industrijas profesionāļi. Interesanti, ka Made In The Manor ir jau piektais studijas albums Kano vairāk nekā 15 gadus ilgajā karjerā (turklāt pie tā jāpieskaita arī vēl seši miksteipi un vairāki EP), tomēr, ļoti iespējams, ka ne viens vien klausītājs ar viņa mūziku pirmoreiz iepazinās tieši šogad. Tas gan, savā ziņā, ir likumsakarīgi, jo viņa pēdējais albums iznāca pirms sešiem gadiem, un tas bija periods, kad grime scēnā sākās visai izteikta stagnācija. Par laimi, lielākā daļa tā laika mākslinieku no savām kļūdām ir mācījušies, kas, kopā ar spēcīgu jaunu kolēģu parādīšanos, arī kalpojis par pamatu šī žanra atdzimšanai. Līdz ar to, nav jābrīnās, ka daļa šī brīža grime klausītāju šim žanram ir pievērsušies nesen.

Ļoti iespējams, ka tas ir paturēts prātā arī radot šo albumu, jo Made In The Manor ir visai "pieejams" albums jaunu klausītāju ausīm. Viņu intereses gan arī netiek nostādītas priekšplānā, un tas ir viens no šī albuma trumpjiem — tajā lieliski līdzpastāv gan raupji klasiska grime grāvēji, gan vieglākas dziesmas, jo Kano ir izdevies tam visam radīt kopīgu identitāti. Tekstu ziņā šis albums ir kā veltījums grime un Londonas ielu kultūrai kopumā, kā arī autobiogrāfisks ieskats Kano dzimtās Austrumlondonas dzīvē — gan mūsdienās, gan viņa jaunībā. Uz brīdi albumā var sadzirdēt arī viņa nu jau ilggadējo sadarbības partneri Deimonu Albērnu, kā arī grime smagsvarus Wiley, Giggs un JME, tomēr lielāko daļu no albuma Kano pavada savus tekstus skaitot vienatnē. Nekas vairāk gan arī nav vajadzīgs, jo visai viegli var sadzirdēt, ka viņam bija sakrājies visai daudz sakāmā.

Made In The Manor diez vai var uzskatīt par favorītu uz balvas iegūšanu, un godīgi jāatzīst, ka, uz citu nominantu fona, šis albums arī nav vislabākais, tomēr iekļaušanu šajā sarakstā tas ir pelnījis noteikti, jo kad gan vēl, ja ne tagad? Šķiet, ka grime mākslinieki ir sapratuši, ka, šī brīža mūzikas industrijas klimatā, viņiem vairs nav jādejo pēc ierakstu kompāniju priekšnieku stabulēm, un popularitāti iespējams sasniegt arī nekompromitējot savas idejas. Tieši tāpēc arī, pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma, grime atkal ir aizraujošākā skaņa Lielbritānijā.

/Lauris Anstrauts/

ANOHNI — HOPELESSNESS

Anohni jeb Antonija Hegartija Mercury balvai ir nominēta ne pirmo reizi — 2005.gadā kopā ar grupu Anthony and The Johnsons viņa jau ieguva vienu balvu par albumu I Am A Bird Now. Tagad, 11 gadus vēlāk, Anohni atkal ir nominantu sarakstā — šoreiz gan ar savu pirmo soloalbumu Hopelessness, kurš jau ir izpelnījies plašu kritiķu atzinību, un, domājams, iekļūs ne vienā vien gada beigu listē.

Hopelessness ir albums, kura nosaukums lieliski raksturo tā vispārējo noskaņu — neko priecīgu no šī ieraksta var negaidīt. Anohni vērš sava klausītāja uzmanību uz mūsdienu sabiedrības problēmām (karu, terorismu, vardarbību, ekoloģiskās katastrofas tuvošanos un ne tikai) ar sāpīgiem, emocionāliem, empātiskiem un asinis stindzinošiem tekstiem, kas tiek prasmīgi kombinēti ar eklektisku elektroniku. Mūzika, pretēji tekstiem, gan nav agresīva vai haotiska, bet variē no ambientas līdz pat teju himniskam popam, un šis kontrasts ir albuma lielākā odziņa — teju saldās skaņas palīdz nogādāt līdz klausītājam albumu caurstrāvojošo cilvēcību, īsti neļaujot no tās norobežoties. Pie kam, lai tas viss izklausītos tieši tik nopulēti un organiski, kā tas izklausās, pie ieraksta roku pielikuši gan hip hopa / trap producents Hudson Mohawke (kurš strādājis arī ar Kanji Vestu un Frenku Oušenu), gan eksperimentālais mūziķis Daniels Lopatins (aka Oneohtrix Point Never), kas nozīmē, ka pie albuma producēšanas arī tā īsti nav, kur piesieties.

Hopelessness ir viens no tiem albumiem, kurš gadījumā, ja klausītājs tiešām tajā iedziļinās, atstāj pamatīgu pēcgaršu (lasīt: apziņu, ka cilvēces nākotne neizskatās pārāk gaiši). Vai šis albums var pretendēt uz Mercury balvu? Iespēja pastāv. Lai arī starp nominantiem ir daži sen zināmi un respektabli vārdi, Anohni ar Hopelessness pavisam noteikti var stāvēt tiem līdzās.

/Raimonda Miķelsone/

Michael Kiwanuka — Love & Hate

Jau ar savu debijas ierakstu Home Again Maikls Kivanuka pierādīja, ka ir ļoti kvalitatīvs mūziķis, mums visiem to vēlreiz apliecinot un pasvītrojot ar brīnišķīgu koncertu 2013. gada Positivus festivālā. Toreiz debitējis kā salīdzinoši popsīga folkmūzikas un soulmūzikas sajaukuma meistars, nu londonietis ir kļuvis daudz nopietnāks, radot ierakstu, kas izpildītāju ieceļ pavisam citā kategorijā.

Salīdzinot ar jau pieminēto Home Again, otrais studijas veikums ir daudz vairāk soulmūzikas albums, nevis folks, blūzs vai jebkas cits, kas kaut nedaudz viņa mūzikā bija saklausāms 2012. gadā. Love & Hate teksti ir raupjāki un atklātāki, mūziķim nebaidoties runāt arī par nopietnām mūsdienu problēmām un savām sajūtām par tām. Loģiski, ka šādam vēstījumam seko arī atbilstošs muzikālais materiāls, kas ir līdzvērtīgi nopietns, un kurā netrūkst atsauču uz dažādiem ikoniskiem (un ne tikai) sešdesmito un septiņdesmito gadu melnādainajiem izpildītājiem, īpaši jau no ASV. Cita starpā gan jāatzīmē, ka tumšākie mūzikālie un liriskie motīvi gan nenozīmē, ka ierakstu no A līdz Z spēs izturēt tikai rūdīti mūzikas pazinēji vai žanra cienītāji — nē, tādi skaņdarbi kā Black Man In A White World vai pat nopietnais septiņu minūšu eposs Love & Hate pat paviršam klausītājam ir patiesi aizraujoši un viegli uztverami jau ar pirmo reizi.

Kaut gan par Love & Hate augstu nolikto kvalitātes latiņu šaubu nav nekādu un ar milzīgu pārliecību var apgalvot, ka tas ir viens no gada labākajiem albumiem Lielbritānijā, to diez vai varētu ierindot starp galvenajiem favorītiem uz atzinību. Tam nedaudz trūkst lielās mediju un fanu intereses, nedaudz — paša Kivanukas vārda smaguma, turklāt arī konkurenti ir ļoti cienījami. Tiesa, pat ar to visu, es atļaujos prognozēt, ka tieši Love & Hate pēc gadiem varētu būt tas ieraksts no Mercury saraksta, kas būs iedvesmojis visvairāk citu mūziķu savu karjeru attīstīšanai, un arī tas ir ļoti daudz.

/Normunds Vucāns/