Nedēļas dziesmas 28/07
Goldfrapp — Drew
Pagājušajā nedēļā izlaidām Nedēļas dziesmu rubriku, taču negribēju, lai šī dziesma paliek nepamanīta, tādēļ nolēmu to pievienot šīs nedēļas aktualitātēm. Runa ir par britu elektroniskās mūzikas duetu Goldfrapp un viņu jauno singlu Drew. Tas ir pirmais vēstnesis no viņu nu jau sestā studijas albuma Tales of Us, kas tirgošanā nonāks 9. septembrī. Līdz ar to kinoteātros nonāks arī speciāli šim albumam uzņemtā Lisas Ganingas pilnmetrāžas filma. Drew ir melanholisks ieskats tajā un, kā dzirdēsiet, tajā ir mazāk elektronikas un pēdējos gados Goldfrapp raksturīgo dīvainību. Tas vairāk atsauc atmiņā dueta pirmatnējo skanējumu un izklausās pēc izsmalcināta, maiga mīlas stāsta.
/Jana Udovenko/
Washed Out — Don’t Give Up
No chillwave norieta pagājuši jau vairāki gadi, bet vēl joprojām ir grūti atbildēt, kāpēc šis mūzikas virziens tā īsti nodzīvoja tikai vienu gadu, un pat nav īsti skaidrs, cik ļoti tas bija reāls mūzikas stils un cik ļoti — mūzikas žurnālistu popularizēts buzzword. Lai kā arī būtu, chillwave redzamākie pārstāvji nekur nav pazuduši, tikai pievērsušies nedaudz atšķirīgām skaņām — Toro Y Moi spēlējas ar R'n'B, fanku un 90. gadu deju mūziku, Neon Indian pievērsies elektroniskākām skaņām utt. Teorētiski to pašu var attiecināt arī uz Washed Out — tas, kas bija dzirdams viņa debijas albumā, neskanēja gluži tāpat kā viņa sākotnējais materiāls. Tomēr, lai gan sastāvdaļas bija nedaudz izmainītas, viņa mūzikas radītā atmosfēra palika tāda pati un izskatās, ka arī viņa jaunais veikums to nezaudēs, ja ne pastiprinās. Viņa jaunākais singls Don’t Give Up (tas laists klajā jau pirms vairākām nedēļām, bet šonedēļ ticis arī pie krāsaini lieliska video, kas dziesmas un video saderības skalā novērtējams ar 10/10) to arī lieliski apliecina, liekot domāt, ka chillwave būs lemts atgriezties. Tas skan ļoti līdzīgi viņa agrīnā EP Life of Leisure dziesmām ar vienu galveno atšķirību — lo-fi skanējumu ir nomainījis krietni nopulētāks ieraksts, un, lai gan daudzi teiks, ka lo-fi ieraksti bija viena no galvenajām lietām chillwave pamatā, man šķiet, ka tas ļauj Washed Out izklausīties krietni nopietnāk. Līdz ar to, lai gan man ļoti labi gāja pie sirds arī viņa iepriekšējais veikums, Don’t Give Up izklausās galvas tiesu pārāk par visu citu, ko viņš līdz šim ir radījis un rodas sajūta, ka tieši šādi Washed Out arī vienmēr vajadzējis skanēt.
/Lauris Anstrauts/
The Darcys — The River
The Darcys ir četrotne no Kanādas, kas prasmīgi manipulē ar laiku un telpu savās ārtroka melodijās. 17. septembrī tiks izdots grupas trešais studijas albums Warring, un The River ir pirmais singls no tā. Kā stāsta grupas dalībnieki, albums ir par attīstību — bailēm no nākotnes un pašreizējā mirkļa tveršanu. Mirklis, ko The Darcys noķer jaunajā dziesmā, ir diezgan drūms — koku apskauta neremdināma upe, kas kalpo kā metafora par dzīves plūsmu un tās spējām ieraut sevī. Muzikāli The River ir diezgan bagātīga kolāža, vismaz es tajā saklausu atsauces gan uz Trophy Wife, gan Interpol, gan Foals, gan Efterklang, gan Atoms for Peace, taču tā ir tik meistarīgi salikta kopā, ka rada pavisam jaunu skanējumu. Visnotaļ atmosfērisks darbs ar ļoti izteiktām skaņu ainavām.
/Jana Udovenko/
Yuck — Rebirth
Daniela Blumberga aiziešana no grupas Yuck nedēļas dziesmu rubrikā ir pieminēta jau vairākas reizes, aprakstot viņa jaunā projekta Hebronix pirmos singlus. Tomēr tagad ir kārta ar jaunu dziesmu atbildēt pašiem Yuck, kuri ir turējuši solījumu sākt ierakstīt jaunu albumu jau kā trio, nevis kvartets, un nupat nākuši klajā ar jaunu singlu Rebirth. Pie vokālista pienākumiem Blumberga vietā tagad ķēries grupas ģitārists Makss Blūms, un, lai gan viņa balss skan visai atšķirīgi, tā nebūt neskan sliktāk. Tomēr nevar arī teikt, ka Yuck skanējums ir palicis nemainīgs — lai gan galvenais atsauces punkts joprojām ir deviņdesmito rokmūzika, iepriekšējā albumā dzirdētās grunge skaņas šeit papildinātas (vai nomainītas) ar sapņainu shoegaze, kas liek agrāk amerikāniski skanošajiem Yuck izklausīties tik tuvu savas dzimtās Lielbritānijas skaņām, kā nekad (savs nopelns tajā ir arī Blūma vokāliem). Tomēr tam visam īsti nav nozīmes, jo vienīgā svarīgā lieta ir tā, ka Yuck joprojām izklausās ļoti patīkami un viņi nekur netaisās pazust.
/Lauris Anstrauts/
Clare Maguire — Paper Thin
Ja kāds vēl atminas, Klēra Magvaira 2011. gadā ieguva 5. vietu BBC Sound of jauno daudzsološo mūziķu sarakstā. Iemesls tam ir visai skaidrs — Klērai piemīt burvīgs zems vokāls, kuru varētu pielīdzināt Stīvijai Niksai un Adelei, taču līdz šim tas bija ietērpts diezgan garlaicīgā mūzikā. Viņas jaunais garadarbs no šogad gaidāmā albuma jau ir citādāks stāsts. Tā ir jutekliska balāde klavieru un maigu elektronisko ritmu pavadījumā, kas lieliski ļauj atrādīt viņas balss dotības un ļoti labi piestāv viņas tembram. Paper Thin arīdzan piemīt patīkami drūma noskaņa, kas liek domāt par nenovēršamu rudens tuvošanos un, manuprāt, ir pareizais solis jauna skanējuma virzienā. Turklāt dziesmai ir negaidīts atrisinājums, kas raisa interesi par to, kādi vēl pārsteigumi būs gaidāmi jaunajā platē.
/Jana Udovenko/