ASIWYFA: Kā mēs izskatāmies no tālienes? Lieliski!
Positivus 2014 otrajā dienā uzstājās īru postroka apvienība And So I Watch You from Afar. Pēc viņu koncerta izmantojām iespēju aprunāties ar grupas basģitāristu Džoniju Edžeru, ģitāristu Nailu Kenediju, kā arī bundzinieku Krisu Vī, lai padiskutētu gan par viņu jauno albumu, gan pieredzi, spēlējot ar rokmūzikas smagsvariem, gan to, kā viņi paši redz sevi no malas.
— Sāksim klasiski — kāda bija jūsu otrā uzstāšanās Positivus festivālā?
Džonijs: Ļoti laba. Pūlis bija lielisks, turklāt arī laiks bija ļoti labs, nevar ne salīdzināt ar Īriju.
— Vai atcerieties pirmo reizi 2010. gadā, kad bijāt šeit?
Džonijs: Jā. Kaut kādu iemeslu dēļ mēs spēlējam visai vēlu vakarā [smejas]. Atceros, ka parunājām ar Džeku Šīrsu no Scissor Sisters, bet kas attiecas uz šovu, bija daudz vēsāks, gaismas bija lieliskas, un arī pūlis bija fantastisks. Positivus ir viens no mūsu TOP festivāliem, tāpēc bija lieliski atgriezties.
Nails: Kad viņi te spēlēja pirmo reizi, es vēl nebiju grupā, bet viņi vienmēr teica — pagaidi, līdz mēs spēlēsim Positivus, šis ir viens no labākajiem festivāliem.
Džonijs: Jā, šeit ir vienkārši lieliska atmosfēra. Nezinu, kāpēc tā, bet tas noteikti ir saistīts ar cilvēkiem, kas šeit dzīvo.
— Jau pieminējāt gaismas. Vai gaismu šovs jums ir ļoti svarīgs — vai ir labāk spēlēt vakarā, kad tās ir redzamas labāk un spilgtāk?
Džonijs: Pašā sākumā mēs tam nepievērsām tik lielu uzmanību, gaismas likās tikai kā kaut kas tāds, kas papildina mūziku. Vēl bijām jauni, ne tik zināmi, tāpēc uz neko lielu nemaz nevarējām pretendēt. Tagad, kad ir iespēja tikt pie kaut kā labāka, dažreiz ir ļoti forši sagatavot labu gaismu šovu, bet galvenokārt mēs pievēršam uzmanību mūzikai. Galu galā, mēs mūzikas dēļ pametām savus darbus un nolēmām, ka gribam to darīt uz pilnu slodzi.
Kriss: Spēlēšana pa dienu un vakarā atšķiras, jo dienā cilvēki varētu būt daudz dzīvespriecīgāki. Tāpat bija arī interesanti spēlēt šodien, jo ir pamatīgi karsts — tas arī vēl viens interesants apstāklis.
— Cik zināms, tad jums ir padomā sākt darbu pie ceturtā albuma.
Džonijs: Jā. Tas būs kaut kas pavisam citādāks. Mēs cenšamies panākt, lai tas skan citādi.
Nails: Iepriekšējais albums bija ieturēts pozitīvos un priecīgos toņos. Šis būs drūmāks — ar citām emocijām un sajūtām. Tas ir tā kā iepriekšējo trīs albumu samiksējums, kas reizē pasaka arī kaut ko jaunu. Tajā būs dažādas pavisam trakas ģitāru partijas.
— Pastāstiet, kādu mūziku jūs klausāties ikdienā, kuras grupas jūs ir ietekmējušas visvairāk.
Džonijs: Es domāju, ka šo grupu par tādu grupu, kāda tā ir, padara tas, ka mums visiem ir tik plaša muzikālā gaume — mēs šobrīd tiešām varētu nosaukt ļoti daudz grupu. Piemēram, manā Spotify viss aiziet no smagā metāla līdz pat Dreikam. Mūzika vienkārši ir mūzika. Nav tādas lietas kā "guilty pleasure". Visa mūzika ir baudāma.
Nails: Ja tomēr kaut kas jāizceļ, tad domāju, ka noteikti jānosauc Queen. Mēs visi esam lieli Queen fani, jo īpaši viņu agrīno albumu.
Džonijs: Mums patīk visa rokmūzika, viss hiphops. Viss.
— Jūs esat spēlējuši kopā ar tādām grupām kā Queens of the Stone Age, Them Crooked Vultures, Nine Inch Nails. Kura no šīm vai citām pieredzēm jums vislabāk palikusi atmiņā?
Džonijs: Es atceros to brīdi, kad mums piedāvāja spēlēt kopā ar Nine Inch Nails. Mēs bijām studijā, Kriss bija pie telefona, un kad viņš nolika klausuli, viņš pilnīgi apstulbis. Es prasīju, kas noticis, un viņš teica — mums tikko piedāvāja iesildīt Nine Inch Nails. Es atbildēju — tas ir lieliski! Un viņš, joprojām šokēts — Jā... Es zinu... [visi smejas]. Tas bija lieliski. Nine Inch Nails ir viena no tām grupām, kurai esam sekojuši līdzi gadiem. Tikt pie iespējas spēlēt kopā ar viņiem bija kā sapņa piepildīšanās. Tāpat arī iespēja uzspēlēt Džoša Oma ģitāras skaņošanās laikā, arī tas bija lielisks mirklis.
— Noteikti arī tikšanās ar Džonu Polu Džounsu bija iespaidīga, viņš galu galā ir dzīva leģenda.
Nails: Jā, mums bija iespēja parunāties ar Džonu. Viņš daudz stāstīja par savu sievu, dažādām random tēmām. Nu jā, jo kurš gan grib runāt par Led Zeppelin! [smejas].
Džonijs: Es atceros, ka mēs kopā braucām liftā. Viņš paskatījās uz mani un teica — hei, rekur basģitārists! Es spēju izdvest tikai — ha, ha, ha, ha! [atdarina nervozu smiešanos, pēc tam visi smejas].
— Jūs savā mūzikā neliekat tik lielu uzsvaru uz vokālu kā citas grupas. Jums pirmajā vietā ir instrumenti, otrajā — vokālās harmonijas. Kāpēc tā?
Džonijs: Tad, kad mēs strādājam pie dziesmām studijā, darbs pārsvarā sastāv no tā, ka mēs katrs nākam klajā ar kaut kādām idejām, kādiem instrumentu partijām, kuras pēc tam arī savienojam kopā. Tikai pēc tam mēs skatāmies, vai šai konkrētajai dziesmai ir vajadzīgs vokāls vai nē.
Kriss: Mēs cenšamies saprast, kur vajadzīga katra konkrētā partija. Kopumā sanāk, ka mēs vokālu vairāk uztveram kā vēl vienu instrumentu, nepaceļam to augstāk par pārējiem.
— Tagad man būtu jautājums īpaši Krisam — tu esi bundzinieks, kurš reizē arī dzied. Cik grūti ir to darīt, jo nemaz tik bieži nenākas sastapties ar bundziniekiem, kas spēlē un dzied vienlaikus.
Nails: Atbildi nu, Fil Kolins.
Kriss: Jā, tas nav viegli. Pēc tam, kad esi dziesmu izmēģinājis 100 reizes, vairs nav tik traki, bet, pirmo reizi cenšoties spēlēt un dziedāt vienlaikus, tas ir patiešām grūti. Nails arī ir bundzinieks, viņam noteikti arī ir viedoklis par šo.
Nails: Jā, tas ir grūti. Dažreiz liekas, ka bungu spēlēšana un dziedāšana reizē ir ļoti atšķirīgas nodarbes, šķiet, ka tie ir divi dažādi un nesavienojami ritmi. Tāpēc ir daudz jātrenējas, un tas paņem daudz laika.
— Un noslēgumā kaut kas patiešām muļķīgs — un kā jūs redzat sevi no tālienes (grupas nosaukums tulkojumā ir "Un es vēroju tevi no tālienes", aut.)?
[Visi smejas]
Nails: Kad mēs reiz spēlējam Indijā, mūsu aprīkojums pamatīgi salija. Tur laikam bija milzīga vētra vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā nu es dabūju pamatīgu elektrošoku un man nācās pārtraukt spēlēt. Viņi vēl nospēlēja trīs dziesmas bez manis, bet es devos pūlī un tiešām redzēju to visu no malas. Tāpēc varu teikt, ka mēs no tālienes izskatāmies lieliski! [smejas]
Foto: Linda Vintere