Chapel Club: Jaunās dziesmas nevarēs sajaukt ar Joy Division!
Pagājušās sestdienas vakarā, nedaudz pēc Chapel Club uzstāšanās Positivus festivālā, uz nelielu interviju aicināju grupas solistu Luisu Boumenu un basģitāristu Laiemu Arkliju. Atzīšos, ka pēc sarunas biju ļoti patīkami pārsteigts par to, cik viņi abi ir atsaucīgi un draudzīgi. Tiešām patīkami sarunu biedri!
— Diemžēl neredzēju jūsu koncertu no sākuma līdz beigām, tomēr tajā daļā, kuru redzēju, šķita, ka viss izdodas, un arī publikai ļoti patīk.
L. A.: Jā, bija labi, turklāt man liekas, ka ar katru dziesmu atsaucība pieauga.
L. B.: Jā, lai gan tā vajadzēja būt — galu galā mūsu setliste ir veidota tā, lai ar katru gabalu pūli iekurinātu arvien vairāk un vairāk. Katrā ziņā es koncertu izbaudīju, man tas likās patiešām foršs!
L. A.: Jā, bija tiešām labi. Pirmajās rindās bija daudzi cilvēki, kas zināja dziesmu vārdus, tas bija patiešām jauki.
— Kā juma patīk pats festivāls?
L. B.: Mēs apstaigājām visu teritoriju, un es biju pārsteigts!
L. A.: Par visām tām spēlēm un atrakcijām, kas šeit ir!
L. B.: Jā, man arī tas patika. Pie mums Lielbritānijā tā nav, reizēm ir sastopami atrakciju parku karuseļi, bet tas arī viss. Šis mani tiešām pārsteidza. Piemēram, gigantiskais basketbola grozs — tas izskatījās aizraujošs. Vēl man patīk šīs kartona figūras (aizkulisēs bija dažādu slavenību kartona figūras pilnā augumā — aut.). Vai tas ir Hjū Lorijs? Oho, nu jau viņš ir tik slavens, ka viņam pat ir sava kartona figūra, turklāt tā ir blakus Lady Gaga un Vila Smita figūrām!
— Vai esat jau paspējuši redzēt kādu citu koncertu festivālā?
L. B.: Mēs neesam redzējuši neko citu, kaut gan nē — pavisam nedaudz manījām no Alocholic Faith Mission, kas uzstājās pirms mums. Ļoti gribētu noskatīties Beach House, tomēr nesanāks — ir jābrauc uz viesnīcu, jo rīt agri no rīta ir lidojums. Par laimi, ar viņiem jau esam uzstājušies vienā festivālā arī pirms gada, un toreiz koncerts bija apbrīnojams!
— Jūs tiekat uzskatīti par grupu, kura dzīvajā ir daudz pārliecinošāka kā ierakstā. Kā jūs atgūstat vai saglabājat emocijas, ja jāuzstājas gandrīz katru dienu?
L. B.: Tas ir lielisks jautājums! Vai mēs tiešām esam labi (saskatās ar Laiemu un smejas)?
L. A.: Nezinu (smejas)!
L. B.: Varbūt man tas ir nedaudz vieglāk nekā citiem mūziķiem, jo es rakstu mūsu dziesmu tekstus. Es zinu par ko tās ir, kad tās tika sarakstītas, kur un kāpēc tās tika rakstītas. Katrs no maniem tekstiem ir rakstīts tā, lai tas nozīmētu kaut ko, tāpēc man ir iespēja sevi noskaņot tā, lai pastāstītu, ko tā nozīmē. Katru reizi, kad esmu uz skatuves cenšos atklāt ikvienam to, ko gribēju pateikt ar šo skaņdarbu. Protams, reizēm tas ir grūti, bet to labot ir viens no soundčeka galvenajiem uzdevumiem, vai ne?
L. A.: Jā, protams. Instrumentu skaņošana un iedziedāšanās noteikti palīdz atgūt to īpašo dzirksti, ko centies izlikt uzstājoties!
L. B.: Reizēm izejot uz skatuves ir grūti, bet tad vajag izjust mūziku, ļauties tai, un viss būs labi. Atgriežoties pie šodienas koncerta, vēlreiz atkārtošos, ka tas bija lielisks, pirmajā rindā pat redzēju meiteni, kura pēdējās dziesmas laikā slaucīja asaras, tas ir fantastiski, man tas ļoti patika!
L. A.: Starp citu, tās bija prieka asaras (smejas)!
— Zinu, ka pašā sākumā Luiss rakstīja tekstus dziesmām, kuras komponēja Laiems un Maikls (Hibberts, grupas dibinātājs un ģitārists — aut.). Tas tā notiek joprojām?
L. B.: Mēs tagad sadarbojamies visi kopā, vai ne?
L. A.: Protams.
L. B.: Tā tas notika tikai pašos, pašos pirmsākumos, galvenokārt tāpēc, jo Maikls tās jau bija sarakstījis vēl pirms radās grupa. Lielāko daļu materiāla, kas dzirdams albumā (Palace — aut.), kā arī tās, kas radušās pēc tam, esam sarakstījuši visi kopā.
— Jūs diezgan bieži salīdzina ar Editors, White Lies, Joy Division, dzīvajā — arī ar The Smiths. Jums patīk šie salīdzinājumi, kā tie jums liek justies?
L. B.: Nu, kā tev tie patīk? Ļoti, vai ne (smejas)?
L. A.: Protams (smejas)!
L. B.: Ja runājam nopietni, mēs nekad neesam centušies izklausīties kā šīs grupas, mēs nekad neesam centušies izklausīties kā jebkura cita grupa. Pieļauju, ka lielākā daļa salīdzinājumu radušies mana balss tembra dēļ. Tāpat man ir īsi mati, tumši īsi mati, gluži kā džkiem no Editors, džkiem no White Lies, Joy Division. Tāpat daudzi visu skatās virspusēji — pirmā dziesma, ko viņi dzird ir diezgan tumša un ar nopietnu tekstu, tātad uzreiz jāmeklē līdzības ar citiem. Lai vai kā, tās grupas radīja vai rada savu lielisko materiālu, mēs cenšamies radīt savu. Īpaši tas izpaužas jaunajās dziesmās, kas ļoti, ļoti atšķiras no visa tā, ko radījām pirms tam, to pavisam noteikti nevarēs sajaukt ar Joy Division.
— Pavisam nesen izdevāt debijas albumu, tomēr jau šodien atskaņojāt vairākas jaunas dziesmas. Vai jau ir tapis vēl kāds jauns gabals?
L. B.: Jā, patiesībā pašlaik, festivālu starplaikos, mēs studijā rakstām jaunas dziesmas. Šķiet, esam jau ierakstījuši pietiekami daudz mūzikas aptuveni diviem albumiem, bet šoreiz mēs negribam neko sasteigt. Nevēlamies, lai atkārtojas Palace scenārijs, kad mums kopā bija vien aptuveni 12 dziesmas, tā kā nebija nekādu izvēles iespēju, ko iekļaut ierakstā, savukārt ko — ne. Jau toreiz sapratām, ka nākamreiz ierakstīsim pēc iespējas vairāk kompozīciju, pirms vispār sāksim domāt par albumu.
L. A.: Jā, patiesībā tās trīs dziesmas, ko atskaņojām šodien ir pavisam jaunas, līdz šim tās bijām spēlējuši vien pāris reizes.
L. B.: Interesanti, ka viena no šī trio — Shy, kuru izpildām pāris nedēļas, iekustina publiku vairāk nekā jebkurš cits mūsu skaņdarbs, izņemot All The Eastern Girls. Un tas patiesi priecē!
— Starp citu, kuras dziesmas spēlējat labprātāk — ātrākās, kā All The Eastern Girls, vai arī lēnākās, piemēram, Surfacing vai The Shore?
L. A.: Jaunās, man patīk jaunās!
L. B.: Interesanti, ka pieminēji The Shore, ar ko mēs šodien noslēdzām koncertu — tā ir mana mīļākā dziesma albumā, tava arī, vai ne?
L. A.: Jā.
L. B.: Zini, ir patīkami spēlēt visu, ja vien publikai tas patīk. Svarīga ir publikas attieksme, ja viņi ir priecīgi, tad visu esam izdarījuši pareizi.
L. A.: Kad spēlējam savus solo koncertus, izvēlamies citādu programmu, jo esam droši, ka sanākušie gribēs dzirdēt visas Chapel Club šķautnes, ne tikai ātrās un priecīgās kompozīcijas. Savukārt festivālos uzstāties ir ļoti aizraujoši, vienmēr var notikt kas negaidīts. Tajos parasti izvēlamies priecīgākas, lēkājamākas dziesmas.
L. B.: Svarīgi ir noturēt publikas uzmanību.
— Kādas ir sajūtas, uzstājoties kādā valstī, kurā līdz tam neesat bijuši?
L. B.: Zini, tas katru reizi ir savādāk. Pirms šīs uzstāšanās bijām ļoti satraukušies, ka te neviens nezinās mūs un mūsu mūziku, to, kas mēs esam, tomēr, par laimi, diezgan daudzi pat dziedāja līdzi! Patiesībā mēs esam lieli veiksminieki — pavisam nesen mums bija koncerts Itālijā, bet pirms tam mūs brīdināja, ka zāle būs tukša, jo Itālijā neviens neejot uz ģitāru grupu koncertiem. Mums bija trīs koncerti pēc kārtas, un tie bija praktiski izpārdoti, un zinu, ka simtiem cilvēku tie ļoti patika, par ko bijām neizsakāmi laimīgi. Tāpat arī ļoti patīkams mirkli bija Polijā pirms pāris nedēļām — pāris tūkstošu skatītāju sagaidīja mūsu šovu aptuveni divos naktī, kaut gan laiks bija neciešami auksts. Protams, reizēm gadās nonākt vietās, kur klausītājiem mūsu mūzika ne pārāk iet pie sirds, tomēr lielākoties šādā ziņā esam bijuši veiksminieki, esam uzņemti lieliski.
— Jūs esat diezgan jauna grupa, tomēr jau esat paspējuši uzspēlēt teju visos lielākajos pasaules festivālos, esat koncertējuši visapkārt zemeslodei. Kas tālāk sagaida Chapel Club, kā jūs spējat saglabāt motivāciju, ja jau tik ātri esat tik daudz sasnieguši?
L. B.: Zini, mums nav sajūtas, ka esam izdarījuši kaut ko nozīmīgu. Mēs esam sasnieguši diezgan daudz, un esam ļoti, ļoti pateicīgi par to, cik veiksmīgi viss ir ritējis, par to, kādā pozīcijā šobrīd atrodamies un cik daudz iespēju mums ir bijis, īpaši ņemot vērā, ka tas viss ir noticis tik strauji. Bet es personīgi, kaut gan domāju, ka varu runāt arī pārējo grupas biedru vārdā, uzskatu, ka mēs nejutīsimies paveikuši kaut ko nozīmīgu, pirms mēs nebūsim uzrakstījuši labāko albumu, kādu vien mēs spējam radīt. Pagaidām, kamēr tas nav noticis, es jūtos tāpat kā pirms pirmā ieraksta izdošanas, man nešķiet, ka kaut kas būtu mainījies. Starp citu, es arī nedomāju, ka būs īpaši grūti radīt otro disku, patiesībā man liekas, ka tas būs pat vieglāk, jo esam ieguvuši zināmu pieredzi un sapratuši, ko vēlamies. Bet, kā jau minēju, nedomāju, ka esam izdarījuši ko nozīmīgu, mēs vienkārši esam bijuši veiksminieki, un ir jāizdara vēl daudz, lai nokļūtu tur, kur mēs vēlētos.
Foto: Endrū Šepards