East India Youth: Nākamgad gribu iegūt Mercury balvu

Viens no šī gada Positivus aktuālākajiem vārdiem būs East India Youth jeb Viljams Doils, kurš pērn par albumu Total Strife Forever tika nominēts Mercury balvai, savukārt viņa šī gada veikums Culture Of Volume ir starp gada pirmās puses labākajiem ierakstiem. Viljamu sazvanīju jūnija nogalē, kad viņam bija pāris brīvas dienas, kas tika pavadītas atpūšoties Līdsā.

—Ar ko pašlaik nodarbojies?

Esmu Līdsā, kur izbaudu brīvo nedēļu. Šorīt pastrādāju arī pie jaunas mūzikas, bet kopumā atpūšos. Ir skaista diena, vēlāk došos izbraucienā ar laivu.

—Redzēju, ka pirms pāris dienām biji uzrakstījis garu ziņojumu Facebook par to, cik daudz un dažādas emocijas tev ir pēc iepriekšējās tūres. Kura norises vieta pašam visvairāk palikusi atmiņā?

Laikam ASV, jo tā ir ļoti daudzveidīga valsts. Šī bija mana pirmā tūre ASV, tāpēc nevarētu teikt, ka koncertu ziņā tā bija perfekta. Bija daži labi priekšnesumi Losandželosā un Ņujorkā, bet citur bija klusāk. Tiesa, tāpat bija ļoti forša tūre, viena no labākajām.

— Vai atšķirības starp dažādiem štatiem ir lielākas nekā starp dažādām Eiropas valstīm?

Zini, tas patiesībā atšķiras no štata uz štatu. Tā ir tāda fascinējoša lieta. Reizēm ASV lielāks pūlis bija daudz klusāks, nekā mazāka publika, un pat likās, ka neviens neklausījās. Piemēram, pirmdienas vakarā uzstājos ļoti mazā klubā Bostonā, kurā bija kādi 25, varbūt 30 cilvēki, bet visi dejoja, trakoja un aktīvi iesaistījās. Savukārt nākamajā vakarā viesojāmies Bruklinā, un tur bija vairāki simti, bet viņi stāvēja ļoti mierīgi, bija klusi, un radās sajūta, ka uzstājos tukšai zālei. ASV pūļi, manuprāt, viens no otra atšķiras tikpat ļoti cik Eiropas vai citu dažādu valstu starpā.

— Kā ir uzstāties tik mazās vietās pēc Lielbritānijas, kur esi tomēr gana populārs?

Ir ļoti labi, ka šajā tūrē vispirms sākām ar koncertiem ASV, un tikai tad Eiropā un Lielbritānijā. Ar katru šovu publika palielinājās, bija sajūta gluži kā atgriežoties mājās, līdz ar to nebija tik liels šoks par mazapmeklētajiem priekšnesumiem. Man ļoti sen nebija bijusi tāda tūre, tā atgādināja par to, kā es tiku līdz tai vietai, kur šobrīd esmu, un to, kā gadu laikā esmu audzis. Šī bija ļoti noderīga pieredze, kas palīdzēja kļūt pateicīgākam par to, kas man jau ir.

— Šķiet, ka tu pamatā spēlē pāris koncertus pāris dienās, tad atpūties un tad atkal koncertē. Tā ir sagadīšanās vai apzināti šādi plāno tūri?

Man laikam patīk tāds konkrēts grafiks. Tas, iespējams, izveidojies no festivālu sezonas — tad ir tikai dabīgi spēlēt vairākas dienas pēc kārtas nedēļas nogalēs, nevis, piemēram, ik pārdienas. Šādā veidā var arī daudz ātrāk pārvietoties, viss notiek dinamiskāk. Tagad, kad es sāku domāt par jauno albumu, man šāds grafiks vēl jo vairāk patīk, jo pēc pāris dienām varu atgriezties mājās un pastrādāt studijā, kas nav iespējams, ja vairākus mēnešus no vietas esmu prom. Pēc trīs gadiem tūrēšanas pie tā jau nu noteikti pierod, tas nav tik grūti.

— Kā tev vispār patīk uzstāties festivālos, salīdzinot ar solo koncertiem?

Tas ir atkarīgs no tā, kādā vietā notiek šis festivāls. Ja viss risinās urbānā vidē vai telpās, tad man parasti patīk labāk, nekā muzicēt ārā. Kad uzstājies ārā, viss ir atkarīgs no laikapstākļiem. Ja ir gaišs, es ceru, ka uzstāšos teltī, kur varu būt nedaudz paslēpies. Uzstāties ārā četros pēcpusdienā, kad spīd saule — tas nav pareizi, es nedomāju, ka šādos apstākļos mana mūzika var nostrādāt. To jau esmu mēģinājis, tāpēc zinu — tas nav labi. Turklāt ja neesi hedlaineris, reizēm festivālos ir ļoti niecīgs laiks, lai sakārtotos uz skatuves, veiktu saundčeku, un vismaz man tas neļauj labi sakoncentrēties koncertam. Šī iemesla dēļ bieži vien festivālos nav mani labākie koncerti, jo apstākļi ir pārāk traki, lai viss izdotos.

— Tad jau man ir jājautā, kā tev patiks spēlēt 20.30 uz skatuves pie jūras un meža?

Šobrīd ir grūti pateikt, jo tikai vienu reizi esmu spēlējis pie jūras. Tas bija Horvātijā pirms trim gadiem, trijos dienā. Ārā bija labākais laiks, kādu esmu piedzīvojis, un visi tikai sauļojās. Un kāpēc gan lai viņi to nedarītu, cilvēki grib baudīt sauli šādos apstākļos, nevis manu depresīvo mūziku. Tā kā redzēsim, kā būs Latvijā.

— Kāda ietekme uz tavu karjeru bija Mercury balvas nominācijai pērn, kā pats to izjuti?

Tā nedaudz palielina klausītāju ekspektācijas, bet kopumā nominācija nozīmē to, ka, cerams, tev izdevies nedaudz nostiprināt savu vārdu. Visi pēkšņi tevi pazīst, un tu iegūsti nedaudz vairāk cieņas. Tā bija forša pieredze, un esmu ļoti laimīgs, ka tā viss izvērtās, jāsaka, ka tā bija labākā lieta, kas tobrīd varēja ar mani notikt, jo tas palīdz tikt nākamajā līmenī. Jau tobrīd biju pabeidzis Culture Of Volume, zināju, kad tas iznāks, tikai nevienam neteicu, un tas deva labu starta pozīciju, lai izdotu jauno materiālu.

— Kā tev pašam šķiet, vai arī Culture Of Volume saņems nomināciju?

Es tieši vakarnakt ar kādu draugu par to runāju. Tas būtu forši. Patiesībā es vēlētos, lai mani nenominē, vai arī, ja nominē — lai es uzvaru. Pērn tas nebija tik svarīgi, bet šoreiz visu procesu negribētos atkārtot. Pat ne tā, ka man nepatika, vienkārši — esmu jau tur bijis, esmu jau to paveicis un gribu ko citu. Uzvarēt! Bet protams, arī nominācija būtu liels gods.

— Pieminēji procesu — vai tad tas, ka esi nominēts, ir sarežģīts process?

Tas nav grūts, bet nogurdinošs. Kad viņi paziņo nominantus, vispirms notiek preses skrējiens — būtībā divas stundas no vietas staigā uz riņķi un sniedz tik daudz intervijas, cik spēj. Visu laiku sanāk teikt vienu un to pašu, bet tas nav īpaši sarežģīti. Tad ceremonijas naktī man jāizīrē labs uzvalks, man ir meikaps, saņemu daudzas dāvanas un tieku izvizināts ar Maserati. Vispār — tas ir baigi forši! [smejas]

— Kāds tev pašam šķiet Culture Of Volume? Man izklausās, ka tur ir kopumā līdzīgas lietas kā Total Strife Forever, vienkārši tās tiek attīstītas tālāk.

Jā, viennozīmīgi, tā tas vienmēr bija paredzēts. Man liekas, ka šeit es vairāk esmu aizgājis popmūzikas ceļu, nekā to varēja paredzēt pēc pirmā albuma. Tagad, kad man ir bijis laiks nedaudz apstāties, paklausīties to, uzdot daudzus jautājumus, es redzu, ka tas ir ievērojami citādāks, nekā biju iztēlojies tad, kad disku ierakstīju. Ir jauki, ka par ierakstu man pašam ir divi dažādi viedokļi un veids, kā to redzu. Esmu patiesi laimīgs, ka cilvēkiem patīk, par to saņemu daudz pozitīvu atsauksmju. Un es patiešām izbaudu tūrēt, jo bija patiešām jautri gan mācīties šīs dziesmas spēlēt dzīvajā, gan saprast, kā starp tām iestarpināt vecās. Tā kā šī noteikti bija progresija, bet es esmu gatavs jau atkal doties tālāk.

— Vai jau zini, kurā virzienā dosies šoreiz?

Es domāju, ka šis ieraksts man varētu prasīt nedaudz vairāk laika, bet to vēl precīzi nezinu. Man liekas, ka esmu vislaimīgākais tad, kad strādāju pie jaunas mūzikas, tāpēc ļoti gaidu, kad to sākšu darīt. Jau teicu, ka esmu pie drauga, atpūšos, bet viņam ir studija, tāpēc nenocietos un nedaudz pastrādāju tajā. Paspēlējos ar idejām, un ir jauki, ka pat pēc vairāku mēnešu pauzes ir viegli atgriezties šajā nodarbē. Es precīzi nezinu, bet domāju, ka ieraksts būs mikslis starp abiem šiem albumiem, bet kā tieši — lai uz to atbildētu, ir jānogaida.

— Vai mūziku parasti radi studijā?

Jā, es ļoti reti rakstu dziesmas iepriekš, tas parasti notiek uzreiz. Es vispār pārsvarā strādāju no mājām, un studijā rakstos reti. Piemēram, Culture Of Volume tikai vokāli tapa studijā, bet viss pārējais mājās. Tur es vienkārši jūtos komfortablāk.

— Visbeidzot, ko tu gribētu pateikt Latvijas publikai, kas tevi vēros Positivus?

Es nekad neesmu bijis Latvijā, un par to esmu patiešām pozitīvi satraukts. Man tur būs viena vai divas brīvas dienas, kas ir ārkārtīgs retums, tā kā varēšu atpūsties, izbaudīt valsti un vienkārši redzēt Latviju. Paldies, ka mani uzņemat!