Intro.lv 2020. gada labāko albumu TOP 25

Kaut brīžiem varētu šķist, ka joprojām ir marta beigas vai aprīļa vidus, patiesībā, pavisam nemanāmi, 2020. gads beidzot ir teju, teju pagājis. Neskatoties uz to, ka daudzas tradīcijas un ieradumi šogad ir mainījušies, Intro.lv gada topi arī 2020. gadā nekur nav pazuduši, gluži pretēji — šogad to skaits būs pat palielinājies!

Muzikāli šis gads bijis ļoti daudzveidīgs un piepildīts — netrūka nedz spilgtu debiju, nedz jau iepriekš iepazītu mūziķu atgriešanās kā ar ilgi gaidītiem, tā iepriekš pilnīgi neparedzētiem ierakstiem. Protams, nekur neizpalika arī atsauces uz visiem galvenajiem sociālajiem un politiskajiem procesiem — gada labākajā mūzikā no tiem pat gribēdami izvairīties nevarēsiet, un daudzos no šiem ierakstiem tas ir lieliski jūtams. Ja nu gadījumā no visa šī tomēr vēlies abstrahēties, daži ieraksti palīdzēs izdarīt arī to, tāpēc esam droši — kaut ko šeit savai gaumei spēs atrast ikviens. Kā jau ierasts, arī šoreiz labāko albumu topa izveides process bija garu un spraigu diskusiju pilns, taču laikam jau citādi nemaz nevarētu būt, jo mūsu mērķis jums ir piedāvāt pēc iespējas daudzveidīgāku un precīzāku atskatu uz svarīgākajām lietām 2020. gada mūzikā. Paldies, ka esi ar mums arī šogad, un lai patīkama lasīšana un klausīšanās!

25. Sufjan Stevens — The Ascension

Sekot savas karjeras labākajam ierakstam nekad un nevienam nav viegls uzdevums. Salīdzinājumi ar iepriekšējo darbu ir neizbēgami, tāpēc nebūt nepārstedz, ka ar The Ascension Stīvenss ir izlēmis doties pavisam citā virzienā, pamatīgi iekāpjot elektronikas lauciņā. Kaut daļai klausītāju šāds piedāvājums noteikti bija šoks, tie, kas ilgāk ir sekojuši Sufjena daiļradei noteikti atceras viņa 2010. gada elektroniski eksperimentālo albumu The Age of Adz. Klausoties The Ascension, visu laiku nepamet sajūta, ka tas ir tieši The Age of Adz muzikālo ideju turpinātājs un attīstājs, un esmu visai drošs, ka tas ir labākais lēmums, ko Stīvenss varēja pieņemt savas karjeras attīstīšanai. Pēc pāris gadiem viņš viennozīmīgi atgriezīsies arī pie brīnišķīgi skaistas folkmūzikas, taču, pirms tas ir noticis, ir vērts novērtēt arī šādu Sufjenu. Pat tad, ja uzreiz The Ascension burvību neizdodas noķert, šis ir albums, ko ir vērts papētīt dziļāk.

24. SAULT — UNTITLED (Black Is)

Projektu SAULT daudzi dēvē par noslēpumainu, jo tā dalībnieki pagaidām ir izvairījušies no jebkādas publicitātes, tomēr albuma UNTITLED (Black Is) autoru sarakstā visai viegli var atrast aiz tā stāvošos mūziķus. Par albuma muzikālo mugurkaulu kalpo producentam Inflo raksturīgais viegli psihedēliskais klasiskā soula un fanka skanējums, ko viņš iepriekš noslīpējis, strādājot ar tādiem māksliniekiem kā Litttle Simz un Maikls Kivanuka. Tikmēr tā tematisko toni nostāda dziedātājas Cleo Sol un Kid Sister, kuru maigie vokāli kontrastē ar sāpīgajiem rasu nevienlīdzības jautājumiem, uz kuriem tie vērš uzmanību. Black Is ir albums, kas stāsta par netaisnībām, ar kurām ik dienas joprojām jāsaskaras melnādainajiem gan Lielbritānijā, gan ASV, un cildina melnādaino kultūru visapkārt pasaulei, aptverot melnādaino mūziku no dažādiem kontinentiem un desmitgadēm un apvienojot to brīnišķīgā skaņu buķetē, kas vienlaikus atgādina par skarbo realitāti un sniedz patvērumu no tās.

23. Dua Lipa — Future Nostalgia

2020. gadā meinstrīma popmūzikas pasaules zvaigznājā viena zvaigzne spīdēja tik spoži, ka visas pārējās principā varēja nemaz necensties — lai vai kas notiktu, tās vienmēr palika šīs vienas zvaigznes ēnā. Te, protams, runa ir par Dua Lipa, kas ar savu otro studijas albumu Future Nostalgia šķietami nemanāmi, bet ir kļuvusi ne vairāk un ne mazāk kā par šī brīža svarīgāko popzvaigni pasaulē. Kas īpaši svarīgi, Dua Lipa šo statusu ir sasniegusi primāri ar savas mūzikas palīdzību, nevis skandāliem, šokējošiem notikumiem vai mūzikas industrijas precīzu aprēķinu, uz ko iepriekš bija paļāvušies tik daudzi viņas priekšgājēji. Kā jau albuma nosaukums vēsta, Future Nostalgia ir brīnišķīgs pagātnes un nākotnes mūzikas kokteilis, kas būtībā personificē visu to labāko, ko spēj piedāvāt mūsdienu meinstrīma popmūzika. Tajā netrūkst atsauces uz aizgājušo laiku, kas visam liek skanēt šķietami zināmam un pazīstamam, vienlaikus to papildinot ar aktuālākajām muzikālajām tendencēm, kas šīs reti lipīgās melodijas liek klausīties atkal un atkal. Aizgājuši ir laiki, kad gada komerciāli veiksmīgākais popmūzikas albums nopietniem klausītājiem varētu būt apsmiekla avots — Future Nostalgia pierāda, ka arī šāda statusa ieraksti spēj būt noslīpēts un daudzšķautņains mākslas darbs.

22. Deftones — ohms

Laika gaitā Deftones ir spējuši atjaunot un transformēt savu skanējumu vairākas reizes, vienlaikus pieturoties pie saviem standartiem, kuri nav atstāti novārtā arī 2020. gadā. Grupas svaigākais veikums ir piesātināts ar tumšiem un smagiem ģitāras rifiem, kurus sekmīgi paspilgtina sapņaini sintezatori, kā arī vienmēr formā esošais Čino Moreno vokāls. Deftones frontmens spēj lieliski šūpoties starp spēcīgiem kliedzieniem un spriedzes pilniem brīžiem, kad viņa balss izklausās gandrīz vai fonā izzūdoša, lai pēc mirkļa atkal dominētu. Tas, līdz ar nekad nezūdošu saspringumu, arī ir viens no lielākajiem ohms trumpjiem — spēja likt grupai nepazust no redzesloka ar svaigiem elementiem, bet vienlaikus likt ilggadējiem faniem joprojām saskatīt to pašu grupu, kuru viņi iemīlēja pat pirms vairāk nekā 20 gadiem. Šādi turpinoties, Deftones no kritiķu atzītāko un cienītāko metāla grupu saraksta nepazudīs vēl ilgi.

21. Rina Sawayama — SAWAYAMA

Kaut arī Rina Savajama ir izdevusi mūziku jau vairākus gadus, SAWAYAMA ir viņas pirmais studijas albums un pirmais pilnmetrāžas darbs, kur izteikti iezīmējas viņas muzikālais rokraksts. Proti, viscaur SAWAYAMA cukursaldi 90. un 2000. gadu bīti mijas ar skarbiem ģitārrifiem, un brīnumainā kārtā šāds popa, ņūmetāla un vēl piecsimts dažādu žanru krustojums skan ļoti dabiski. Vēl viena tēma, kas diezgan izteikti vijas cauri albumam, ir Rinas japāņu saknes, ko pamanīsiet gan tādos dziesmu nosaukumos kā Dynasty, Akasaka Sad un Tokyo Love Hotel, gan dziesmu tekstos, kuros Rina apdzied savus identitātes meklējumus, augot britu-japāņu ģimenē. Šāds vienreizējs muzikālais un stāstu kokteilis ir licis saausīties daudziem mūzikas kritiķiem un ievirzījis Rinu ceļā uz nākamās lielās popzvaigznes statusu.

20. Grimes — Miss Anthropocene

Kanādiešu māksliniece Grimes šajā gadā laida klajā divus lolojumus — dēlu X Æ A-Xii un savu jauno studijas albumu Miss Anthropocene, kura koncepts ir gandrīz tikpat sarežģīts, kā dēla vārds. Pa lielam plate ir par antropomorfisku klimata pārmaiņas dievību un katra tās dziesma iemieso citu cilvēku izmiršanas veidu, kas 2020. gada kontekstā ir traki trāpīgi. Šī tumsnējā nolemtības tematika jūtama ne tikai dziesmu vārdos, bet arī kopējā albuma skanējumā, kas ir daudz minimālistiskāks nekā viņas iepriekšējais Art Angels un brīžiem plūst kā darva. Arī visos albuma videoklipos ir manāma kara un posta tēma, un jau atkal jāuzteic Grimes baisās gaišreģes spējas, jo viņa bija uzlikusi sejas masku jau 2019. gada video singlam Violence. Šādā veidā Miss Anthropocene pamanījās kļūt par lielisku pandēmijas skaņu celiņu un kopsummā nonākt labāko gada albumu sarakstā.

19. Oneohtrix Point Never — Magic Oneohtrix Point Never

Pateicoties virknei kritiķu un klausītāju augsti vērtētu ierakstu, Daniela Lopatina jeb Oneohtrix Point Never vārds pēdējās desmitgades laikā ir kļuvis par vienu no atpazīstamākajiem vārdiem elektroniskajā mūzikā, kuru kā producentu saviem ierakstiem labprāt vēlas redzēt arī citi mūziķi — pat tāda līmeņa popzvaigznes kā The Weeknd. Šo lielisko sēriju šogad turipināja arī Lopatina jaunākais albums Magic Oneohtrix Point Never, kas konceptuāli sadalīts vairākās daļās, atbilstoši tam, kā dienu iedala radio stacijas. Lai panāktu šādu iespaidu, starp dziesmām atrodami iespraudumi, kas veidoti no radio šovu ierakstu izgriezumiem, atgādinot radio pārraides no citas dimensijas. Tikmēr albuma muzikālais rokraksts balansē starp nedaudz spocīgo atmosfēru, ko rada Lopatina radītās skaņu kolāžas, un vokāliem, kas mēģina nodibināt personisku saikni ar klausītāju, radot ļoti eklektisku ierakstu, kas demonstrē tā rādītāja producenta spējas, uzburot patiesi skaistas muzikālās ainavas.

18. Creeper — Sex, Death and the Infinite Void

Tipiska ASV mazpilsēta, kur vietējā vidusskolas futbola komanda ir piektdienas vakara galvenā izklaide. Deivids Bovijs un Sisters of Mercy. Saliekot šos un vēl daudzus citus elementus, mēs iegūstam Creeper šīgada albumu. Ja pirmajā ierakstā — Eternity In Your Arms — grupa bija izvēlējusies horror punk stilu, tad jaunajā albumā britu mūziķi ļāvuši vaļu savām negantākajām 70. gadu fantāzijām. Šeit var dzirdēt nedaudz glam rock, nedaudz klasisko roku, nedaudz balādes, nedaudz visu citu, taču to visu caurvij stāsts par kritušu eņģeli. Jā, Creeper vēl aizvien ir emo, bet šis, iespējams, ir jaudīgākais scēnas konceptalbums kopš My Chemical Romance izdomāja, ka Black Parade vajadzētu ieraudzīt dienas gaismu. Sex, Death and the Infinite Void ir ideāla mūzika, lai stundām ilgi naktī brauktu nekur. Lai dzertu vīna glāzes sausas, bet cigaretes nopīpētu līdz filtra kodīgais aromāts izdedzina rīkli. Šis albumu nav jāklausās, tas ir jāizdzīvo.

17. Tame Impala — The Slow Rush

2015. gadā Kevins Pārkers satricināja mūzikas pasauli, krasi mainot Tame Impala skanējumu un izdodot Currents, kas salaulāja psihedēliju un disko 21. gadsimta skaņās tā, kā tas vēl nebija izdarīts. Ar The Slow Rush viņš apzināti ir ievedis sevi vēl dziļāk visdažādāko ietekmju skavās. Lēkājot no deju ritmiem uz 1980. gadu cienīgām sintezatoru skaņām un pa vidu visam “noķerot” arī yacht rock estētiku, top skaidrs, ka tik eklektisks un grūva piesātināts ieraksts šobrīd pa spēkam ir tikai Tame Impala. Par spīti tam, ka Pārkers, neglābjams sava perfekcionisma upuris, pēdējā brīdī albumā neiekļāva iepriekš kā singlu izdoto Patience, kā arī jau divreiz paspējis pārveidot Borderline (fani nedaudz ironiski jau gaida pilnvērtīgu albumu ar dažādām šīs dziesmas versijām), The Slow Rush nav ne miņas no haotiskuma — tikai mūzika, kas liek paņemt savu mīļāko dzērienu, aizvērt acis un uz mirkli steigties lēnām.

16. The 1975 — Notes on a Conditional Form

Turpinot iepriekš iesākto albumu ciklu, kas sākās ar A Brief Inquiry Into Online Relationships, The 1975 turpināja sekot iepriekš uzņemtajam kursam. Svaigākais grupas veikums ir pārpildīts ar visdažādākajām ietekmēm — ir gan sekots iepriekšējai veiksmes formulai ar elektronisku poproku If You’re Too Shy (Let Me Know) veidolā, gan pilnībā nojaukti visi aizsardzības vaļņi ar neticami patieso Jesus Christ 2005 God Bless America. Papildināts arī ar kantrī, pankroku un dažādiem instrumentālajiem iestarpinājumiem, albums no jauna atgādina visus iemeslus The 1975 panākumiem — daudzveidīgums, patiesums, absolūts baiļu trūkums skanēt reizē haotiski un pārliecinoši, kā arī spēja radīt vienu milenniāļu himnu pēc otras. Turpinot noslīpēt savas prasmes mūzikas pasaules iekarošanā un Metjū Hīlijam jau atkal spējot likt klausītājam izjust gan viņa labos, gan sliktos brīžus, Notes on a Conditional Form ir kārtējais atspēriena punkts jauniem augstumiem.

15. Arca — KiCk i

Arca ieguva savu pirmo slavu, producējot tādus māksliniekus kā Kanjē Vestu, Bjorku, FKA twigs un Kelela, taču pēdējo gadu laikā arvien lielāku uzmanību izpelnas viņas solo albumi, kuri uzbur jaunas maģiskas pasaules. Jaunākais veikums KiCk i visnotaļ nav izņēmums, jo plate ne tikai uzbur savu pasauli, bet arī ļauj tajā izpausties visām Arca identitātes šķautnēm. Palīgā nāk arī tādi lieli vārdi kā pati Bjorka, flamenko popa sensācija Rosalia, eksperimentālā producente Sophie, kā arī jaunuzlecošā repere Shygirl, kas padara šo albumu ieintriģējošu lielākām masām un vienlaikus piedod dziesmām savu vienreizējo rokrakstu, ļaujot Arca liegi pārlēkt no maigām balādēm uz trakiem regatona gabaliem un mijot spāņu valodu ar angļu valodu. KiCk i ir muzikālā oāze, kur uz trīsdemsit astoņām minūtēm vari būt pilnīgi jebkas un šī brīvība ir traki atbruņojoša.

14. Freddie Gibbs & The Alchemist — Alfredo

Sadarbības albumi starp reperi un producentu hiphopā ir bijusi ierasta lieta jau kopš tā pirmsākumiem, bet šķiet, ka pēdējos gados tie atkal sākuši kļūt arvien izplatītāki. Šāds sadarbības formāts ļoti iet pie sirds arī reperim Freddie Gibbs, kurš diviem lieliskiem albumiem kopā ar Madlib šogad pievienojis ierakstu kopā ar citu leģendāru producentu The Alchemist. Un visticamāk, ka šī sadarbība turpināsies arī nākotnē, jo abu pirmais kopdarbs Alfredo ir kļuvis par vienu no gada ievērojamākajiem albumiem. Alchemist minimālistiskie bīti kā cimds ar roku sader ar Freddie Gibbs nesteidzīgajā manierē ierepotajiem stāstiem par noziedzības pasauli un ielu dzīvi, klausītāja acu priekšā uzburot gangsteru filmas ainas. Tomēr, pat repojot par nepatīkamām lietām, Gibss spēj savīt vārdus tik radošos veidos, ka gribas viņā klausīties vēl un vēl, ar kārtējo lielisko projektu liekot ierindot sevi starp šī brīža izcilākajiem reperiem.

13. Thundercat — It Is What It Is

Šķiet, ka šobrīd nebūtu nepareizi teikt, ka Thundercat ir viens no labākajiem mūsdienu basģitāristiem. Viņa izteiktais un acumirklī atpazīstamais muzikālais rokraksts ir rotājis tādus leģendārus albumus kā Kendrika Lamāra To Pimp a Butterfly, Childish Gambino Because the Internet, kā arī neskaitāmus kopdarbus ar Flying Lotus. Šogad viņš atgriezās ar jaunu solo plati It Is What It Is, kurā pa vidu virtuozajai ģitārspēlei sastapsiet arī nu jau viņam raksturīgo rotaļīgumu un humoru. Šo rotaļīgumu uzķēra arī TikTok lietotāji, kas uztaisīja vairākus smieklīgus video pie singla Funny Thing, aiznesot Thundercat daiļradi pie vēl plašākām masām. Toties pa vidu šim rotaļīgumam platē ir arī diezgan daudz sāpju, kā piemēram, kad Thundercat atskatās uz repera un sava tuva drauga Meka Millera nāvi. Šis notikums arī iespaidojis albuma nosakumu, kas ietver sevī dzīves bezpalīdzīgumu un nenovēršamo nolemtību, bet, tā teikt, kā ir, tā jādzīvo.

12. Kelly Lee Owens - Inner Song

Otrais albums vienmēr ir sarežģīts uzdevums mūziķiem, taču pandēmija to padara visnotaļ grūtāku. Šo noteikti izjuta velšu producente Kellija Lī Ovensa, kad viņas ieraksta Inner Songsākotnējais izdošanas datums tika pārlikts no maija sākuma uz augusta beigām. Kā atzīst Kellija pati, šis albums tapa pēc grūtākajiem trīs gadiem viņas dzīvē, kad nemaz nebija skaidrs, vai tāds otrais albums vispār varētu tapt, tādēļ var tikai pieļaut, ka 2020. gads visticamāk nav bijis labs pēctecis šādai pieredzei, bet tas manāmi padarījis Kelliju stiprāku savā mūzikā. Inner Songir lielisks pierādījums tam, ka viņa spēj sacerēt gan sapņainas mīlas dziesmas, gan minimālistiskus tehno gabalus, kas iekurinātu jebkuru klubu. Vēl tajā atradīsiet instrumentālu Radiohead Weird Fishes kaverversiju (te šķiet interesanti piebilst, ka arī Leanne La Havas bija iekļāvusi šīs dziesmas kaverversiju savā šīgada albumā), kā arī hipnotizējošu sadarbību ar leģendāro The Velvet Underground dalībnieku Džonu Keilu, kas dziesmai Corner Of My Skyspeciāli sarakstīja vārdus savā un Kellijas dzimtajā velšu valodā. Šādas personīgas detaļas kā arī albums kopumā skaidri iezīmē Kellijas iekšējo pasauli, ar kuru viņa aicina dalīties arī mūs.

11. clipping. — Visions of Bodies Being Burned

Šausmu reps jeb horrocore ir žanrs, kurā ir grūti būt inovatīviem, bet clipping. tas ir izdevies. Šis nav Insane Clown Possee, kas uzskata, ka šausmas ierodas ar mačeti un agresīviem bītiem. Nē, clipping. saprot, ka īstās šausmas ir neziņa, saspringums, kuru pat trīs Xanax tabletes nedara vieglāku. Bītu ziņā albums iedvesmojies no industriālā metāla, kur skaņas elementi sastāv no dažādiem agresīviem trokšņiem un viegli hromatiskām minora notīm. Savukārt tekstuāli albums nebaidās būt tiešs, neērts un patīkami dezorientējošs. Labs piemērs tam ir dziesma Say the Name ar aukstasinīgiem vārdiem par cilvēku ādu izkarināšanu un pludojošām smadzenēm: Coat rack for man's skin, let it air-dry / Swiss-cheesed a brother, already half-dead / Brain leaking out a hole in his forehead

10. Waxahatchee — Saint Cloud

Pieņēmums, ka labākā māksla rodas no grūtībām un pārdzīvojumiem ir krietni pārspīlēts un pilnīgi noteikti neveselīgs, tomēr atsevišķi piemēri tam ir atrodami. To skaitā ir arī dziesminieces Keitijas Kračfīldas jeb Waxahatchee piektais un līdz šim labākais albums Saint Cloud, kas radies laikā, kad viņa cīnījās ar alkoholismu un emocionālo atkarību no tuviniekiem. Tās, protams, nav no vieglākajām tēmām, un to visa albuma garumā var dzirdēt arī Kračfīldas balsī, kas piesātināta ar emocijām, radot katarsi gan klausītājiem, gan viņai pašai. Tomēr melodijas un aranžējumi, ar ko viņas balss apaudzēta, izceļas ar patīkamu vieglumu, kas gluži vai aicina sist kāju ritmā un dziedāt līdzi, radot personisku saikni ar albuma dziesmām, pat ja to temati ir tik personiski, kā Saint Cloud caurvijošā nebeidzamā cīņa ar sevi. Un svarīgākais ir tas, ka Kračfīldai ir izdevies to pārvarēt, kas, iespējams, dos cerību arī kādam no tā klausītājiem.

9. Charli XCX — how i'm feeling now

Pandēmija satricināja mūzikas industriju ne pa jokam, un katrs mūziķis piegāja šai jaunajai realitātei pa savam. Piemēram, pašpasludinātā popmūzikas glābēja Charli XCX, kas aizvadīja karantīnu savā Losandželosas rezidencē kopā ar savu draugu un diviem menedžeriem, uzlika sev mērķi ierakstīt jaunu albumu vien piecu nedēļu laikā, izmantojot tikai to, kas pieejams viņas mājās. Turklāt milzīga loma albuma tapšanā tika atvēlēta Čārlijas faniem, kas pielika roku gan singlu izvēlē, gan dziesmu sarakstīšanā, gan vāciņu noformēšanā. Nosaukums how i'm feeling now runā pats par sevi, jo albums pa lielam ir Čārlijas tābrīža emociju kapsula, kurā dzirdēsiet gan pārdomas par viņas ilggadējām attiecībām, gan ilgas pēc draugiem un ballītēm. Savukārt, muzikāli Čārlija pieturējās pie sav ierastā producenta A.G. Cook, ar kuru viņai pēdējo gadu laikā izveidojusies perfekta simbioze, kā arī BJ Burton, kas līdz šim ir diezgan daudz strādājis ar Bon Iver. Abi producenti piepludināja viņas telefonu ar trakiem bītiem, kā arī mācīja Čārlijai, kā ierakstīt mūziku mājas apstākļos. Tā nu pēc neskaitāmām negulētām naktīm, Instagrama ierakstiem un Zoom sapulcēm tapa viens no spožākajiem šīgada albumiem, kas kārtējo reizi paceļ popmūzikas latiņu, kā arī ideāli ietver 2020. gada emocijas.

8. Caribou — Suddenly

Suddenly ir Dena Sneita projekta Caribou pirmais albums vairāk nekā piecu gadu laikā, papildinot viņa jau tā lielisko diskogrāfiju ar vēl vienu spēcīgu ierakstu. Lai gan, virspusēji klausoties, šķiet, ka viņa skanējumā šo gadu laikā nekas daudz nav mainījies, Suddenly izklausās tikpat svaigi, kā jebkas, ko viņš izdevis iepriekš. Turklāt, klausoties to atkārtoti, kļūst arī skaidrs, ka Sneits nav gan gluži atkal darījis vienu un to pašu — vairākās albuma dziesmās parādās hiphopa un R&B ietekmes, kas iepriekš nav īsti bijušas viņam raksturīgas, bet tās tik organiski iekļaujas viņa ierastajā skanējumā, ka var paslīdēt garām nemanītas. Albuma noskaņās deju grīdas eiforija mijas ar nesteidzīgiem introspektīviem momentiem, bet, pat ja dziesmu tekstos ik pa brīdim parādās melanholiskas noskaņas, Sneita krāsainās skaņu ainavas un maigā balss rada siltu sajūtu sirdī, šajā drūmajā gadā esot kā mājas, kurās vienmēr gribas atgriezties.

7. Taylor Swift — folklore

Ja ne visiem labi zināmi notikumi, Teilore Svifta būtu pavadījusi 2020. gada vasaru, spēlējot lielākajos Eiropas festivālos un plaši prezentējot pagājušajā rudenī izdoto Lover. Visam sagriežoties kājām gaisā, mūziķe absolūtā slepenībā izlēma ierakstīt vēl vienu albumu. Attālināti strādājot ar diviem producentiem — sev jau labi pazīstamo Džeku Antonofu un The National ģitāristu Āronu Desneru -  Teilore pirmo reizi radīja ierakstu, kurā dominē indie un folkmūzika. Papildinot šo skanējumu ar sev ierastajām lirikām, kuras uz priekšu dzen personīgās dzīves naratīvi, Svifta ir radījusi atmosfērisku stāstu, ko caurstrāvo pārliecība un patiesums. Teilore neslēpj, ka folklore ieraksta procesā ir izmantojusi gan tēmas, gan vārdus, kurus dziesmās vēlējusies iekļaut jau sen un beidzot uzdrīkstējusies, atmetot bažas par katras dziesmas singla potenciālu. Nepamet sajūta, ka savā muzikālajā attīstībā viņa ar šo soli ir pārlēkusi vairākiem pakāpieniem uzreiz, ko vēl vairāk apliecina pavisam svaigi un atkal negaidīti izdotā folklore “māsa” evermore.

6. Perfume Genius - Set My Heart on Fire Immediately

Katrs Perfume Genius ieraksts ir kā izrāde audio formātā — baroka popa aranžējumi, kas mijas ar svaigām sintezatoru skaņām papildus emocionalitātei, kā arī nebeidzamu un sāpīgu traģēdiju visam pa vidu. Pamazām dodoties uz priekšu savā muzikālajā ceļā, Maikls Hadreass ir arvien atklātāks, stāstot par personīgajiem pārdzīvojumiem, kas iekļauj ilgas pēc pagātnes attiecībām, sāpes par atraidījumu pēc vienas nakts sakara, kā arī gadiem ilgo cīņu ar Krona slimību. Vienlaikus viņš rod arvien spilgtākus veidus, kā klausītājam likt izjust viņa pasauli, arī pat neieklausoties vārdos un vienkārši baudot pavadījumu. Tieši šī daudzdimensionalitāte ļauj Perfume Genius turpināt celt latiņu un nojaukt robežas starp to, kas ir pateikts un kas jāatstāj citai reizei — “cita reize” ir šobrīd un tagad. Arī tad, ja sava ievainojamība ir jāpasniedz gluži kā uz paplātes.

5. Fiona Apple — Fetch The Bolt Cutters

Fetch The Bolt Cutters ir viens no gada labākajiem albumiem — par to nav šaubu. Tam iemesli ir pavisam vienkārši — dziesmas, kas uzrunā, dziesmas, kas sāp, dziesmas, kas piecās minūtēs izstāsta veselu stāstu. Muzikāli albums nekautrējas aizņemties labākās ietekmes no 2000. gadu Regīnas Spektores vai Dresden Dolls. Spēcīgi klavieru pavadījumi, kurus atbalsta džeza iedvesmotas bungas. Tas laikam ir precīzākais veids, kā raksturot šo albumu, jo bungas tik tiešām ir kā izrautas no 50. gadu džeza bāra Ņujorkas sirdī, bet teksti... tie ir pelnījuši veselu grāmatu. Fetch the Bolt Cutters ir dusmīgs ieraksts, jo Fiona ir dusmīga. Dusmīga uz vīriešiem, dusmīga uz sevi bērnībā, dusmīga uz pasauli, bet vienlaikus viņa nav vīlusies dzīvē. Tieši šī vitalitāte paceļ šo albumu pāri citiem, kas varētu cerēt uz šo augsto vietu.

4. Beabadoobee - Fake It Flowers

Viss jaunais ir labi aizmirstais vecais. Tas, iespējams, ir labākais veids, kā raksturot Beabadoobee debijas albumu, kurš iederētos 90. gados tikpat ļoti cik Džilindžera mūsdienu izrādes. Tiesa, atšķirībā no Džilindžera, Beabadoobee ir interesanta. Viņas mūzikā ir dzirdams pusaudžiem raksturīgais naivums, bet tas bieži kontrastē ar sāpīgo realitātes spērienu pa vietu, kur mugurkauls zaudē savu cienījamo nosaukumu. No visiem albumiem, kas iekļuvuši mūsu šī gada topā, tieši šis visvairāk iekļaujas gen-z zeitgeist. Tas sevī iekļauj retro sajūtu, savijot to ar modernās mūzikas nihilistisko vienaldzību, par kuru pat Nīče justos apjucis. Lai arī Beabadoobee meinstrīma slavu iemantoja pateicoties tam, ka Powfu izvēlējās samplot viņas dziesmu Coffee savā vienīgajā hitā, šis ieraksts ir pelnījis tikt izcelts, jo Coffee nav labākā Beabadoobee dziesma, varbūt top 10, bet viennozīmīgi ne top pieci, jo top pieci ir atrodams šajā albumā, kurā Coffee nemaz nav.

3. HAIM — Women in Music Pt. III

HAIM trešais albums ir reizē ambiciozs, loģisks un ārkārtīgi veiksmīgs ieraksts. Aiz moderna poproka izkārtnes māsas ir paslēpušas vēl vairāk dažādu ietekmju nekā iepriekš, kas caurvijas, pārklājas un nomaina viena otru pat vienas dziesmas laikā, pakļaujot Women In Music Pt. III riskam būt vienkārši par… daudz. Vienlaikus paredzēt šādu notikumu attīstību nebija grūti, jo HAIM jau iepriekš ir pierādījušas, ka šādā formā viņas darbojas teicami, un trāpīts desmitniekā ir arī šoreiz. Lai vai skanētu lipīgs kantrī roks (The Steps), 1990. gadu R&B ritmi (3am) vai vienkāršs un atklāts folks (Leaning on You), lirikās apcerētas attiecību problēmas, salauztas sirdis, seksisms vai pasaules nespēja pieņemt sievieti kā pašpietiekamu, katrs nākamais puzles gabaliņš nonāk pareizajā vietā. Skanot reizē piemēroti indīpopa radio, bet tad iebelžot klausītājam pa galvu ar savu patiesumu, trio ir radījis ko patiešām īpašu.

2. Phoebe Bridgers — Punisher

Fēbe Bridžersa jau pāris gadus liek par sevi runāt visiem mūzikas kritiķiem. Vai tas būtu viņas lieliskais 2017. gada albums Stranger in the Alps vai izcilā sadarbība ar Konoru Oberstu, ar kuru kopā tika izdots Better Oblivion Community Center. Tieši šī pēdējā sadarbība šķietami atstājusi paliekošas pēdas pašas Bridžersas mūzikā. Jaunajā ierakstā melodijas ir vēl vieglākas, bet vienlaikus melanholiskākas. Dziesmas, kas iekļautas albumā Punisher šķiet personīgākas nekā agrākos albumos. Tāpat jāuzslavē ieraksta inženieris un māsterētājs, jo albums skan fantastiski, izceļot Bridžersas viegli ēterisko vokālu, bet nepadarot to par galveno instrumentu. Atliek vien cerēt, ka pēc šī ieraksta sekos vēl kāda sadarbība, jo Bridžersas talants paņemt labākās īpašības no citu mūziķu daiļrades un pielāgot to sev ir nepārspējama un tai ir potenciāls radīt kaut ko tiešām unikālu.

1. Run The Jewels — RTJ4

Killer Mike un El-P duets Run The Jewels ir kļuvis par projektu, no kura visi sagaida neko mazāk kā izcilību, un līdz šim viņiem šo latiņu izdevies arī veiksmīgi noturēt. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka jau ceturtais viņu albums pēc kārtas uzreiz ir liekams mūsdienu klasikas plauktiņā. El-P bīti ir tikpat masīvi kā vienmēr, abu liriskās spējās izklausās pat iespaidīgāk nekā jebkad un viņu savstarpējai ķīmijai, mainoties ar pantiem, nu jau vairs var līdzināties reti kurš reperu duets. Tāpēc ļoti iespējams, ka RTJ4 ir pat spožākais ieraksts viņu kopīgajā karjerā, kura efektu vēl vairāk pastiprina šī gada fons un tas, ka RTJ4 iznākšanass datums sakrita ar brīdi, kad ASV pilsētu ielās miljoniem cilvēku protestēja pret rasismu un policijas brutalitāti. Tiesa gan, šeit jāpiebilst, ka Run The Jewels par dažādiem sociāli politiskiem tematiem ir runājuši vienmēr un, visticamāk, viņi arī būs starp tiem, kas mums neļaus tos aizmirst nākotnē, tāpēc šīs albums izklausītos tikpat aktuāli arī gadu iepriekš vai nākamgad. Tomēr šī gada nokaitētajā atmosfērā Run The Jewels trāpīgās patiesības izklausās gandrīz kā manifests. Tāpat nevar nenovērtēt arī viņu spēju līdzās runāšanai par nopietniem tematiem radīt absolūtus festivālu grāvējus — galu galā, kurā vēl albumā tik labi viens otram līdzās varētu izklausīties Farels Viljamss un Zaks De La Roča?

Mūsu gada labāko albumu topu iespējams noklausīties arī īpašā Spotify plejlistē: