Intro.lv 2024. gada labāko albumu TOP 25
Jau atkal divpadsmit mēneši ir paskrējuši vēja spārniem, un varam tikties vienā no, mūsuprāt, foršākajām gada tradīcijām jeb Intro.lv Gada topiem. Šis gads mūzikas mīļus ir pamatīgi lutinājis — spēcīgu dziesmu un albumu piedāvājums bija tik liels, ka ļoti daudzi mums mīļi albumi palika aiz topa robežas, savukārt tie, kas iekļuva divdesmit pieciniekā ikkatrs ir pelnījuši tikt noklausīti ar vislielāko vērību. Tieši tāpēc ar milzu godu un lepnumu piedāvājam jūsu uzmanībai 25 labākos albumus pasaulē 2024. gadā Intro.lv versijā!
25. Kim Gordon — The Collective
Kamēr pārējie Sonic Youth biedri apvienojas, lai spēlētu vecmodigu ģitārnoizu, Kima Gordona izdevusi ļoti mūsdienīga ģitārnoiza albumu, ar smagākiem bītiem nekā 1994. gada filmai Judgement Night radītajai Sonic Youth sadarbībai ar Cypress Hill. Runā, ka šo albumu konceptuāli un liriski var dēvēt par "brat ar distortion pedāli", un ir apskaužama tā autores gatavība tik ļoti eksperimentēt vēl cienījamajā 71 gada vecumā. Rezultāts ir patiešām interesants trap, dub, noise un kā tik vēl ne kokteilis.
Šķiet, ka tieši trešais albums iezīmē brīdi, kad Confidence Man pārliecība par to, kādam ir jābūt grupas skanējumam, ir sasniegusi pīķi. Apvienības debijai, kuras skanējums lielākoties bija popmūzikas iedvesmots, sekoja Tilt — beznosacījumu deju ieraksts, kurš zināmā mērā kalpo kā šī gada veikuma 1.0 versija. 3AM aizved grupu uz jau zināmu teritoriju, bet ļaujot labāk un kvalitatīvāk parādīt to, ko Confidence Man vēlas prezentēt klausītājam — kaut kas starp reivu un popmūzikas ballīti, kurā atsauces uz Nine Inch Nails diskogrāfiju mijas ar Crystal Waters cienīgiem ritmiem. Rezultāts ir krāšņs, nekaunīgs un pat gluži vienkārši nospēlēts pilnā garumā varētu pārņemt savā varā gandrīz jebkuru ballīti.
Albuma izdošana kā pārsteigums nebūt nav unikāla parādība — ne mūzikas pasaulē kopumā un pat ne mūsu šī gada topā. Tiesa, forma, kurā Džeka Vaita fani sagaidīja No Name parādīšanos pie apvāršņa, noteikti prasa papildus uzmanību, jo albums pirmo reizi parādījās kā negaidīts bezmaksas bonuss tiem laimīgajiem, kuri 19. jūlijā veica pirkumus konkrētos Vaita ierakstu kompānijas veikalos. Šajā procesā satiekoties mūziķa ekscentriskajai dabai un mīlestībai pret platēm, Vaits ir spēris soli “veco, labo” laiku virzienā un atmetis vairāku iepriekšējo ierakstu eksperimentālo raksturu, piedāvājot smagu, raupju un nepieradinātu garāžroku labākajās The White Stripes tradīcijās. Vienlaikus No Name skan arī absolūti svaigi un oriģināli, parādot, ka Vaita spējām revitalizēt gan sevi, gan tiešu, beznosacījumu ģitārroku, robežu gandrīz nav.
Denzela Karija šī gada veikums ir vēl viens apliecinājums viņa spējām — gadu gaitā viņš ir pamatīgi noslīpējis gan savas liricista prasmes, kā arī joprojām spēj izcelties ar savu flovu, kas jau atkal absolūti diktē spēles noteikumus. Lai gan muzikāli šoreiz ir mazāk pārsteigumu, Karijs joprojām ir spējis albumā iekļaut daudzveidīgu bītu klāstu, kas ļauj saglabāt skanējumu interesantu — ļoti daudz Memfisas repa referenču, kas robežojas ar psihedēliskām skaņām un lo-fi ietekmēm, kalpojot par perfektu spēļu laukumu tam, kas viņam sanāk vislabāk. King of the Mischievous South Vol. 2 ir kļuvis par vēl vienu nodaļu Denzela diskogrāfijā, kas parāda viņa spējas katru reizi atalgot savus klausītājus ar augstas kvalitātes ierakstiem.
Britānijas Hovardas spēlētais rokenrols, šķiet, ir radīts, lai tas vienmēr iegūtu vai vismaz tiktu nominēts attiecīgā gada Grammy balvai. Viņas ierakstos vienmēr ir atrodams perfekts vokāls, perfekts producentu darbs un skanējums kas patīk būmeriem — tas vienlaikus nes viņai atzinību, bet arī ieliek noteiktā kastē. Tiesa, Hovardas jaunais albums šo priekšstatu lauž, jo ir pārsteigumiem un eksperimentiem pilns, attīstot viņas skanējumu. Tas gan nenozīmē, ka kaut kur būtu pazudis perfektais vokāls un nostrādātais producentu darbs, bet tas viss izklausās maķenīt interesantāk kā iepriekš. Izmukt no Grammy nišas vienmēr ir grūti, bet šoreiz tas šķietami ir izdevies.
Izdot albumu janvārī vienmēr ir riskanti, jo pastāv iespēja, ka to aizmirsīs. Kali Uchis gan tas nav uztraucis, jo viņa savu veikumu Orquídeas izdeva jau janvāra otrajā piektdienā. Tas gan nekā nav traucējis šim ierakstam iekļūt mūsu topā, tā kā var droši teikt, ka viņai sanācis neaizmirstams albums. Tajā viņa piedāvā aizraujošu R'n'B un Latīņamerikas popa sajaukumu, ko papildina arī triphopa elementi un psihedēlijas motīvi (vai arī jums šķiet, ka orhidejas ir vispsihedēliskākie ziedi?). Turklāt tas ir ļoti viengabalains un konceptuāli nostrādāts darbs, pie kura vienlaikus var arī normāli iegrūvot.
Lai gan Big Ideas ir jau otrais amerikāņu dziedātājas Remī Vulfas albums, šķiet, ka tieši ar šo ierakstu viņa ir tā pa īstam atradusi atklājusi savu skanējumu. Šajā gadījumā lielā ideja ir bijusi savu mūsdienu popa skanējumu arvien vairāk apaudzēt ar retro soula un fanka ietekmēm, kas perfekti piestāv viņas dziļajam, nedaudz piesmakušajam vokālam. Lai gan albuma liriskajās tēmās ik pa laikam ieskanas arī tumšākas tēmas, muzikālajā ziņā tas ir ļoti krāsains un krāšņs ieraksts, pēc kura daudzi varētu sniegties brīžos, kad gribas uzburt vai noturēt labu noskaņojumu. Lieliskās lietas bieži vien ir vienkāršas — dažreiz viss, kas vajadzīgs, ir ducis sasodīti lipīgu dziesmu.
Viens no repa spēles lielākajiem provokatoriem JPEGMAFIA mūsu albumu topā atrodams otro gadu pēc kārtas, un, ja jums likās, ka pagājušā gada kopdarbs ar Danny Brown izklausījās neprognozējami, tad viņa jaunākais solo veikums I LAY DOWN MY LIFE FOR YOU noteikti to pāspēj. Šis albums ne uz mirkli neliek garlaikoties, jo atsauces uz hiphopa klasiku tajā var pēkšņi nomainīt sienas graujoši ģitāru solo vai futūristisks sintezatora motīvs savērpties ar desmitgadēm senu soulmūzikas samplu. Protams, tik intensīva klausīšanās pieredze kādu varētu arī atgrūst, bet, tai ļaujoties, rodas iespēja atklāt ierakstu, kuram līdziniekus atrast būs grūti, kā arī ne reizi vien izaicināt savus priekšstatus par to, kā var izklausīties mūsdienu hiphops.
Amerikāņu dziesminieka un ģitāras virtuoza Mk.gee karjerai esam cieši sekojuši vairākus gadus, tādēļ bija īpašs prieks sākt šo gadu ar viņa ilgi gaidīto debijas plati. Jau no pirmajiem singliem bija skaidrs, ka Two Star & The Dream Police būs liels gada albuma potenciāls, un tas tik tiešām nav pievīlis. Albumam viscaur vijas 80. gadu nostaļģija, kas ietērpta mūsdienīgā lo-fi un R’n’B apdarē, un piešķir dziesmām pārdabisku noskaņu, kurā gribas veldzēties vēl un vēl. Tajā saklausīsiet dvesmas gan no The Police, gan Prince, taču Mk.gee muzikālais rokraksts ir tik īpašs, ka šobrīd to nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu.
Hiperpopa tēvs un PC Music dibinātājs A. G. Cook nekad nav kautrējies savus solo albumus padarīt ļoti, ļoti garus. Viņa "pieticīgā" debijas plate 7G ietvēra sevī septiņas miniplates, un arī šī gada Britpop ir trīs albumi vienā. Labā ziņa ir tā, ka par spīti savam garumam, Britpop ir stipri veiksmīgāks un nopulētāks veikums nekā 7G. Tā trīs daļas — Pagātne, Tagadne un Nākotne — ir ceļojums A. G. Cook radošajā karjerā un muzikālajā skanējumā. Kamēr Pagātne ir pielieta ar hiperpopa elementiem un ir pietuvināta viņa sākotnējam elektroniskajam skanējumam, tad Tagadne mūs jau aizved ģitāras ritmu pasaulē, kurā A. G. Cook nebaidās arī dziedāt, savukārt Nākotne paver telpu eksperimentiem un rotaļīgumam. Caur šiem posmiem A G. Cook lieliski parāda savu muzikālo daudzveidību, kā arī vienreizējo skanējumu, kas padara Britpop par vienu no šī gada labākajiem elektroniskās mūzikas albumiem.
Līdzīgi kā šajā topā jau pieminētā Remī Vulfa, arī Clairo savu skanējumu balsta uz retropopa ietekmēm, izmantojot krāšņu dzīvo instrumentāciju. Balstoties uz abu šo albumu panākumiem, to pat, iespējams, varētu izcelt kā vienu no šī gada aktuālajām tendencem mūzikā, tiesa gan, lai arī viņu izmantotās metodes ir lidzīgas, šīs dziedātājas drīzāk tomēr ir pretstats viena otrai. Ja Vulfa izceļas ar nedaudz piesmakušu vokālu un enerģisku izpildījumu, Clairo dziedāšanas maniere ir maiga un pat nedaudz pieklusināta, piesakot savu kandidatūru uz zīdainākās balss īpašnieces titulu. Tas arī ir viens no šī albuma galvenajiem trumpjiem, savukārt, otrs — pasakaini skaistās aranžijas, kuru dēļ vien būtu vērts noklausīties šo albumu, pat ja Clairo vokāls nebūtu tik atmiņā paliekošs.
Par spīti tam, ka šis ieraksts lielākoties tapis jau pirms laba laika un diezgan reālistiski dienasgaismu varēja ieraudzīt vēl pavisam citā pasaulē 2019. gadā, paziņojums par jaunu The Cure albumu nebija ļoti gaidītas ziņas. Iepriekšējais bija izdots pirms 14 gadiem un šķita, ka Roberts Smits ir absolūtā mierā ar koncerttūrēm, kur tiek atrādīts grupas klasiskais materiāls. Šobrīd situācija ir mainījusies, jo Songs of a Lost World ātri vien ir kļuvis par The Cure jauno laiku klasiku — episki smeldzīgs skanējums, kas apņem klausītāju kā tumšs mākonis, iet roku rokā ar ļoti atklātām lirikām, kur Smits apdzied gan tuvinieku zaudējumu, gan uzbur ainas par to, cik bezjēdzīgi skarba patiesībā ir cilvēka daba. Šis padara Songs of a Lost World par smeldzi pakrūtē, kuru just ir ne tikai neizbēgami, bet pat vajadzīgi.
Lielbritānijas prominentākās emo grupas liktenis vienmēr bijis nedaudz skarbs. Galu galā, ne jau aiz labas dzīves šis albums slēpjas aiz saukļiem "pašproducēts, pašizdots, pašfinansēts". All Hell ir Los Campesinos! pirmais albums pēc septiņu gadu pārtraukuma, un dažbrīd jau šķita, ka būsim šo grupu pazaudējuši. Tieši šī autsaideru perspektīva padara All Hell par, iespējams, viņu labāko albumu. Viņi it kā skan pieaugušāk, bet joprojām saglabājuši sev raksturīgo skanējumu un emocionalitāti, piedāvājot grandiozas melodijas un asprātīgus tekstus. Pat ja viņi nav pati populārākā grupa pasaulē, viņu fanu bāze ir ļoti uzticama, un šis ieraksts parāda, ka Los Campesinos! savus fanus nekad nepievils.
Pēdējo piecu gadu laikā Billija Eiliša ir nostiprinājusi savas pozīcijas kā, ļoti iespējams, savas paaudzes nozīmīgākā balss pasaules mūzikā. Ir dīvaini apzināties, ka viņai joprojām ir vien 22 gadi, bet Billija jau ir pamanījusies izdot nu jau trešo patiesi ikonisko albumu. Skaidrs, ka sekot When We All Fall Asleep, Where Do We Go? un Happier Than Ever allaž būs smags uzdevums, taču amerikāniete ar to izcili tikusi galā. Hit Me Hard And Soft nav tik ļoti monumentāls ieraksts kā debija vai tik izjusts kā otrais albums, taču tajā vienlaikus ir, ļoti iespējams, visu laiku labākās jaunkundzes melodijas līdz šim! Ja pirms tam Eiliša daudz vairāk uzsvēra savu alternatīvo pusi apzīmējumā “alternatīvā popmūzika”, tad šoreiz mūsu priekšā ir izcils paraugs tam, ka viņa spēj būt tik popsīga, cik vien vēlas, vienlaikus nemaz nepazaudējot savu unikālo rokrakstu.
“Tumsas princis” šoreiz ir priecīgs. Wild God iezīmē pirmo pilnvērtīgo Nika Keiva albumu kopā ar The Bad Seeds kopš 2016. gada, jo trīs gadus vēlāk izdotais Ghosteen bija tuvāks Keiva un Vorena Elisa kopdarbam. Atgriešanās pie vecās dinamikas ir ļāvusi tapt joprojām tumšās krāsās skatāmam skanējumam, kuru caurvij emocionālas katarses uzlādēts pozitīvisms — kā neizbēgama savu sajūtu apzināšanās un prieks, kas kaut uz brīdi nomaina visu pārējo. Arī par spīti tam, ka Keiva cīņa ar skumjām, sērām un nedrošību nekur nav pazudusi, WIld God sniedz gan mierinājumu, gan zināmu rētu dziedēšanu, kļūstot par vēl vienu nodaļu stāstā, kuras izlasīšana uz klausītāju spēj atstāt grūti aizmirstamu iespaidu — tas, ko no šīs sajūtas paņemt līdzi ilgtermiņā, jau atkarīgs no katra paša.
Līdsas grupa English Teacher droši dodas Black Country, New Road, Dry Cleaning un citu pēdējo gadu laikā uzspīdējušo Britānijas indīroka jaunā viļņa grupu pēdās, tiesa gan, piedāvājot paši savu skatījumu par to, kā jāizklausās mūsdienīgai britu mūzikai. Viņu pirmais albums This Could Be Texas piedāvā visu, ko varētu vēlēties no šī žanra ieraksta — izcili nostrādātas melodijas, vokālu, kas spēj būt gan trausls, gan spēcīgs, un dziesmu tekstus, kas ir vienlaikus abstrakti un asprātīgi. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tas šogad ieguva Mercury balvu par labāko britu albumu — tiesa gan, kā sapratīsiet lasot tālāk, mēs to būtu atstājuši otrajā vietā. Toties šis ir mūsu vērtējumā spilgtākais debijas albums šogad.
Džošs Tilmans nekad nav baidījies no būšanas par Džošu Tilmanu, lai pie kā tas arī novestu — šī frāze ir apaugusi ar kā minimums tikpat kuplu bārdu, kādu nēsā arī pats “tētuks”, un nekas nav mainījies arī 2024. gadā. Mahashmashana ir grandiozs albums, kurā Tilmans nekautrējas ne līdz kaulam izģērbt un ar gandrīz nekaunīgu vieglumu pasniegt stāstus par narkotikām, neziņu, sāpēm un sevis meklējumiem, ne arī paspēlēties ar klausītāja saprātu She Cleans Up laikā — citā dimensijā tā būtu The Black Keys vai Viagra Boys dziesma… taču ne šoreiz. Izbaudot jau ierasto Tilmana atklātību un savienojot to ar Mahashmashana eklektiskajiem aranžējumiem, nepamet sajūta, ka šis ir viens no viņa karjeras augstākajiem punktiem.
Niluferas Janjas trešais albums viņas muzikālajā pasaulē ir ienesis pamatīgu devu fokusa un pārliecības, vienlaikus nebūt neaizejot krasi citā virzienā. Janja joprojām spēlējas ar agresīvām ģitāras partijām, straujām tempa maiņām un nav pazaudējusi savas mūzikas raupjo, bet vienlaikus ievainojamo sajūtu, tomēr My Method Actor niansētais skanējums ir ļāvis šiem elementiem vēl pārliecinošāk nostāties savās vietās. Viens no Niluferas lielākajiem trumpjiem ir spēja izteikt savu mūziku caur nedrošības, pat nelielas agresijas un paredzamības trūkuma prizmu — šīm emocijām ir atradusies vieta arī šajā ierakstā, taču kopumā šķiet, ka viņas pasaule ir sākusi griezties mazliet lēnāk. Reizēm tas ir tieši tas, kas visvairāk vajadzīgs.
Šķiet, ka Tyler, The Creator šobrīd nav konkurentu attiecībā uz albuma konceptu izstrādāšanu — viņa albumi nav vienkārši ieraksti, bet gan rūpīgi veidoti stāsti, katram no tiem izvēloties arī savu galveno varoni. Šoreiz šis varonis ir St. Chroma — paranojā slīgstošs indivīds, kurš slēpjas aiz maskas. Tas sasaistās ar albuma galveno lirisko tēmu, Taileram tā gaitā lēnām novelkot maskas, ar kurām viņš sevi prezentē apkārtējai pasaulei, un atklājot savas personiskākās domās un nedrošības, protams, neaizmistot arī ik pa brīdim pastutēt savu ego. Savukārt muzikāli šis albums dzīvo kaut kur pa vidu Igor melodiskumam un Call Me If You Get Lost cietajai repošanai, piedāvājot nedaudz no visām viņa daiļrades šķautnēm.
Šis droši vien ir minimālistiskākais ieraksts mūsu gada labāko albumu divdesmitpiecniekā, jo, atšķirībā no savas grupas Big Thief jaunākā ieraksta, kurā tika izmantoti ļoti dažādi instrumenti un ierakstīšanas pieejas, strādājot pie Bright Future, Adriana Lenkere ir simtprocentīgi pieturējusies pie analogām ieraksta metodēm un priekšplānā novietojusi savu balsi. Tiem, kam piemīt tik izcils dziesmu rakstīšanas talants kā viņai, dažreiz arī nevajag neko vairāk par pāris instrumentiem, lai radītu izcilu mūziku. Šis ir albums, kurš klausītājam nodod pilnu emociju gammu — skumjas, prieku, melanholiju, mīlestību un visu pārējo, liekot te plati smaidīt, te notraust pa kādai asarai — dažbrīd bēdīgu, dažbrīd aizkustinātu, un tādi ieraksti vienmēr ir bijusi liela vērtība.
Vai alternatīvais kantrī ir vienkārši indie ar Amerikas dienvidu akcentu? Par to droši vien varētu lauzt šķēpus, bet Waxahatchee visai komfortabli dzīvo pa vidu šai klasifikācijai. Tigers Blood piedāvā visu, ko varētu sagaidīt no kantrī albuma — ģitāru strinkšķināšanu, bandžo skaņas un balsi, kas ir pietiekami nazāla, lai šajā ziņā konkurētu ar Villiju Nelsonu — to visu pasniedzot manierē, kas ir saprotama arī eiropiešiem, kuri ar kantrī ir uz jūs. Pats galvenais šeit ir izcili uzrakstītas dziesmas, kurām gribas dungot līdzi jau pirmajā klausīšanās reizē. Šī gada laikā jau pieredzējām to, ka tās spēj skanēt labi dažādos žanros — pat trance remiksā.
Ja esi dzirdējis Vampire Weekend iepriekšējo daiļradi, Only God Was Above Us diez vai jebkādā veidā sagādās lielus pārsteigumus, taču tas ir tieši tas, ko no šī Ņujorkas kolektīva mēs visi arī gaidām! Šis albums lielā mērā ir pavisam tiešs turpinājums 2019. gadā izdotajam Father Of The Bride, varbūt neesot tik ļoti personisks, bet vienlaikus vēl izteiktāk reflektējot un atsaucoties uz grupas iepriekšējo daiļradi. Ir teicami jūtams, ka grupas galvenajam radošajam vilcējspēkam Ezram Kēnigam jau ir četrdesmit — šī vairs nav vienkārša ballīšu mūzika ar mērķi tikai un vienīgi izklaidēt klausītājus kā grupas darbības sākumā, tā vietā daudz vairāk un biežāk liekot aizdomāties par lielajiem dzīves jautājumiem, pie kuriem gribot vai negribot kaut kad nonāk ikviens no mums.
GNX izdošana visus pārsteidza nesagatavotus, bet jau no pirmajiem iespaidiem bija skaidrs, ka šis ir kārtējais meistardarbs Kendrika diskogrāfijā. Klausoties šo albumu, gribas Kendrika attieksmi salīdzināt ar Maikla Džordana stāstiem, kuros kāds apšauba viņa dominanci, un viņš to uztver personīgi. Tā gan ir tikai viena no albuma tēmām, atstājot vietu arī Kendrika ierastajai pašrefleksijai un ar stāstījumu piepildītām dziesmām, bet laikam jau galvenais GNX vadmotīvs ir viņa lokālpatriotisms. Tas izpaužas gan bītos, kuros sadzirdamas dažādas rietumkrasta hiphopa ēras, gan albumā dzirdamajos viesos — ja neskaita divas dziesmas, kuras ar savu brīnišķīgo vokālu izskaistina SZA, albumā platforma ir dota mazāk zināmiem Kalifornijas reperiem. Droši vien visspilgtāk Kendrika īpašo vietu mūsdienu hiphopā raksturo tas, ka daudziem citiem reperiem šis varbūt būtu karjeras augstākais punkts, bet Kendrika labāko albumu topā GNX, visticamāk, ir kaut kur pa vidu.
Īru jaunskungi Fontaines D.C. jau pirms šī ieraksta bija veiksmīgi iekārtojušies starp mūsdienu svarīgākajām rokgrupām, taču nu viņi savas pozīcijas ir absolūti iecementējuši un pacēluši savas akcijas līdz šim necerētos augstumos. Romance ir grupas līdz šim pārliecinoši pieejamākais un masām saprotamākais albums, daudz vairāk uzsverot savas indie roka ietekmes, taču nevienam necelsies roka teikt, ka viņi ir pārdevušies vai nodevuši savus ideālus. Gluži otrādi — šis ir teicams ievads grupas daiļradē arī tiem klausītājiem, kam viņu iepriekšējā mūzika šķita par abrazīvu un skarbu. Vēl vasarā viņus varējām baudīt dzīvajā tepat Palladium Rīga telpās, taču tagad atļaušos minēt, ka tuvākajā nākotnē šāda ekstra mums nebūs pieejama — gluži vienkārši grupa ir pāraugusi tāda apmēra klubus, pēc Romance sākot gatavoties daudz, daudz lielākām un iespaidīgākām skatuvēm!
Kas gan gada sākumā būtu domājis, ka spilgti zaļš kvadrāts spēs apgriezt popmūziku kājām gaisā? Čārlijas sestais studijas albums brat kā viesulis pāršalca pasauli jau kopš izdošanas brīža jūnijā, un ir bijusi īsta paraugstunda visa gada garumā gan popmūzikā, gan mārketingā. Ilggadējiem Čārlijas faniem jau ilgu laiku bija skaidrs, ka viņai ir liels popzvaigznes potenciāls, taču, šķiet, neviens negaidīja gluži šādu pavērsienu. Vairākas pirmās vietas albumu topos, izpārdoti arēnas koncerti, slavenas TikTok dejas, Mercury un Grammy balvu nominācijas, un pat netīši pielikta roka ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā. Kas šo albumu padara tik īpašu? Čārlijas autentiskums. Jo tieši tajā brīdī, kad viņa nolēma nedzīties pēc slavas sava iepriekšējā albuma Crash stilā, bet gan atgriezties pie savu miksteipu skanējuma un atkal sadarboties ar savu ilggadējo producentu A. G. Cook, netērēt naudu milzu fotosesijai albuma vāciņam, domājot kas gan to albumu pirks, un gluži kā dienasgrāmatā izlikt ārkārtīgi personīgas un atklātas pārdomas 15 dziesmās, pasaule beidzot saslēdzās ar viņas neatkārtojamo šarmu un milzu talantu, padarot brat par apspriestāko, progresīvāko, un sasodīti labāko popmūzikas albumu šajā gadā. Arī mēs nespējam turēties pretī Čārlijas šarmam un pasludinām brat par Intro.lv 2024. gada top albumu!
Mūsu gada labāko albumu topu iespējams noklausīties arī īpašā Spotify plejlistē:
Protams, topā trešajā vietā ierindojās vājākais Kendrick Lamar albums ever. Ereps.lv turpina rullēt.
Guņa Zajebajevs 13. decembrī, 21:47