Intro.lv 2017. gada labāko albumu TOP 25

Gada albumu topa veidošanas process jau astoto gadu ir kā skaista tradīcija Intro kolektīvam, kas vienmēr tiek gaidīta jau labu laiku iepriekš. Šo gadu laikā esam izgājuši cauri daudzi kam, un topa veidošana viemēr saistās ar spilgtām atmiņām par iepriekšējiem gadiem, tradīcijām un iekšējiem jokiem, kas palīdz atvēsināt strīdus par to, kuri albumi būtu pelnījuši tajā atrasties. Tāpēc katru gadu albumu topa publicēšana mums ir patiešām īpašs brīdis un izņēmums nav arī šis gads.

Atskatoties uz šo gadu mūzikā, jāsecina, ka tajā ir bijis mazāk spilgtu jaunpienācēju nekā citos gados, kas atspoguļojas arī mūsu albumu topā — tikai četri no šī divdesmitpiecinieka ir debijas albumi. Tas gan nenozīmē, ka šis gads būtu bijis muzikāli mazāk augstvērtīgs par citiem, jo sagaidījām ne vienu vien lielisku albumu no pieredzējušiem mūziķiem, savukārt vēl vairāki tā pa īstam nostiprināja savu vārdu ar lieliskiem otrajiem albumiem. Mēs esam pārliecināti, ka šajā topā gandrīz katrs spēs atrast ko sev tīkamu un ceram, ka nākamais gads būs ne mazāk piepildīts ar lieliskiem muzikāliem brīžiem.

25. Mac Demarco — This Old Dog

Maks Demarko dzīvo utopiskā pasaulē. Pasaulē, kas pilna ar veciem suņiem, patīkamiem puišiem (fujakiem) keponos un cilvēkiem, kuri negrib pieaugt. Kā arī lētas, sliktas cigaretes neizdara nekādu kaitējumu veselībai. Viņa jaunākais albums šīs romantiskās pasaules stūrakmeņus cenšas nedaudz sabradāt. Šķiet Maks vairs nebaidās pieaugt, jo This Old Dog ir muzikāli krāsaināks, rāmāks un tekstuāli vairāk aptver pieaugušo pasaules tēmas. Kā arī piedāvā psihedēliski episku 7 minūšu dziesmu, kas jau vien norāda par tuvojošo trīsdesmitgadnieku krīzi.

24. Broken Social Scene — Hug of Thunder

Lai gan Broken Social Scene īsti nebija izbeiguši savu darbību, jauna mūzika no viņiem nebija dzirdēta jau septiņus gadus, tāpēc paziņojums par jaunu albumu šī kanādiešu kolektīva faniem gada sākumā nāca kā patīkams pārsteigums. Kādā no intervijām kolektīva līderis Kevins Drū atklāja, ka albuma nosaukums izvēlets, jo šī frāze perfekti apzīmē grupas skanējumu — viņi cenšoties izklausīties kā apskāviens haosa vidū. Tieši tāds ir arī šis albums — kā silts apskāviens no tuva drauga. Galu galā, draudzība arī ir tas, kas vienmēr ir bijis Broken Social Scene pamatā, jo tā nekad īsti nav bijusi grupa, bet gan projekts, kurā sanākt kopā un uzspēlēt labiem draugiem, kas vienlaikus ir arī ļoti prasmīgi mūziķi.

23. Grizzly Bear — Painted Ruins

Nav viegli gūt vispārēju priekšstatu par to, ko Grizzly Bear mūzikai tuvāk vai tālāk stāvošie uzskata par grupas labāko veikumu. Tiesa, ir skaidrs, ka Painted Ruins ir vēl viens kandidāts uz šo godu. Jau piektais apvienības albums piedāvā lielisku kokteili starp klasiskām indīroka ģitārām, folku un psihodēliskiem sintezatoriem. Tas ļauj Grizzly Bear ceļot no izteikti lipīgām melodijām (spilgtākais piemērs noteikti ir Mourning Sound ), līdz pat tādiem drūmi akustiskiem stāstiem kā Neighbors. Nemitīgajās pārejās un daudzu jo daudzu instrumentu maiņās ne uz mirkli nerodas haosa vai nepabeigtības sajūta — ieraksts ir labi noslīpēts, lieliski turas kopā, un nav pārsteigums, ka ir atradis savu vietu arī mūsu albumu topā.

22. Mount Kimbie — Love What Survives

Nav daudz tādu mūziķu, kas ar katru jaunu albumu spēj izmainīt savu skanējumu, un vēl mazāk ir tādu, kam tas arī veiksmīgi izdodas, bet britu duets Mount Kimbie, vismaz pagaidām, ir viens no nedaudzajiem veiksmīgajiem piemēriem. Iesākuši kā vieni no spilgtākajiem post-dubstep skaņas pārstāvjiem, savā otrajā albumā Mount Kimbie jau bija devušies citā virzienā, cenšoties savu skaņu padarīt dzīvāku. Savā trešajā studijas albumā Love What Survives viņi ir spēruši vēl vienu soli tālāk šajā virzienā, izmantojot elementus no post-panka un sintpopa, kas liek viņiem arvien vairāk izklausīties pēc dzīvās grupas, lai gan visa pamatā joprojām ir divi producenti ar datoriem. Šīs jaunās vēsmas ir lieliski iekļāvušās grupas skanējumā, un ļoti iespējams, ka Love What Survives ir Mount Kimbie līdz šim spēcīgākais veikums.

21. Lil Peep — Come Over When You’re Sober

Pat tie, kas īpaši neseko līdzi mūzikas pasaulē notiekošajam, varbūt būs pamanījuši, ka šī gada laikā pie apvāršņa ir parādījušies daudzi jauni reperi, kuru mūzikā bieži atkārtojas pašnāvības, depresijas un narkotiku tematika un kuru skatuves vārds nereti arī sākas ar "Lil". Arī Lil Peep plašāku popularitāti ieguva tieši šogad, un šogad viņš arī izdeva savu pirmo un, diemžēl, arī pēdējo (neilgi pēc albuma izdošanas Lil Peep pārdozēja narkotikas) albumu Come Over When You’re Sober, kurā veiksmīgi sajaucas divi šķietami ārkārtīgi nesaderīgi žanri — emo un reps. Un, lai arī lielākā daļa Lil Peep tekstu izklausās kā tikko nākuši no sešpadsmitgadīga emo dienasgrāmatas, nepamet sajūta, ka viņš to visu ir dziedājis pilnīgā nopietnībā, kas padara tekstu vienkāršību un nereti arī banalitāti atbruņojošu, pievēršot arvien jaunus cilvēkus viņa mūzikai.

20. The Mountain Goats — Goths

Džoša Darniela projekts Mountain Goats pastāv jau vairāk nekā divdesmit gadus, un šajā laikā izdoti dažnedažādi ieraksti, kuros aplūkota gan Bībele, gan depresija, gan profesionālais reslings. Savā jaunākajā ierakstā Džošs dzied par to, ko tad īsti nozīmē būt gotam — vai tās ir mūžīgas skumjas, vai tomēr starp tumšajām ielām un lietainajām dienām slēpjas kāds saulesstars, kas izgaismos apkārtni un ļaus pasmaidīt? Patīkama folkmūzika, kas liks atcerēties, ka katrā no mums mīt maziņš gots.

19. Fever Ray — Plunge

Jau salīdzinot abu albumu vāciņus, rodas priekšnojauta, ka The Knife dalībnieces Kārinas Dreijeres solo projekta Fever Ray otrais albums Plunge izklausīsies atšķirīgi no viņas debijas ieraksta, jo tā vāciņam izvēlētas daudz košākas krāsas nekā priekštecim. Tas apliecinās arī sākot albumu klausīties — tumšo minimālismu viņa ir nomainījusi pret variētāku skaņu paleti un dekonstruētiem deju bītiem, kā arī ļāvusi savam vokālam izskanēt skaļāk. Par spīti Dreijeres eksperimentālajai pieejai mūzikas veidošanai, viņai vienmēr ir izdevies radīt arī lipīgas dziesmas, un tas ļoti uzskatāmi izpaužas arī šajā albumā, daudzu dziesmu melodijām, kā arī provokatīvajiem tekstiem nekavējoties iespiežoties atmiņā. Plunge ir kārtējais apliecinājums tam, ka Kārina Dreijere ir unikāla personība mūsdienu mūzikā, un mēs ar nepacietību gaidām Fever Ray koncertu Viļņā, lai varētu šī albuma dziesmas pieredzēt dzīvē.

18. Jay Som — Everybody Works

Par spīti labi sajūtamai lo-fi estētikai, kā arī neizbēgamai naivuma devai, Jay Som, īstajā vārdā Melinas Dutertas, skanējumā slēpjas vairāk, nekā varētu šķist sākumā. Sapņainais un pieklusinātais vokāls šķiet nedaudz bailīgs pat agresīvāko un ātrāko dziesmu laikā, tomēr tas nostrādā kā efekts, nevis defekts. Everybody Works, par spīti DIY kategorijai, kurā neizbēgami tiek iedalīts, ir pamatīgi noslīpēts un izstaro gana daudz pārliecības, nebaidoties iziet ārpus klasiska indīpopa rāmjiem — ik uz stūra ir sagaidāma gan agresīvāka ģitārspēle, gan kāds neordinārs bungu ritms, kas ļauj saprast, ka ambīcijas nebūt neapstājas pie šī ieraksta augstākajiem punktiem. Teicami sarakstīts un pārdomāts, Everybody Works liek Jay Som vārdu uzreiz paturēt atmiņā.

17. Kelela - Take Me Apart

Pēdējo gadu laikā pasaule mums ir dāvājusi krietnu sauju lielisku sieviešu dzimuma r'n'b izpildītāju, un šogad šo tendenci ar saviem debijas albumiem turpināja SZA un Kelela — divas unikālas dziedātājas, kas gāž mūzikas pasauli kājām gaisā un turpina revolucionizēt šo žanru. Kaut arī pirmās albums šajā balsojumā palika pavisam nedaudz aiz strīpas, vismaz otrai tajā vieta atradās. Kelela pievilina klausītājus ar savu jutekliskumu un drosmi dalīties tajā ar visu pasauli, tieši tādēļ viņas debijas albumā Take Me Apart atradīsiet virkni dziesmu par mīlestību un attiecībām. Komplektā ar Kelelas jutekliskumu un atklātību nāk arī rinda ar lieliskiem producentiem kā Kwes, Arca un Jam City, ar kuru viņa ir sadarbojusies jau no sākta gala. Kopā šis kokteilis skan kā 21. gadsimta versija par Aaliyah, Destiny’s Child un daudzām citām 90. gadu r'n'b zvaigznēm, kas jaunai māksliniecei ir ļoti augsts sākumpunkts.

16. Vince Staples - Big Fish Theory

Tas, ka Vinss Steiplss ir ļoti talantīgs reperis, bija skaidrs jau no viņa debijas albuma, bet ar savu otro albumu Big Fish Theory viņš ir nostiprinājis savu statusu kā viens no žanra lielākajiem inovatoriem un arī kā viens no šī brīža interesantākajiem jaunajiem mūziķiem. Iepriekš pieturējies pie konvencionālākām interpretācijām par hiphopa žanru, šajā ierakstā viņš izmēģinājis eksperimentālākas pieejas un arī sadarbojies ar elektroniskās mūzikas producentiem, kas palīdzējis radīt svaigu un visnotaļ unikālu skanējumu. Big Fish Theory dziesmās iespējams atrast ne vienu vien ideju, kam uz papīra nevajadzētu strādāt, bet kaut kā tās tomēr ir izdevušās, un gala rezultāts izklausās fantastiski. Apvienojot svaigas muzikālas idejas ar Steiplsa asprātīgajiem tekstiem un pārdomātu viesmākslinieku izvēli, ir izdevies radīt albumu, kas ir viens no desmitgades spilgtākajiem savā žanrā.

15. Perfume Genius — No Shape

No kautrīga puiša Perfume Genius ir nobriedis līdz pašpārliecinātam māksliniekam, un tas pa katru noti un katru skaņu lien laukā no viņa jaunākās plates No Shape. Šis ieraksts ir skaļāks, krāšņāks, drosmīgāks, noslīpētāks, burvīgāks un visādi citādi iespaidīgāks. Turklāt albuma ievaddziesma Otherside ir viens no skaistākajiem šī gada skaņdarbiem, kas kā maģisks skaņu lietus līst pāri visam ķermenim un uzmet zosādu. Tikpat augstā kvalitātē turpinās arī viss pārējais albums, kur katra skaņa ir noslīpēta līdz pēdējam sīkumam un nemitīgi spēlējas ar klausītāju ausīm. Šķiet, ka Maiks Hadreass jūtas aizvien labāk ne tikai savā ādā, bet arī savā muzikālajā tēlā, un šis iekšējais spēks tiek izstarots katrā dziesmā, kas padara No Shape par īstu meistardarbu.

14. Sampha — Process

Šķiet, viens no visilgāk gaidītākajiem debijas albumiem šogad beidzot ir kļuvis par īstenību un sācis plūkt tam tik ļoti pelnītos laurus — sākot jau ar neskaitāmām kritiķu atzinībām, līdz pat prestižās Mercury balvas saņemšanai. Sampha balss ir dieva dota dāvana, kurā beidzot var klausīties 40 minūtes no vietas, un kura šajā ierakstā tiek ietērpta bezgala skaistos elektroniskos un klavieru ritmos. Tajā pašā laikā priecē tas, ka tās ir tikai 40 minūtes, jo tas padara albumu ļoti koncentrētu un vienotu, neizplūstot nevajadzīgās B pusēs, tikai lai aizpildītu laiku. Tādēļ katrai dziesmai šajā platē piemīt juteklīgs melodiskums un metaforisks naratīvs par to, kas noticis Sampha dzīvē pēdējo gadu laikā. Tajā tiek apdziedāts gan mātes zaudējums, gan cīņa pašam ar sevi, gan slavas spiediens, kas liek noprast, tieši kāpēc tad mums bija jāgaida šie septiņi gadi, lai Process beidzot ieraudzītu dienas gaismu.

13. King Krule — The OOZ

Ar King Krule ir kā ar olīvām vai avokado — vai nu ēd gardu muti vai nu neparko nevar dabūt iekšā. Arī Intro kolektīva vidū pārstāvēti ir abi viedokļi, kas liek King Krule jaunākajai platei ierindoties tieši mūsu topa viducī. Tiem, kam King Krule ir gardākais kumoss, The OOZ vajadzēja gaidīt veselus četrus gadus, kas kāriem faniem ir ļoti ilgs laiks. Ja atceraties, tikpat nepacietīgi vajadzēja gaidīt arī Frenka Oušena atgriešanos, un kaut arī The OOZ attaisno ilgo gaidīšanu, tas tomēr nebija gluži spējīgs aizsniegties līdz debijas 6 Feet Beneath the Moon augstumiem. Ieraksts stiepjas pāri stundai un tādēļ brīžiem šķiet maķenīt vienmuļš, toties tas mums sniedzis tik lieliskas dziesmas kā Biscuit Town, Dum Surfer, Czech One un vēl citas, tādēļ atliek tikai priecāties, ka Ārčijs Māršals mūs turpina lutināt ar saviem muzikālajiem gardumiem.

12. Mount Eerie — A Crow Looked At Me

A Crow Looked At Me ir Fila Elveruma soloprojekta Mount Eerie astotais albums, un, ja pastāvētu kategorija “gada skumjākais albums”, tam šajā kategorijā nešaubīgi varētu iedot galveno balvu. A Crow Looked At Mei r konceptalbums par Fila sievas Ženevjēvas, kura 2016.gadā zaudēja cīņā ar vēzi, nāvi. Ir ļoti grūti šo albumu vērtēt muzikāli, jo šajā ziņā tas ir visnotaļ minimāls un lielu muzikālo dažādību tajā var nemeklēt, taču šeit šī minimalitāte tieši palīdz uztvert albumā ieliktās emocijas, tā intimitāti, un, galu galā, albumu caurstrāvojošās skumjas, kas padara to par vienu no gada atmiņā paliekošākajiem albumiem.

11.  Julien Baker — Turn Out The Lights

Ir gadījumi, kad maz skaņu izsaka visvairāk, un Džulienas Beikeres otrais albums noteikti ir spilgts iepriekš minētā piemērs. Lai arī tas gandrīz pilnībā sastāv no viņas balss, ģitāras un klavierēm, ne uz mirkli nerodas sajūta, ka vajag vairāk — Beikeres nedaudz piesmakušais un reizē maigais vokāls aizpilda visas tukšās vietas, turklāt, kas ironiski, apdziedot viņas pašas iekšējo tukšumu, problēmas un pārdzīvojumus. Šis neapšaubāmi ir viens no gada personīgākajiem albumiem, kurā spilgti izpaužas Beikeres polarizējošā dzīvesstāsta sekas. Atliek tikai aizdomāties par to, cik grūti vai viegli viņai klājās ieraksta procesā, atkal pamatīgi iedziļinoties savos pārdzīvojumos, bet vienlaikus arī nav noliedzams tas, ka rezultāts ir bijis tā vērts.

10. Father John Misty — Pure Comedy

Jau brīdī, kad iznāca albuma pirmais singls — nedaudz vairāk nekā sešas minūtes garais Pure Comedy, bija skaidrs, ka šo albumu noteikti ir bijis vērts gaidīt. Ja iepriekšējais ieraksts I Love You, Honeybear varētu būt uzskatāms par vienu no pēdējo laiku labākajiem mīlas albumiem, tad ar Pure Comedy Father John Misty ir izkāpis ārā no savas personiskās dzīves un pievērsies sabiedrības procesiem un pasaulē notiekošajam. Tomēr, lai arī albuma teksti nereti kļūst pavisam nihilistiski, tie tiek pasniegti ar to plūstošo vieglumu, kas tik raksturīgs Džoša Tilmana mūzikai, un kas ievelk un ieaijā klausītāju, liekot tam arī ieklausīties tajā, kas Džošam sakāms. Ja nu pienāk atomkarš vai jebkāda cita veida pasaules gals, to mierīgi varētu sagaidīt, atkorķējot pudeli vīna un uzliekot Pure Comedy.

9. St.Vincent - MASSEDUCTION

Annija Klārka jau gandrīz desmit gadus ir būtiska modernās alternatīvās mūzikas sastāvdaļa. Ar savu projektu St. Vincent viņa viemēr ir spējusi radīt inovatīvu mūziku, kurā gan liriski, gan muzikāli var dzirdēt intertekstuālas atsauces uz pašas agrīnajiem darbiem kā arī gandrīz vai visu rokmūzikas vēsturi. Jaunajā albumā viņa vairāk ļaujas modernajām skaņām — MASSEDUCTION ir kā enciklopēdijas šķirklis ar nosaukumu "2017.gads rokmūzikā". Šeit var sadzirdēt elektroniku, šeit var sadzirdēt ģitāras  un, pāri visam, Klārkas ēterisko vokālu ar modernās pasaules sāpēm, piedzīvojumiem un realitāti. Albums, kas jādzird ikvienam, jāizdzīvo un jāiemīl.

8. Tyler, the Creator — Flower Boy

Tyler, the Creator ir viens no pēdējo gadu interesantākajiem reperiem, kaut vai tāpēc, ka viņa mūzika vairākkārt ir kritizēta kā pārlieku agresīva, kā arī dažu provokatīvu dziesmu tekstu dēļ viņam ir liegts iebraukt Apvienotajā Karalistē. Šogad viņš ir atgriezies ar savu jauno, nu jau ceturto, studijas albumu, kurā varam vairāk sadzirdēt viņa emocionālo pusi. Agresivitāte nekur nav pazudusi, taču tā tiek labāk kontrolēta un fokusēta, tai pat laikā dodot vietu daudz plašākai introspekcijai. Albumā ir daudz dažādu viesmākslinieku, taču īpaši jāizceļ Frenks Oušens, kura vokālā perfomance paceļ šo albumu jaunos augstumos. Flower Boy ir albums, ar kuru Tailers ir parādījis sevi jaunā gaismā, un šķiet, ka arī pacēlies jaunā līmenī.

7. The xx - I See You

Jau kopš 2016. gada beigām, kad The xx laida klajā pirmo jaunā albuma singlu On Hold (kurš pat vēl paspēja ielavīties mūsu pagājušā gada dziesmu topā), bija skaidrs, ka I See You būs solis citā virzienā. Tiesa, lai arī šis pieņēmums piepildījās, The xx joprojām ļoti izklausās arī pēc tās pašas grupas, kas vēl salīdzinoši nesen apbūra miljonus ar minimālām skaņām un maksimālu smeldzi — vien šobrīd tas viss ir papildināts ar plašākiem aranžējumiem, meistarīgu semplu pielietojumu un attieksmi, kas liek rezultātam dzirksteļot spožāk par jebko, kas radīts iepriekš. Lai arī smeldze nekur nav pazudusi, The xx, ielaižot savā skanējumā nedaudz tradicionālākas popa skaņas, ir ieguvuši jaunu dimensiju, ar kuras palīdzību turpināt gan izaicināt, gan uzaicināt uz deju.

6. Slowdive — Slowdive

Leģendāru grupu atgriešanās pēc lielas pauzes vienmēr ir ļoti āķīgs uzdevums, jo, lai vai kā arī faniem negribētos vēl vienu reizi dzirdēt savus elkus spēlējam kopā, izgāšanās risku nedrīkst novērtēt par zemu. Leģendārā britu shoegaze grupa Slowdive jau vairākus gadus atkal kopā bija spēlējuši koncertus, bet šogad jutās gatavi uzņemties šo uzdevumu, atgriežoties ar jaunu albumu. Par laimi, viņu gadījumā no katastrofas nav ne vēsts — drīzāk gluži otrādi. Slowdive ir ļoti skaists un atmosfērisks ieraksts, kas sevī apkopo gan labāko no grupas pagātnes, gan 2017. gada muzikālajām vēsmām. Tajā ir apkopotas brīnišķīgi skaistas un izjustas melodijas, tostarp, iespējams, grupas visu laiku brīnišķīgākais darbs Sugar For The Pill, kas dod teicamu ieskatu visa albuma skanējumā, taču tajā pašā laikā arī visu priekšā nepasaka, pataupot pirmatklāšanas prieku katram, kurš to vēlas izbaudīt.

5. LCD Soundsystem— American Dream

2011. gadā Džeimss Mērfijs un viņa draugi no LCD Soundsystem pamatīgi mums sameloja, sakot, ka ar pēdējiem koncertiem Ņujorkā šīs apvienības stāsts būs noslēgts. Kad pagājušajā gadā viņi izlēma atkal apvienoties, netrūka arī neapmierinātu fanu, kuri jutās apmānīti, taču liekas, ka American Dream ir pārliecinājis arī viņus, ka gan pašķiršanās, gan pauze ir palīdzējusi grupai sevi atklāt no jauna un pamatīgi revitalizēt savu skanējumu. Kā jau to varētu gaidīt no ieraksta ar šādu nosaukumu, American Dream ir 2017. gadam ļoti atbilstošs albums, kurā netrūkst atsauču, pašironijas, kritikas, domas dziļuma un arī modernu melodiju. Skaties, no kuras puses gribi, bet vismaz šajā laikā un telpā LCD Soundsystem iederās perfekti. Un ir vienalga, vai šī atgriešanās bija plānota jau pirms sešiem gadiem, kad viņi paziņoja par darbības izbeigšanu vai arī tas notika pavisam spontāni — ir patiešām lieliski, ka LCD Soundsystem atkal mūs priecē ar lielisku mūziku.

4. Brand New — Science Fiction

Brand New episko karjeras noslēguma albumu gaidīja ļoti daudzi, un, Science Fiction iznākot, daudzi to cildināja kā vienu no gada labākajiem albumiem, taču šobrīd pārāk daudzos gada topos to ieraudzīt nevar. Tam par iemeslu ir tas, ka gada nogalē grupas solists Džese Leisijs atzina, ka ir vainojams seksuāla rakstura pārkāpumos, kā rezultātā grupa pārtrauca savu koncerttūri un Science Fiction lielākoties pazuda no kritiķu dienaskartības, runājot par gada albumu topiem. Nodalīt mākslinieka personīgo dzīvi no darba ir grūti, un klausīties Science Fiction pēc šo faktu uzzināšanas ir daudz savādāk nekā pirms tam, taču tas tik un tā ir viens no šī gada labākajiem albumiem — muzikāli daudzveidīgs un tekstuāli piesātināts darbs par depresiju un to, kā ar to dzīvot, un varbūt pat mēģināt tikt ar to galā.

3. The National — Sleep Well Beast

Šo rindu autors uzskata, ka The National iepriekšējais albums Trouble Will Find Me ir labākais, ko Ņujorkas vīri ir radījuši, taču nevar noliegt, ka arī šī gada Sleep Well Beast nav ne par mata tiesu sliktāks. Viegli melanholiskie teksti perfekti savijas ar minora akordiem un patīkamo vokāla toni. Dziesmas saplūst viena otrā, radot viengabalainu pabeigtības sajūtu. The National jau sen vairs nav nevienam nekas jāpierāda, bet, šķiet, ka viņi paši jau no pirmajiem ierakstiem ir uzstādījuši kvalitātes standartu, no kura nekad neatkāpjas. Pēc septiņiem lieliskiem albumiem, šķiet, ka viņus jau droši var nosaukt par mūsdienu klasiķiem, pie tam, ir skaidri redzams, ka viņi nezaudē asumu, jo šajā albumā dzirdamā Day I Die ir viena no visu laiku labākajām The National dziesmām.

2. Lorde — Melodrama

Visiem zināma klišeja par to, ka otrais albums ir tas svarīgākais un grūtākais, kas galu galā arī parāda, vai mākslinieks būs tikai spilgta komēta, kas norietēs tikpat ātri, cik parādījusies, vai arī spēs par sevi uzturēt interesi ilgākā laika posmā. Jaunzēlandes popmūzikas sensācija Lorde ar savu atgriešanos ir pierādījusi, ka pieskaitāma pie labākajiem piemēriem, turklāt ar Melodrama viņa ne tikai ir paradījusi, ka ir šeit uz palikšanu, bet arī iecementējusies starp popmūzikas spilgtākajiem vārdiem. Šajā albumā ir atrodams viss, ko varētu gaidīt no popmūzikas 2017. gadā — lipīgas melodijas, atmiņā paliekoši teksti, it kā jau dzirdētas, bet patiesībā — jaunas un tendences veidojošas muzikālās idejas, kā arī teicams plūdums, kas neļauj atrauties visu četrdesmit minūšu garumā. Iespējams, līdz popularitātes lielākajām virsotnēm vēl nedaudz jāuzgaida, taču kvalitātes ziņā jau tagad ir skaidrs, ka Lorde ir pārliecinošā ceļā uz pasaules popmūzikas troni.

1.Kendrick Lamar - DAMN.

Pirms diviem gadiem Kendrika Lamāra ceļā uz uzvaru mūsu gada albumu topā nostājās Tame Impala, bet šogad viņam stāties pretī nespēja neviens, līdz ar to par labāko šī gada albumu esam atzinuši viņa ierakstu DAMN., un visticamāk reti kurš iebildīs, ka tas ir nepelnīti. Par to, vai tas vērtējams augstāk vai zemāk par viņa iepriekšējiem albumiem, varētu ilgi lauzt šķēpus, bet ir skaidrs, ka viņam ir izdevies radīt vēl vienu ierakstu, ko nākotnē uzskatīs par klasisku, un noturēt šādu līmeni trīs albumos pēc kārtas nesanāk nemaz tik daudziem. DAMN. varbūt nepiemīt tik izteikts vienots muzikālais stils kā To Pimp A Butterfly ar tā džeza aranžējumiem, bet arī šis albums cenšas uzburt noteiktu naratīvu, līdz ar to, gandrīz katra dziesma ir kā stāsts. Tāpat arī ievērības cienīgi ir tas, ka šī albuma dziesmās Kendriks ne reizi vien izkāpj no savas komforta zonas, visai izteikti mainot savas vārdu plūsmas stilu, un liekas, ka dažbrīd viņš to darījis vien tāpēc, lai demonstrētu savu spēju to paveikt. Bet, pats galvenais — ar šo albumu viņam ir izdevies sasniegt krietni plašākas ļaužu masas, vienlaikus neupurējot mūzikas kvalitāti, un šķiet, ka, jau trīsdesmit gadu vecumā, Kendriks Lamārs ir sev nodrošinājis leģendas statusu.

Mūsu gada labāko albumu topu iespējams klausīties arī īpašā Spotify plejlistē: